¼ Literatūra
05.02.2010

nesaprastie šedevri

Komentē
0
Saglabā

* * *
muļķīgie klasiķi, trimdinieki, godāti no pārpildītām zālēm izsvilptie,
dabas aprakstu meistari ar lieliskām zināšanām jūtās un botānikā,
kas aprakstījāt dižas uzvaras, stāvot rīta svārkos pie rakstāmpults,
un svešas ciešanas jums kalpoja par iemeslu, lai izkoptu teicamu stilu.
joprojām esat spējīgi pavedināt uzcītīgas skolnieces un bālus puišus
pavadīt garas negulētas naktis augstsirdīgu katordznieku sabiedrībā.
jūs nogalinājāt savu romānu galvenos varoņus, lai paši paliktu dzīvi
un aiz aizvilktiem aizkariem izlaistu kādu viesuli no būrīša kabinetā.

muļķīgie klasiķi, rakstītā vārda melnstrādnieki ar tīrām apkaklītēm,
ar dienasgrāmatām samta vākos un dienas režīmu, rūpīgi saplānotu,
redzu jūs, pozējot portretiem, artrīta un cietas vēdera izejas mocītus,
puskurlus, vārgā apgaismojumā rakstot vēstules sabeigtu redzi.
jūs kļuvāt par večiem, uz pirkstiem pārskaitot zilbes ik vārsmā un
meklējot atskaņas vārdiem mūžība, laiks, katru kā stikliņu liekot pie acs,
vai mirāt jauni, pasargāti no matu izkrišanas, krītot sniegā,
ķeroties pie krūtīm ar žestu tik cēlu, kā mocekļu liktenis.

mēs tiekam izdoti plānās grāmatiņās mīkstos vākos bez ilustrācijām,
skaistākie zaudētāji, kas pēc gurdām ballītēm agonē Uzvaras parkā,
dzerot brendiju bonaparts un sapņojot par Cēzara salātu porciju.
mēs izvēlamies gadījuma interjerus, bēgām no banālā, ienīstam klišejas
un reizēm, kad sāp, grūžam ar tinti nosmērētos pirkstus sev rīklē.
esam lamāti par ironiju, turēti aizdomās par pārlieku nopietnību,
mums nav dižu biogrāfiju un sarkanvīnu mīlam neatkarīgi no ēdienkartes.
muļķīgie klasiķi, mēs nesaprotam jūsu kādreiz nesaprastos šedevrus.
 

pieci no rīta

I

     vēl viena nakts, vēl viena šķipsniņa indīgu skropstu tavā glāzē. dusi saldi, sapņo par kādu no tām vulgārajām melnmatēm, kas iemāna tūristus dārgākajos bāros, vēlāk hoteļu gultās dzer viņu asinis. tikai šo brīdi visi kokteiļi un viņa pati būs tava.
     dusi saldi, kamēr vēl ir cukurs tavās asinīs un ir pieci no rīta, dienai izdevies atjaunot kārtību valstī, bet trimdiniece nakts, slapstoties ēnās, gatavo jaunu apvērsumu.

II

     pieci no rīta, nezinu, cik ilgi jau esmu gulējis uz muguras atvērtām acīm te, kur neatbild uz zvaniem, staigā cauri sienām, dzer un smēķē cigareti pēc cigaretes, cīnoties ar apetīti, kur tu nekad negribētu pamosties no rīta.
     nezinu, cik ilgi jau ir bijis pieci no rīta. manas diennaktis izgrieztas ar naktīm uz āru.
     nezinu, cik ilgi jau ir bijusi gaisma koridora galā, pie kuras turējos kā bērns pie mātes svārku malas.
     tagad pelēka, atturīga gaisma, nākdama no ārpuses, padarījusi to blāvu. iesākumā bija vien šaura strēle, kas norādīja gaišu laukumu uz sienas, it kā liecinot, ka bēgšana pastāv, kaut durvju nebija tai vietā. tagad tā ir visur, nākdama no ārpuses caur logu, ieplūstot pa durvju apakšu.
     piecos no rīta gaisma ir atjaukta ar svinu un kritušajām lapām. tā ir alkohola bezmiega gaisma. tai ir savas ātrums, tā izplešas un piepilda telpu kā tvana gāze.
     kādreiz es nemaz nezināju, ka ir tāda stunda – pieci no rīta. lēna, iespējams, nebeidzama. drudža stunda, kad pamosties pats savā gultā, nesaprotot, kur atrodies, un viss ir bez nosaukuma, un viss ir bez vārda. sešdesmit minūtes tukšas ainavas vilciena logā starp diviem robežpunktiem.
     vai sanāktu dzīve no manām alkohola stundām, kuras neatceros? un kas tā būtu par dzīvi, turot pasauli drošā attālumā no sevis, lai piecos no rīta pasaule negaidot sabruktu man pāri.
     ja laiks ir šķidrums, kur paliek minūtes, ko mēs, ķermeņi, iegremdēti laikā, izspiežam virs tā līmeņa? vai arī tas ir lode, kas sadalās, ienākot miesā? vai arī tas nāk viss uzreiz, ietverot mūs ar visu savu spēku? un tas saka: esmu tukšs iekšpusē, lai apņemtu tevi visu.
     piecos no rīta šī ir tā vieta, no kuras izsūtīt pēdējās ar roku rakstītās vēstules par to, ka ir auksti, man salst un es nevaru pārrasties mājās.
     ir pieci no rīta. šīs ir manas netīrās lappuses.
 

