Nesen kādā publiskā diskusijā gadījās atzīties, ka jaunāko daiļliteratūru nu jau kādu laiku spēju lasīt ar grūtībām, lai neteiktu – ar piespiešanos. Vai varbūt pat pateicu, ka nelasu to gandrīz vispār nemaz un tad jau labāk izvēlos kaut ko no populārās zinātnes, esejistikas vai pat poēzijas, lai gan līdz šādam sava sakāmā izvērsumam laikam pat netiku. Kā jau daždien acumirklī publikas priekšā izmesti apgalvojumi, arī šis nebija gluži patiess, precīzs un līdz galam pārdomāts, tomēr ar vāji maskētu uzmanības pievēršanas nolūku padarīts cik vien iespējami kaitinošs un droši vien tāpēc izpelnījās daža laba klātesošā neizpratni vai, kā man šķita, varbūt pat sašutumu. Un droši vien tieši tāpēc kopš tā vakara es vēl aizvien laiku pa laikam esmu par to juties spiests turpināt domāt. Jo patiesība ir tāda, ka patiesībā tā vis gluži nav, bet tajā pašā laikā – kaut kāda patiesības kripata vai pat vēl vairāk tur tomēr ir.
Tā nu es mēģināju turpmākajās dienās sava mīļā miera labad vismaz pats savai "iekšējai lietošanai" nedaudz precizēt iepriekš steigā pasacīto, lai neteiktu, ka mēģināju vienkārši saprast, ko pats esmu sarunājis. Jāpiebilst, ka man jau sen vairs nav nekādu ilūziju par to, ka cilvēki runātu, paustu savu viedokli, izteiktos vienīgi par to, ko zina, kam tic, ko saprot un ko jau nākamajā mirklī nebūtu gatavi atzīt par maldiem, muļķību, mirkļa vājību vai jau pagātnei piederīgu un tātad pagalam īsā laikā nederīgu un aizmirstamu aplamību. Un es esmu tieši tāds pats kā visi.
Nesen kaut kur lasīju – viens no izplatītākajiem cilvēciskajiem maldiem esot iedoma, ka ikviens vissīkākais atgadījums ir daļa no kaut kāda lielāka un sazarotām cēloņsakarībām sasaistīta veseluma: vēstures, mūža utt. Un tāpēc arī mums šķiet, ka tie, kuri mēdz pelnīt savu iztiku vai vienkārši pievērst apkārtējo uzmanību ar domāšanu un publisku izteikšanos par šo un to, savu sakāmo ievij kaut kādā šādā kosmiskā audumā. Piesauktajā, bet nu jau piemirstajā rakstiņā gan bija aizrādīts, ka pretēji šim šķitumam par daudzām mūsu ikdienas rūpēm un raizēm mēs nepavisam šādi nemēdzam domāt – bērns paraud, paraud, tad pārtrauc, un šo raudāšanu par būtisku notikumu bērna vai mūsu pašu visas dzīves kopsakarā mēs visbiežāk neuzskatām; zobs pasāp, pasāp, tad tiek salabots, un pēcāk, ja vien palaimējas, mēs par to nelauzām galvu visu atlikušo mūžu, jo iesāpēties jau allaž var kāds vai kaut kas cits. Tomēr publiskotas domas un izteikumi, ja vien mēs sekotu šai līdzībai, mums parasti šķiet kā kaut kas akmenī iecirsts, mūžīgi pieminams un nekādām pārmaiņām nepakļaujams (spilgtākā šīs parādības ilustrācija mūsu pusē varētu būt Alvis Hermanis ar saviem publiskajiem izteikumiem, kuros bieži vien runā pretī pats savam iepriekš sacītajam).
Taču, vērīgāk palūkojoties visapkārt, šādus šķietami cieši saausto un nepārtraukto vēstījumu pārrāvumus var atrast malu malās. Mākslas vēsture ar tajā nākošajām un ejošajām modēm droši vien ir viens no vizuāli (bet jo īpaši – verbāli) uzskatāmākajiem piemēriem. Vai jūs atceraties, kad saistībā ar laikmetīgās mākslas izpausmēm kāds, neriskējot palikt smieklīgs, būtu spriedelējis par to, kas ir skaistums? Taču, ticiet man, "skaistums" šādā kontekstā pēdējoreiz šķita nozīmīga un visādām teorijām pakļaujama tēma vēl pavisam nesen. Pat es šīs runas vēl atceros. Nopietni. Pamēģiniet par skaistuma nozīmi iepīkstēties tagad, un tad gan jūs redzēsiet. Skaistums is out. Kaut kas cits is in. Un nav nekāda nepārtraukta pavediena, cieši saausta auduma, ir tikai atsevišķi un savā starpā nesaistīti dzīpari, acumirkļi un zibšņi.
