Anrī de Tulūza-Lotreka glezna "Au salon de la rue des Molins" (1894)
 
Šajā dienā pirms 100 gadiem
28.05.2019

Nerātnās un netīrās

Komentē
2
Saglabā

Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.

1919. gada 27. maijā laikraksts "Baltijas Ziņas" vēsta, ka Rīga atsvabināta no lielinieku varas. Šai pašā numurā redakcija uzrunā "feļetona lasītājus": "Gandrīz piecus mēnešus daiļliteratūras cienītājiem vajadzēja apmierināties ar dekrētu lasīšanu, tādēļ gluži saprotami, ka radusies vēlēšanās apmierināt savu garu."

Es pilnīgi saprotu uzrunātos lasītājus. Man aizvien nepietiek laika un pacietības, lai pienācīgi iedziļinātos politiskās norisēs, bet dažādus video par "Troņu spēli" varu skatīties stundām ilgi. Attaisnoju sevi ar to, ka esmu rakstniece un tas piederas pie profesionālās līnijas. "Es ticu naratīva spēkam! Naratīvi ne tikai reprezentē realitāti, bet arī konstruē to!" ar maniakālu aizgūtnību klāstu savam dzīvesbiedram, kad viņš nosauc manu seriālu par "izklaides produktu".

Man par laimi, 1919. gada presē stāstu un dzejoļu publikācijas starp politisko un sociālo notikumu atstāstiem ir gluži ierasta lieta. Jau turpat, uzreiz pēc ziņas par to, ka Pēterburgas karavīri sūdzas par pārtikā izsniegto zivju kvalitāti, lasītāju uzmanībai tiek piedāvāta stāsta "Dzīves maldi" pirmā daļa. Autors (autore?) – O. Krolla (domājams, Oto Krolls, "Baltijas Ziņu" redaktors). Stāsta nobeigums publicēts nākamajā dienā, 28. maijā.

Pieķeros "Dzīves maldu" lasīšanai arī tāpēc, ka ceru vismaz daiļliteratūrā uziet kādu sievietes reprezentāciju – saprotamu iemeslu dēļ 1919. gada maija publikācijās tādu ir pamaz. Stāstā sieviete parādās jau pirmajā teikumā: "Kamdēļ mēs te sēžam piepīpotā, piesmakušā telpā un klausāmies, kā uz skatuves kāda puskaila varietē dziedātāja dzied čerkstošu balsi "ievērojamu" romanci?" Tā, cik noprotams, naratoram vaicā viņa draugs. Pamanu, ka vēstītāja intonācijā jūtams nosodījums par sievietes nodarbošanos un atkailināto ķermeni – mūsdienās pazīstams kā slut-shaming (ko latviski mēdz tulkot kā "tikumības policiju" vai "tikumības vagarēšanu"). "Tamdēļ, ka mūsu sirdis sagrauztas sāpēm," vēstītājs rezumē.

Jau drīz noskaidrojas protagonista ciešanu iemesls – ilgas pēc "viņas" (yay, sieviete!). Galvenais varonis atgriežas pagātnē, kad ieraudzīja liktenīgo "jaunavu" ar "bērnišķīgām zilām acīm" un "gaišām matu cirtām". Vairākkārt tiek uzsvērts, ka meitene piesarkusi, nonākot saskarsmē ar vēstītāju. Seko no #metoo ēras skatupunkta visai problemātisks apraksts – pazīšanās sākumā meitene mēģina aizbēgt no jaunā vīrieša, kurš nostājas ceļā un viņu nelaiž garām. Tā iesākas abu draudzība, kas vēlāk pāraug "spēcīgā mīlā, kas prasīja visu cilvēku".

Neatkarīgi no tā, vai tāda bijusi autora iecere vai ne, kautrīgā, nevainīgā meitene it kā veido pretstatu epizodiskajai dziedātājai teksta sākumā, un salīdzinājums acīmredzami ir naivās jaunavas labā. Šāds pretnostatījums dod man ieganstu pāršķirstīt Inetas Lipšas lielisko grāmatu "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939" ("Zinātne", 2014). Tajā autore raksta par attiecīgajā periodā valdošo uzskatu – sievietes tika uztvertas vai nu kā idealizētas madonnas, kas ir morāli pārākas par vīrieti un tādējādi nes lielāku atbildību par tikumisko normu saglabāšanu, vai arī kā palaistuves – baudkāras egoistes, kurām interesē tikai savas iegribas. Lipša norāda, ka par galveno jaunas sievietes vērtību tika uzskatīta viņas seksuālā nevainība. Sabiedrības attieksme un pat tiesību normas paredzēja, ka "sieviete, kura bija zaudējusi ķermeņa šķīstumu, tika uzskatīta par "kritušu" un nekad vairs nevarēja atgūt savu godu". Turpretī no vīrieša nevainība netika sagaidīta.