1. septembris, kolektīvais portrets

savā pirmajā skolas dienā viņi izskatās samulsuši,
pēc fotogrāfa pavēles kā karavīri ierindā nostādīti,
iespiesti blūzēs, uzvalciņos, kas nedaudz par mazu,
it kā izjaukti un tad steigā atkal salikuši sevi kopā;
viņu vaibsti ir saspringti tāpēc, ka saule spīd sejās,
vai aiz piepūles, turot smagās asteres un gladiolas,
krāšņie ziedi notur viņus attēlā ar savu svaru.

tie ir viņi, kas sūta mums atmiņas un sliktos sapņus,
kuros atgriežamies skolas solā, atstāti pēc stundām.
tumsā, kad fotoalbums nolikts skapja augšējos plauktos,
viņi, nevienam neredzot, izklīst, tad pārkārtojas
bez bailēm vai apjukuma: atmiņas dienestā iesauktie
prot salikt savus ieročus arī aizsietām acīm.

tas – kaut kur otrajā rindā pa vidu – esmu es. 


* * *
tas nebiju es, kurš naktī zvanīja un runāja ar tevi, tā nebija mana balss.
tas nebiju es, kurš paglābās no lietus kādā Varšavas telefona būdiņā,
izmircis, slapjiem matiem, lāsēm pilot pār mutes pāršķelto seju,
un kura lūpas kustējās tumsā, atveroties kā dzīvs, patstāvīgs pušums,
kā atkritumu mašīnas atvere, aprijot nevienam nepiederošas pagātnes driskas.
tas nebiju es, lai arī kā man patiktu tik melodramatiskas situācijas.

pirksti, kas uzgrieza numuru un, gaidot atbildi, virpināja vadu, nebija mani,
ne es, sarunai pārtrūkstot, situ klausuli pret kurlo, nepadevīgo stiklu.
histēriskā persona ar izmirkušo ēnu, piekļautu mugurai, nebiju es.
drīzāk tas varēja būt tavs kaimiņš, kurš tobrīd vienatnē pieskārās sev,
atceroties aprīļa sievieti no melnbaltā kalendāra, vai viņa brālis,
vai pirms astoņpadsmit gadiem bezvēsts pazudušais, nevis es.

tas neesmu es, kurš cenšas tevi sazvanīt no dažādām pilsētām,
kas ir vien neizteiksmīgi apveidi, kāda iekšēja sagruvuma iekustināti.
ne es, lai klusētu klausulē, ne es, lai ziņotu par gaidāmo laiku
Balkānu ciematiņā ar arbūza mīkstuma sarkaniem saulessargiem
vai lai nosauktu satikto meiteņu vārdus. ne es lētas viesnīcas numurā,
publiskās tualetes kabīnē, aizrijies, pārdozējis, pakāries siksnā.

ne es uzgriezu tavu numuru, slapstoties gar Amsterdamas naktsklubiem,
lai, nesagaidījis atbildi, tur piedzertos kopā ar jūrniekiem rupjiem.
ne es torīt Londonā, izlūdzis pensus gaišmatainai franču tūristei Annai.
tas nekādā gadījumā nevarēju būt es, tam nav nedz pierādījumu, nedz motīvu.
ja esmu bijis kādos sarakstos, sen esmu izsvītrots un aizmirsts,
pieraksta adresē nedzīvoju un, iespējams, dzīvojis neesmu.

starp mani un tevi, un to jukušo ir telpa, uz kuru nav tālsarunu,
tas ir attālums biezāks par nebūtību, ne saules stars te nespiežas cauri.
no šejienes pat nerādās sapņos.
es nezinu, kur es biju visu šo laiku, esmu bez alibi, tur nav atskaites punktu.
es nezinu, kas es biju, es gaidīju, līdz aizdomās turamo personu loks
tiek apvilkts ap mani. 