Bet atgriezīsimies pie daiļliteratūras un manas tagadējās izvēlēšanās to pārāk daudz nelasīt. Patiesībā ar daiļliteratūru es droši vien tai brīdī biju domājis ļoti konkrētu un specifisku literatūru. Es zinu, viena vispārinājuma aizstāšana ar citu, nekad nav tas labākais veids, kā attaisnoties vai kaut ko izskaidrot, taču pirmais vārds, kas man, domājot par šādu literatūru, nāk prātā, ir reālisms. Nevis tas vecais sociālistiskais, bet drīzāk mūždien jauni vecais un pagalam garlaicīgais reālisms. Vēl to varētu nodēvēt arī par naivo reālismu, tādējādi īpaši uzsverot tā radniecību ar naivismu arī citās mākslas jomās un arī tā uztveres un vērtēšanas īpatnībās.
Šāda naivā reālisma atskaites punkts allaž ir tas, vai mākslas darbā viss ir "kā dzīvē", bet šo izteiksmes formu kopjošs mākslinieks tieksies parādīt, "kā ir" vai "kā bija". Reizēm, protams, varbūt arī gadīsies, ka attēlus vai kādas citas realitātes druskas arī viņam vai viņai palaimēsies izmantot kaut kā cita izteikšanai – vienalga, vai tā būtu kāda ideja, paša vai citu bažas, attieksme pret kaut ko, mīlestība vai naids, taču šāds rezultāts drīzāk būs sagadīšanās, nevis mērķtiecīgas darbošanās rezultāts. Šādas domu gaitas piekritējs tāpat vērtē ikvienu mākslas darbu – viņa vai viņas patikšanu no nepatikšanas vai nesaprašanas šķir tas, vai darbā viss ir "kā ir" jeb "kā dzīvē" vai arī, piemēram, darbs izskatās tāds, ka "tādu jau spētu uzzīmēt mans bērns". Naivā reālisma ikonas ir pamatskolas matemātikas teksta uzdevumi un pases foto, taču tā burtiskās izpausmes un atblāzmas var atrast jebkurā no mākslām, protams – arī literatūrā.
Pirmoreiz gan šai parādībai uzmanību pievērsu nevis literatūrā, bet opermākslā un teātrī, jo kādā brīdī pamanīju, ka pamazām zaudēju interesi par centieniem izrāžu uzvedumos un scenogrāfijā imitēt kaut kādu realitāti, bet ar arvien pieaugošu interesi uztveru pat pašus kuslākos mēģinājumus darboties ar abstrakcijām, ar vizualizācijai vai burtiskai verbalizācijai nepakļaujamiem vēstījumiem.
Protams, arī šo manu vērojumu cēloni, kā nesen lasīju kādā kritiskā esejā, droši vien var meklēt vienkārši personīgā pagurumā no realitātes, tā sacīt – realitātes pārsātinājumā un vēlmē rast no tā glābiņu, taču šāds izskaidrojums, manuprāt, ir pārāk vienkāršots. Drīzāk skaidrojums būtu meklējams jau iepriekš pieminētajā dažādu modes virzienu un interešu viļņveida, uzplūdu un atplūdu kustībā. Un ko gan lai iesāk, ja vismaz patlaban šo nerimtīgo un nenovēršamo pārmaiņu iespaidā man nav ne mazākās vēlmes lasīt tādu daiļliteratūru, kurā, piemēram, divi palīgstrādnieki vairāku desmitu lappušu garumā spriedelē par politiku; tādu literatūru, kurā reālpsiholoģiskā manierē risināta paaudžu nesaskaņu tēma kaut kur mūslaiku ASV; tādu literatūru, kurā izdomāti, bet "gandrīz kā no dzīves norakstīti" personāži rosās tādā pašā izdomātā, "bet gandrīz kā mūsu pašu pasaulē". Man vienkārši ar to ir par maz. Gleznotāju ierobežo izraudzītās krāsas un gleznas laukums, komponistu – cilvēka ausij dzirdamo skaņu diapazons un laiks, tēlnieku – izraudzītās skulptūras materiāls vai svars. Rakstnieks no šādiem ierobežojumiem ir pilnīgi brīvs un ar valodā pieejamajiem rīkiem var radīt gan pavisam mikroskopiskas, gan gigantiskas pasaules, turklāt neierobežotā daudzumā; ar šiem rīkiem var mainīt laika tecējuma virzienu, priekšstatus par fiziskās pasaules pamatlikumiem, Visuma uzbūvi vai pasaules ģeogrāfiju. Ja vien ir vēlēšanās, Zemi var atkal pasludināt par plakanu, un tāda tā tai pašā mirklī arī kļūs. Vai ņemt un paša radīto pasauli iznīcināt – arī tas ir iespējams un nav neviena aizliegts. Tā ir brīvība, uz kādu savās gleznās tiecās, piemēram, Hieronīms Boss, taču arī viņam, protams, allaž bija jāatduras pret audekla malu, pret nenovēršamo laika plūdumu. Bet literatūrā taču šādiem ierobežojumiem nevajadzētu būt.
6