Aizvadītais gads bijis rosīgs, tomēr liekas, ka šī rosība bijusi neauglīga. Proti, debates bijušas dedzīgas, bet šajās debatēs mēs esam mēģinājuši aprakstīt "lietas", kas nav vispār aprakstāmas, vai esam mēģinājuši vienoties par vienu interpretāciju kādai tēmai, kurai vienas interpretācijas nevar būt.
Mēs daudz runājām par tikumības jēdzienu un tikumības klātesamību mākslā. Mēs daudz spriedām par to, ko nozīmē būt musulmanim 21. gadsimtā, un par reliģijas attiecībām ar vardarbību. Bieži tika pieminētas Eiropas vērtības un apdraudējumi tām. Šķiet, nav jāpierāda, ka visa šī ņemšanās ir bijusi diezgan bezjēdzīga.
Citādi arī nevarēja būt. Jo mēs esam tik sasodīti steidzīgi, tik orientēti uz vēlmi "reaģēt", "izteikt viedokli", ka neizdarām tādu būtisku lietu kā vienošanās, kādā valodā par tēmu runāsim, kādu jēdzienu aparātu lietosim. Un rezultātā vieni apelē pie ētiskām kategorijām (vismaz pašu izpratnē), citi mēģina rīkoties ar politikas argumentiem, vēl citi atsaucas uz "kultūru atšķirībām" utt. Un? Atļaušos apgalvot, ka vajadzības gadījumā spētu uzrakstīt gan "liberāļu", gan "konservatīvo" viedokli – tik prognozējami tie ir.
Šī slieksme uz neko neizsakošiem vispārinājumiem nav raksturīga tikai mediju un sociālo tīklu telpai. Lūk, nejauši uzdūros augsti godājamā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta, mākslas zinātnieka Spārīša izteikumam šā gada nogalē iznākušajā, sakrālajai mākslai Latvijā veltītajā krājumā: "Šī paša 20. gadsimta ētiskās krīzes pavadonis ir bijis liberālisms visās jomās, arī kultūrā, mākslā..." Neesmu pārliecināts, ka Spārītis spēj zinātniski aprakstīt, ko nozīmē "liberālisms kultūrā"... Toties cilvēks ir izteicies un jūtas piederīgs "aktuālām debatēm".
No šī viedokļa man aizvadītajā gadā krietni interesantāk bija sekot līdzi tam, kas notika Krievijas aprindās, kuras nosacīti var apzīmēt kā akadēmiskas. Kā pajokoja kāds personāžs Maskavā, mēs esam iebraukuši tik dziļās auzās, ka mums vairs nav jāsteidzas. Un šie cilvēki, turpinot dzīvot Putina Krievijā, arī nesteidzas. Ņemot vērā, ka komentēt t.s. aktuālo politiku ir bezjēdzīgi, viņi mēģina tikt skaidrībā ar, ja tā var teikt, fundamentālākiem jautājumiem. Kā piemēru var minēt Maskavas sociālekonomisko zinātņu augstskolas rīkotos seminārus par to, ko vispār nozīmē vara, varas attiecības (ieskatam skatīt šeit).
Vai cits piemērs. Sākotnēji nespēju uztvert jēgu padziļinātai interesei par PSRS pēckara posmu. Varētu saprast pievēršanos atkal un atkal Staļinam, boļševiku apvērsumam, pat Pēterim I, bet 50.–70. gadi? (Piemērs šeit.) Nu, kas tur var būt interesants?! Pelēcība! Tomēr acīmredzot "tie, kuriem nav jāsteidzas" nojauš, ka nevar ignorēt vēstures posmu tikai tāpēc, ka tajā it kā nav bijuši skaidri iezīmējami "notikumi". Nojauš, ka tas, kā cilvēki dzīvo "beznotikumu" laikā, par cilvēkiem pastāsta kaut ko tikpat būtisku kā karš, revolūcijas utt.