epitāfija

es zinu, ka tu nedzirdi, man vienmēr bijušas aizdomas,
ka esi kurls, bet vienalga es reizēm atceros tevi, atceros
tavus apmērus, nepieklājīgos pēc mūsdienu standartiem,
tie drīzāk piederētos monumentam, nevis ierīcei –
nav brīnums, ka tev bija tāda vara pār mūsu jūtām.

gabals melna ledus ar spīdīgiem koka paneļiem sānos,
tavi aplauztie slēģi griezās cienīgi kā senlaicīgas atslēgas,
izslēgts tu biji neizdevies spogulis, bet katru vakaru
duļķainā stikla virspusei kā krāsainas zivis pietuvojās
runājoši tēli un krāsas, kas bija ieslēgtas tevī,

es atceros elektrizēto putekļu smaržu, kas piepildīja telpu,
tu atvēri robežas uz pasauli, kas bija gandrīz tāda pati,
vien viegli nojaušama dūkoņa nostājās aiz katras balss,
tā nāca no tavas tik labi noslēptās sirds,
kas, domājams, apmēru dēļ iesila lēni.

es tevi izpētīju rūpīgi, es zinu par kukaiņiem aiz pārsega,
kas bija ieķērušies tevī ar metāla āķīšiem, un arī tev bija jūtas,
arī tu satraucies, kad rādīji tankus Lietuvā.
tad no tavas duļķainās kineskopa acs izspiedās melna
sakusušas plastmasas asara.

cik labi bija aizmigt turpat, uz dīvāna,
zinot, ka esi nomodā un tava pelēkā, šņācošā jūra
stāv sardzē par mani. vēlāk tajā nogrima Estonia.
tāpat kā daudzas citas jūtas, sīkas valstiņas
un impērijas jau bija nogrimušas tajā.

reklāmas tevi nodeva, tavi nervi tās neizturēja,
vesela pasaule tā arī palika tavos televīzijas viļņos uz dusu.
visaizkustinošāko multfilmu krāsas
izdzisa reizē ar tevi. 


es – upe

upe esmu, cik daudz es zinu, ja katram pilienam ir atmiņa:
es atceros katru peldētāju, veļas mazgātāju rokas.
ne reizi vien esmu auklējusi slīkoņus, kurus atrada tajā pašā vietā,
kur reiz tie bija iemācījušies peldēt

es plūstu un mainos, vienīgi savam atspulgam manī tu vari uzticēties,
kad noliecies man pāri,
tikpat gurdeni kā šis vecais, nokaltušais koks,
savas pēdējās lapas jau sen atdevis manai straumei.

tik labi to pazīstu, ka valgums, kas baroja tā saknes,
nu liek tām pūt.
arī tava seja man nav sveša: kad tu uzpūt dvašu spogulim,
es redzu tevi.

skaties: te, kur tas lielais zars savus melnos pirkstgalus
mērc manī,
redzi, tas tur, ir tavs vainadziņš,
Ofēlija. 


es – koks

nē, es nemazgājos, neskujos, nē, es neesmu pat pieskāries sev.
esmu smēķējis istabā, neatverot logu, un elpojis smago gaisu,
ko saindējusi tava prombūtne.

esmu glāstījis dvieļus, kuros slaucījies, stāvējis pie skapja,
aizticis un smaržojis tavas drēbes – piesardzīgi kā dzīvniekus,
kas iegrimuši trauslā miegā.

te ir vienīgā vieta dzīvoklī, kur vismaz daļa tevis pasargāta no viņiem,
te man vajadzētu atstāt savu ādu, mēmu un bezjēdzīgu ādu,
jo tai nepieskaries tu.

esmu rāms un pacietīgs, tikpat pacietīgs kā tas koks,
kas zarojas, izplešas manī, jau gandrīz kļuvis
par mani pašu.

mana nogrieztā auss stikla pelnu traukā,
visās krūzītēs un glāzēs izsmēķi, ēdiena atliekas šķīvjos,
manas no krāsainā žurnāla izgrieztās acis.

agri vai vēlu viņi ielauzīsies dzīvoklī, atvērs vaļā logus
un vējš ienāks istabā, lai paveiktu to, kam esmu par vāju:
noplēstu un izkaisītu manas nodzeltējušās, mirušās lapas. 


es – dārzs

zaļas lapas pār acīm, es saprotu vienīgi gaismas un tumsas maiņu.
krūtsgali – sīkstas puķes, kas spējušas izplaukt cauri audiem,

ar saknēm iesniedzas dziļi manī, kur nakts dzīvnieki akli strādā,
izšļācot viens otrā lipīgas dzīvības sulas.