Atpakaļ pie "Dzīves maldiem". Jauno draudzeni stāstītājs iesauc par Nerātni – kas šodien izklausās visai pikanti un šķietami kontrastē ar tikumīgās jaunavas tēlu, bet viņš pats iesauku skaidro ar to, ka "viņa bija tik dzīva un prieku pilna kā rasas pilīte", respektīvi, tieši uzsver meitenes bērnišķīgo nevainību. Viņa savukārt draugu iedēvē par Skumjo acu īpašnieku, tādēļ ērtības labad turpmāk saukšu viņu par Skumjaci.

"Redzi, tu esi kā avots, kas jautri čalo un kas smiedamies un lēkādams skrien pa oļiem uz leju. Bet es esmu kā tuksneša ceļotājs, kas putekļains un noguris nāk no dzīves tuksneša pie tevis atveldzēt slāpes. Redzi, mēs viens otram esam vajadzīgi," Skumjacis ieskicē, kā redz abu lomas attiecībās – kas labi sabalsojas ar Lipšas aprakstīto uzskatu par sievietes garīgo pārākumu un pienākumu uzturēt emocionālo gaisotni attiecībās. (Kāpēc avotam vajadzīgs putekļainais ceļotājs? No kā Skumjacis ir tik noguris – vai tā ir aizmiglota atsauce uz karu un ilgajām brīvības cīņām vai arī uz eksistenciālām mokām?)

Vienubrīd abi sāk bučoties. Atbilstoši godīgās jaunavas tēlam, kas vīrietī meklē potenciālo ģimenes partneri, Nerātne Skumjacim vaicā: "Bet vai vienmēr tā būs, vai vienmēr paliksim kopā?", šķietami norādot uz laulību.

Jaunais vīrietis reaģē krietni mūsdienīgāk, nekā varētu gaidīt – sakot, ka nav par to domājis un, viņaprāt, "par to nevajaga domāt tādēļ, ka tad zūd viss skaistums". Viņš iemīļotajai sniedz īsu lekciju par veiksmīgas kopdzīves nosacījumiem, kas bez lielām izmaiņām arī šodien varētu klejot pa sociālo tīklu ārēm: "Mēs tik nedrīkstam viens otru aprobežot, jo apziņa, būt aprobežotam, ir kā nospiedošs slogs, kas smagi spiež pie zemes zināmu indivīdu. Bez tam mums vienmēr jābūt jauniem. [..] ne tā, kā tas notiek daudzās ģimenēs, kur sievas vai vīri, līdz ko apprecas, nepiegriež vajadzīgo vērību savai ārienei un līdz ar to savas dvēseles skaidrībai, kādēļ top estētiski viens otram pretīgi. [..] Pie tā bieži pievienojas vīra prasība, lai sievas pagātnes ir "skaidra", kamēr viņš pats, varbūt, ir visneķītrākais."

Lasot stāstu, sākotnēji pieņemu, ka Skumjacis pauž savam laikam visnotaļ brīvdomīgu uzskatu (lai gan tas zināmā mērā disonē ar nosodošo attieksmi pret varietē dziedātāju teksta sākumā) – sievietēm uzstādītie šķīstības standarti ir nepamatoti augsti un atrauti no realitātes. Skumjacis piemetina, ka "pēdējā laikā šai ziņā manāmi citi vēji, sevišķi izglītotās aprindās un tā rodas cerība, ka ar laiku nodibināsies labāka un laimīgāka divu cilvēku kopdzīve". Arī Lipšas pētījums apliecina, ka polemika par dubultmorāli šajā laikā bijusi aktuāla – tiesa, pēc 1934. gada apvērsuma pārsvaru atkal ņēmusi sieviešu atturības popularizēšana.

Skumjača teiktajam tomēr acīmredzami iespējams arī cits lasījums – kas, visticamāk, arī bijis autora iecerētais. Nākamajā dienā stāsta varonis saņem no Nerātnes vēstuli: "Mīlulīt! Tu maldies manī. Es tā neesmu, par ko Tu mani turi. [..] Es baidos no Tavām skumjām acīm, kas jautās: "Nerātne, tu piederēji citam?" Piederēju citam tādēļ, ka viņš mani uzturēja, kad man nebija ko ēst, kad es gulēju slima, kad man vajadzēja naudas, ko maksāt stundas. Viņu es nekad nemīlēju. Nekad! Tu esi pirmais, kuru mīlu. [..] Mēs nederam kopā. Tu esi tik tīrs, bet es – netīra. [..] Neraksti. Es neatbildēšu."