Man pietrūkst šī fokusa Latvijas vēstures pētniecībā. Fokuss ir uz Otrā pasaules kara periodu, pirmās brīvvalsts laiku, mazliet arī uz agrāku nogriezni. Bet kā mēs dzīvojām 60.–70. gados, kā pielāgojāmies? Gan kompromisu gan prieka atrašanas izpratnē? Var, protams, teikt, ka ir izaugušas paaudzes, uz kurām šis "padomju periods" vairs neattiecas, tomēr instinktīvi liekas, ka "tā laika" uzvedības prakses, motivāciju modeļi nekur nav pazuduši.
Nesteidzīgums arī dod iespēju sevi aprakstīt ārpus politiskās vēstures. Ārpus konteksta, ko veido "Eiropas līderi vienojās...", "Putins uzsvēra...", "Obama norādīja...". Ārpus "bēgļu krīzes", "Ukrainas krīzes" utt. Ja mēs nesteidzamies, mums ir iespēja rakstīt par to, kā mēs izskatāmies no antropologa, no lingvista, no, improvizēju, mākslas teorētiķa viedokļa. (Atkal kā vienkārši piemērs šeit.)
Nedomāju – vai vismaz ceru –, ka šāda nesteidzīguma priekšnoteikums ir nonākt tādā vidē, kādā nonākuši domājoši cilvēki Krievijā.
Par to liecina arī Rietumu zinātnes pasaulē notiekošais. Drudžainais temps – ik dienu datubāzes papildina desmitiem jaunu (?) publikāciju – raksturīgs arī te. Tomēr man subjektīvi liekas, ka šie ļaudis sākuši piebremzēt. Piemēram, lai saprastu, kas notiek fundamentālajā fizikā, kuras hipotēzes, modeļus objektīvi vairs nav iespējams pārbaudīt un apstiprināt ar tradicionālām eksperimentu metodēm (par kādu interesantu aizvadītā gada notikumu šajā kontekstā). Varbūt tas ir tikai mans iespaids, bet, pārcilājot prātā aizvadīto gadu, nofiksējas salīdzinoši vairāk diskusiju akadēmiskajās aprindās par izglītības saturu vispār, par humanitāro zinātņu vietu vispār – un mazāk "sensacionālu atklājumu" (viens no, šķiet, pēdējiem – kaislības ap t.s. Jēzus sievas evaņģēlija papirusu 2013.–2014. gadā) vai speciāli izspīlēti "kontroversālu" viedokļu.
Mēģināšu šos nesteidzīguma kā intelektuālas prakses, ja vēlaties – intelektuālas higiēnas, piemērus "savilkt kopā", piesaistot tos Latvijas publiskās telpas tematikai.
Mēs varam komentēt t.s. ziņas par patvēruma meklētājiem, teroristiem utt. Turklāt šāda būtībā uzspiesta komentējamā materiāla aprakstīšanai izmantot gatavus formulējumus ("multikulturālisms", "civilizāciju sadursme" utt.). Un mēs varam arī nesteigties. Pārrunāt to, kā attīstās dažādu Āfrikas valstu ekonomika. To, kā Lielajos Tuvajos Austrumos notiekošo redz Saūda Arābija un Persijas līča valstis (nevis atkal un atkal tiražēt mūsu, rietumnieku, skatījumu). Mēs varam palūgt ekspertu viedokli par sociālo attiecību modeļiem islāma valstīs un to, kā reālie modeļi mijiedarbojas ar ideāli postulēto, pieprasīto. Mēs varam beidzot pievērsties pašu migrantu izcelsmes valstu informatīvajai telpai, "tur" (nevis pie "mums") veidotajiem priekšstatiem. Tas prasa valodu zināšanas utt., toties tas ļautu labāk saprast, ko par mums domā, ar kādām ilūzijām, aizspriedumiem, cerībām mūs redz "viņi". Ja runājam par citu "vektoru", ko mēs vispār zinām par Ukrainu – ārpus mediju producētām epizodēm? Galu galā mēs varam pārdomāt, kā mēs vispār uztveram informāciju, tiekam galā ar manipulāciju. Ko tikai mēs nevaram... Mani uzjautrina apgalvojumi, ka "mūsdienu cilvēks kļūst arvien aprobežotāks" (seko vainīgo uzskaitījums – tehnoloģijas, mediji, kapitālisms utt.). Mūsu kognitīvās spējas nekur nav pazudušas, tikai jāatrod laiks tās lietot.
1