nervu pavedieni atiruši, sīks dzīslojums plaukstās kā augam.
nekad nav bijis tik viegli kā tagad, kad zinu, ka esmu dārzs.

reizēm naktīs mana roka bezspēcīgi nogulst uz tavām krūtīm,
un es neviļus izplešu pirkstus kā saknes, un tās ielaužas zem ādas.

mana mute ir caurums, kas izplēsts granātābola mizai,
atsedzot sarkanas, ar plēvi pārvilkušās smaganas.

un sirds – trīcošs auglis, kas reiz, norāvies no zara,
iekritīs pats savā ēnā.

es atceros vienīgi ādas smaržu – ādas, kas noberzta tīra
līdz sulai. 


durvis

pirmās es atceros durvis – smagu, nedzīvu koka plāksni
ar neaizsniedzamo rokturi un eņģēm, kas nodara sāpes.

durvis, bezjūtīgās durvis, no kurām es mācījos mieru,
mācījos klusēt un tumsā saplūst ar sienu.

durvis, dažādās krāsas, no koka vai, piemēram, stikla nopirkstota,
durvis, kas veras uz iekšpusi, durvis, kas veras uz āru;

slimnīcas durvis, ko ar ratiņiem atgrūž tukla sanitāre,
un tās brīdi šūpojas eņģēs, it kā skrietu uz vietas;

durvis, aiz kurām slēpties, iekārt rokturī zīmīti netraucēt,
vai atstāt tās atvērtas, gaidot kādu, kas iztraucēs, pieķers;

nopietnās tiesas zāles durvis, kas atveras kā biezu sējumi vāki
un aizcērtas, putekļiem smalkiem birstot uz grīdas;

aukstu kabinetu durvis, kurām iet garām bikli nolaistu galvu,
to rokturu metāla vēsums liek sastingt uz vietas;

pieradinātas dzīvokļu durvis ar numuru un pastkastīti,
pret kurām no iekšpuses līdz asinīm sitas ar galvu;

durvis pamestās mājās, kas caurvējā izkustas no vietas,
sērīgi čīkstot kā salauzts mūzikas instruments.

un, kad es skatos uz logu, es zinu – arī logi ir durvis:
to mazākie brāļi ar vēl nevainīgu, trauslu, caurspīdīgu miesu,

un arī es pats esmu durvis, ar ādu apšūtas durvis,
kas var ar kliedzienu atvērties vaļā.

durvis, no kurām es baidos, durvis, pie kurām es gaidīju,
kuru atslēgu man nebija, bet uzlauzt biju par vāju,

durvis, pa kuru apakšu spiedās mīklaina gaisma,
un to atslēgcaurumos es gribēju ielūkoties;

durvis, kuras meklējot aizsietām acīm cauri tumsai mēs ejam,
neko neredzot, bezpalīdzīgi turoties pie sienām;

durvis no noguruma, bezmiega un sirdsklauvju durvis,
tās ir durvis, kas naktīs guļas tev virsū, neļaujot elpot;

durvis tava lielākā iespēja, durvis bailes no nāves,
durvis, kas aizcērtas, it kā aizturot elpu.

durvis, kuras es aizslēdzu, pie kurām es piespiežu vaigu,
durvis, uz kurām mani no šejienes iznesīs ārā.



pēdējais dzejolis

tas esi tu mašīnas aizmugures sēdeklī, brīnišķais meli,
bikli kā pusaudzis pieskaries savas vienaudzes gorgonas celim,
bet šeit tu esi publikas priekšā un tu nebūtu melojis,
ja teiktu: jau derdzas man visa tā kultūra, dzejoļi,

tik daudz grāmatu bez nevienas spēcīgas metaforas,
un nospļauties, ka šīs rindas nekad nedziedās koris,
ja mutē ir netīri vārdi.  es tos nevaru norīt.

un kā vienmēr bibliotekāres ar šķindošām kafijas tasītēm,

un tu jau pārāk iereibis esi, lai savus dzejoļus lasītu,
slepus dzerdams no kakliņa stiprināto vīnu,
pat vairs nerunā ar tevi tavas draudzenes dvīnes,

studentes čaklās uz spilveniem malko tēju ar pienu,
šis ir pēdējais dzejolis, rokas aiz muguras, seju pret sienu,
es gribu piedzerties, vēl pirms satumsīs diena.


2009. gada pavasaris, pēc lasījuma Latvijas Kultūras akadēmijā

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!