Man un pāris draugiem, kam atstāstīju "Dzīves maldus", pirmajā mirklī šāda reakcija no meitenes puses šķita nejēdzīga un absurda, jo īpaši tāpēc, ka Skumjacis, mūsuprāt, nupat taču klāstījis – prasību pēc sievas pagātnes "skaidrības" uzskata par muļķīgu un novecojušu. Bet jāņem vērā, ka mūsu kultūrpieredze ir krasi atšķirīga – mēs esam auguši kopā ar "Seksu un lielpilsētu", un, ja agrīnajā jaunībā esam kaunējušies par savu intīmo pieredzi, tad biežāk tādēļ, ka tā likusies nepietiekama. Mums ir visai neiespējami iejusties 1919. gada lasītāja ādā, kurš mīlasstāsta sākumā drīzāk automātiski pieņēma, ka abi jaunieši ir nevainīgi un tādi arī apņēmušies palikt līdz precībām. Spriežot pēc Nerātnes reakcijas ("Tu esi tik tīrs"), viņa drauga pārdomas par laulības dzīvi tulkojusi gluži citādi nekā es – ka prasība pēc "skaidrās" pagātnes ir pašsaprotama, tikai tā būtu stingrāk jāpiemēro arī vīriešiem. Nevis standarti attiecībā uz sievietēm ir pārāk augsti, bet attiecībā uz vīriešiem – pārāk zemi. Nerātne neapšauba, vai viņas draugs tiešām ir tikpat "tīrs", cik viņa uzdevusies – viņai tas ir skaidrs jau pēc noklusējuma. 

Pēc vēstules izlasīšanas Skumjaci pārņem "izmisums" – "mana Nerātne, kuru es mīlēju, kura man izlikās tik tīra, kura bija mana baltā dūjiņa!" Atbildes vēstuli viņš iesāk ar vārdiem: "Ko Tu man darīji! Kamdēļ šādas mokas?", fokusējoties uz savām ciešanām par zudušo ilūziju, nevis uz daudz lielākajām grūtībām, kas bija jāiztur meitenei. Tomēr, šķiet, vienlaikus viņš gatavs samierināties, jo tālāk raksta: "Bet, ja Tu tomēr kādreiz domātu par mūsu mīlu, tad tici, viņa spēs Tevi sasildīt, jo jūtas bij patiesas."

Taču meitene tā arī neatbild, un Skumjacim neizdodas ar viņu atjaunot kontaktus. Beigās viņš attopas piesmēķētajā, riebīgajā bārā, cenšoties sekot sava tikpat skumjā drauga padomam – nebūt lupatai un būt vīram.

Stāsts atsauc atmiņā citus slavenus "kritušo sieviešu" tēlus. Kā vienu no šī žanra pionierēm mēdz piesaukt jau Vecās Derības Ievu. Vēl viens klasisks piemērs ir Marija Magdalēna – tiesa, kā nesen lasīju, viņas un daudzu citu Bībeles sieviešu tēlu seksuālā "izlaidība" izriet nevis no rakstiem, bet gan no gadsimtiem ilgušas to tendenciozas interpretācijas. Un, protams, viss 19. gadsimts čum un mudž no "kritušajām sievietēm". "Dzīves maldu" sakarā kā pirmo no viņām iedomājos Nastasju Fiļipovnu no Fjodora Dostojevska "Idiota", kas, protams, ir krietni daudzslāņaināka un tumšāka šī sižeta versija. Arī Nastasja, būdama pavisam jauniņa, tiek ievilkta seksuālās attiecībās ar vecāku vīrieti, no kura ir finansiāli atkarīga, un līdz ar to zaudē savu sabiedrisko statusu. Un pēc tam, līdzīgi kā Nerātne, viņa nespēj pieņemt mīlestību, ko viņai gatavs sniegt sirdsskaidrais kņazs Miškins, jo nejūtas tās cienīga.

Detaļa, kas mani visvairāk ieintriģē, – pašā stāsta sākumā Skumjacis apgalvo, ka tikai viņš pie visa esot vainīgs. "Un visam cauri atskan klusa balss: "Tu pats, tu pats esi pie visa vainīgs! Bet tagad tu nespēj to pārciest!" Jā, es pats!" Tālākais stāstījums pie šī apgalvojuma neatgriežas un tiešā tekstā to nepaskaidro. Kas īsti ir Skumjača vaina – viņa paša un autoraprāt –, un ko viņš būtu darījis citādi? Vai nebūtu idealizējis meiteni? Vai būtu pārliecinājis viņu par savām jūtām un to noturību, nevis uzstādījis virkni nosacījumu (būt vienmēr jaunai, estētiski pievilcīgai, dvēseliski skaidrai, neierobežot viņa brīvību utt.)? Vai varbūt autors (arī kā laikraksta redaktors) ar to paudis aicinājumu mainīt nosodošo attieksmi pret "kritušajām sievietēm" (kas īpaši aktuāli varētu būt pēckara apstākļos)?

