Ceturtdien, 29. augustā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta tās 100 gadu jubilejai veltīta izstāde "Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas", kā arī prezentēta pētnieces Kristīnes Zaļumas grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Izstādes idejas autors ir Gustavs Strenga, projekta vadītāja – Inga Surgunte, izstādes māksliniece – Dace Džeriņa. Izstāde sniedz ieskatu 14 vēsturiskās grāmatu kolekcijās – no publiskām bibliotēkām un muižām –, kas dažādos ceļos nokļuvušas LNB grāmatplauktos. Lai uzburtu grāmatu sākotnējo īpašnieku dzīves laika noskaņu, bez grāmatām izstādīts liels skaits vēsturisku priekšmetu, cita starpā kāda muižkunga izveidota putnu ādiņu kolekcija un izbāzts lācis. Šī eseja tika nolasīta izstādes atklāšanas pasākumā. Izstāde būs skatāma līdz nākamā gada martam.
Grāmatās fiziskā realitāte sastopas ar garīgo dimensiju. Grāmata ir miesa, tās saturs – dvēsele, pie kuras iespējams nonākt, grāmatu lasot vai aplūkojot tajā publicētos attēlus.
#
"Kas visu izteic bez mēles?
Man saka: tā grāmata,"
Rainis rakstīja dzejolī, kas vienkārši tā arī saucas – "Grāmata".
"Ar viņu labākās spēles
Un mīļākā saruna.
Nu te tā uz galda uzlikta,
Bet nenieka tā nesaka."
#
Jebkura darbība ar grāmatu skar gan tās fizisko veidolu, gan garu.
Šajā ziņā grāmatu nemaz nav iespējams nozagt vai pārvietot, jo patiesā grāmatas izkustināšana no vietas notiek vien brīdī, kad to kāds atver un sāk lasīt.
Izrēķināšanās ar grāmatām – piemēram, to dedzināšana – allaž šķiet mežonīga, un traģisks ir ikvienas grāmatas zaudējums – vienalga, vai Vezuva vulkāna izvirduma rezultātā, 1905. gada revolūcijas pelnos kādā vācbaltiešu muižā vai ugunsgrēkā Otrajā pasaules karā Rīgas pilsētas bibliotēkā. Kad fiziskā grāmata aiziet bojā, tai tiek atņemta iespēja kaut ko būtisku kādam pavēstīt, pat ja šis kāds būtu tikai viens vienīgs cilvēks.
#
Nekas daudz nav mainījies arī 21. gadsimtā, kad liela daļa grāmatu ir digitalizētas vai jau pašos pirmsākumos izdotas arī elektroniskā formātā. Kamēr tās neviens nav atvēris un sācis šķirstīt to lappuses – pat ja tikai datora ekrānā, viedtālrunī vai kādā citā ierīcē – tie ir tikai fiziskā datu nesēja atmiņā noglabāti vieninieciņi un nullītes; binārais kods.
Cilvēks ir tas, kurš šim kodam – tāpat kā uz papīra ar roku rakstītajam vai iespiestajam tekstam – liek atdzīvoties, apvelta to ar valodu, vārdu, teikumu. Apvelta tekstu ar milzu varu. Tas ir gandrīz kā gadījumā no Vecās Derības, kurā "Mozus pastiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Tā Izraēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi."
#
Rakstītam un lasītam vārdam ir milzīga, varētu pat sacīt – dievišķa vara.
Rakstnieks var sarakstīt zilus brīnumus. Iesākumā tie ir tikai burti, vārdi un teikumi. Taču tikai katra lasītāja apziņā tie pārvēršas par īstenību – katram savu, individuālu, dažādās nokrāsās ietonētu, iztēles rosinātu.
#
Pārceļojot no pagātnes nākotnē, grāmatas šo burvju varu nepazaudē – reizēm šī vara savā noslēpumainībā kļūst vien tikai spēcīgāka, citkārt zūd. Autors var būt aprakstījis eņģeļu izskatu vai pat tikai padebešu nokrāsu, bet katra lasītāja iztēlē tēli veidosies citādi, atšķirsies krāsas un visu citu aprakstīto ainu izskats vai ideju būtība.
#
Daudzu grāmatu ceļš līdz Nacionālās bibliotēkas krājumiem nav bijis vienkāršs. Tām paaudžu paaudzēs ir mainījušies saimnieki, tās ir pārcietušas politisko varu pārejas un revolūcijas, reizēm par mata tiesu izvairījušās no bojāejas. Taču galvenie priekšnoteikumi to izdzīvošanai ir bijuši cilvēki, kuriem tās bijušas svarīgas, kļuvušas par būtisku viņu dzīves daļu. Un tieši tāpēc šis nav stāsts tikai par grāmatām, bet arī par cilvēkiem – cilvēkiem, kas tās vākuši, lolojuši un krājuši, bet reizēm arī – neglābjami zaudējuši vai brīnumainā kārtā izglābuši.
#
Ir grūti pateikt, vai grāmatas seko cilvēkam vai cilvēks seko grāmatām. Tomēr ir skaidrs, ka grāmatas bez mūsu klātbūtnes un rūpēm ir bezpalīdzīgas un bezjēdzīgas. Un varbūt var sacīt, ka bez grāmatām tāds kļūst arī cilvēks.
0