Kad, būdama pusaudze, lasīju "Idiotu", mani sajūsmināja pilnasinīgais, komplicētais Nastasjas Fiļipovnas tēls. Tāpat Nerātnes atzīšanās vēstule noteikti padara viņu par interesantāku, dzīvāku personāžu nekā Skumjača sākotnēji iztēlotā, idealizētā meitenes versija. Tomēr cik lielā mērā var teikt, ka autori mēģinājuši apvērst savā laikā valdošo madonnas/padauzas stereotipu?

Šie jautājumi man atgādināja eseju, ko nesen lasīju sex-positive feministiskajā portālā "Slutever.com" (ko, cita starpā, šķiet neiespējami atvērt no Latvijas Nacionālās bibliotēkas wifi). Tās autore Kristena Kokrena, galvenokārt analizējot romantisko komēdiju "Jaukā sieviete" ar Džūliju Robertsu, apskata klasisko motīvu "palaistuve ar zelta sirdi" (kas ir viena no apakšversijām "kritušās sievietes" sižetam). Tas parasti attēlo seksuālo pakalpojumu sniedzēju (sex worker), kas ir jauka un "pārāk gudra" vai "pārāk kulturāla" savam darbam. (Nastasja Fiļipovna šai rāmī neiederas, jo neviens par jauku viņu nesauktu, taču citi romāna tēli atzīmē, ka viņa ir "pārāk izglītota savā stāvoklī" un "izlasījusi par daudz poēmu".) Kokrena uzsver, ka, pavirši raugoties, šis motīvs sniedz pozitīvu prostitūtas tēla reprezentāciju, bet patiesībā "ir pazemojošs, jo izriet no pieņēmuma, ka seksuālo pakalpojumu sniedzēji savā būtībā ir slikti un tikai laiku pa laikam starp tiem var gadīties kāds rets izņēmums ar labu dvēseli".

Definēt Nerātni vai Nastasju Fiļipovnu kā "seksuālo pakalpojumu sniedzējas" būtu problemātiski, taču Kokrenas novērojumus viegli var piemērot arī "Idiota" un "Dzīves maldu" naratīviem. Lai cik aizkustinoši sirsnīgs nebūtu kņazs Miškins, Nastasjai Fiļipovnai sacīdams: "Jūs esat cietusi un no tādas elles iznākusi tīra," – viņa teiktajā tomēr nolasāms zemteksts: citas sievietes ar Nastasjai līdzīgu pieredzi būtu "netīras". Skumjacis, lai arī šķietami pieņem Nerātnes pagātni, tāpēc nesāk izjust mazāku nosodījumu pret varietē dziedātāju – drīzāk rodas iespaids, ka iekšēji "tīro" Nerātni viņš redz kā retu izņēmumu "izlaidīgo" sieviešu vidū. Turklāt, lai arī Skumjacis pasludina sevi par vienīgo vaininieku pie attiecību sērīgajām beigām un tādējādi attaisno Nerātni, sava soģa lomu ieņem viņa pati. Caur atsacīšanos no mīlestības, kas, domājams, arī praktiskā ziņā ievērojami atvieglotu jaunās sievietes dzīvi, viņa it kā "izpērk savu grēku". Lai gan autors aicina uz empātiju pret "kritušajām sievietēm" (vismaz tām, kas pašas savu "kritienu" nožēlo), tomēr tāda realitāte, kur viņas patiešām tiktu attaisnotas, šeit nav konstruēta.

Kas tāds, protams, būtu visai pārsteidzoši 1919. gada avīzē publicētam īsstāstam. Galu galā, arī šodienas rietumu sabiedrībā, kurā vien retais no sievietes sagaida nevainību kāzu naktī, kultūras naratīvi tomēr gaužām bieži nepārvar iesakņojušos dzimumlomu stereotipus. Pat "Troņu spēle", kas gadiem ilgi ar lielu rūpību slīpēja ārkārtīgi spilgtus un spēcīgus sieviešu raksturus, finālā tomēr atstāja stipri divdomīgu pēcgaršu attieksmē pret tiem – to var skatīt kā māksliniecisku atvērtību daudzām interpretācijām, bet tikpat labi kā pavirši izsvērtu ideoloģisko nostāju no autoru puses. Taču arī tā ir viena no burvībām, kas piemīt naratīviem, – ja arī tie līdz galam nepiepilda cerības, ko paši mūsos radījuši, tie sniedz mums iespēju iztēloties tādus stāstus, kas to spētu.

 

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Daina Tabūna

Daina Tabūna studējusi dramaturģiju, sarakstījusi stāstu krājumu "Pirmā reize" (2014). Interesējas par sieviešu jautājumiem un dažādu laiku popkultūru. Strādā pie romāna par raganām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!