1889. gadā Parīzē Marsa laukumā Gustava Eifeļa uzņēmums uzbūvēja tērauda konstrukciju torni. Celtne bija ieejas vārti togad Parīzē notikušajā Pasaules izstādē. Lai gan torni tā parādīšanās brīdī parīzieši pamatīgi kritizēja un pēla, tieši tas no visām Pasaules izstādes pagaidu būvēm tika saglabāts nākamajām paaudzēm un drīz vien kļuva par laikam jau pazīstamāko Parīzes vai pat visas Francijas simbolu un tūristu atrakciju. Tāds, lūk, veiksmes un laimīgu sagadīšanos stāsts.
Kas līdzīgs miniatūrai Pasaules izstādei 1901. gadā notika arī Rīgā, pilsētas 700 gadu jubilejas svinību laikā. Atšķirībā no 800 gadu jubilejas, kas galvenokārt tika atzīmēta ar kopīgu ēšanu pie gariem galdiem un kolektīvu dziedāšanu, 20. gadsimta sākuma pilsētas tēvi Rīgas dibināšanas gadadienu bija nolēmuši svinēt ar vērienīgām "tautas sasniegumu" izstādēm. Esplanādē bija sarīkota rūpniecības un amatniecības ekspozīcija, Strēlnieku dārzā līdzās īpaši šim gadījumam celtai mūzikas estrādes gliemežnīcai tika uzbūvēta butaforiska "viduslaiku Vecrīga" ar torņiem, ēkām un mūriem, bet kanālmalas "Venēcijā" bija pieejami izbraucieni ar gondolām gandrīz kā tagad Lasvegasā. "Vecrīgu" ar Esplanādes izstādēm savienoja pamatīgs gājēju tilts. Nekas no šīm celtnēm vairs nav saglabājies, tomēr gan šī pasākuma apraksti, gan fotoattēli ļauj noprast jubilejas rīkotāju vērienu, ambīcijas un prasmes. Var tikai iztēloties, cik iepirkumu konkursus, konkursu rezultātu apstrīdēšanas un publiskus skandālus kas līdzīgs izraisītu mūsdienās, un, visticamāk, "Vecrīgu", gājēju tiltu un izstādi Esplanādē būvēt sāktu vai nu pašā pēdējā brīdī, vai varbūt jau pēc jubilejas datuma.
Iespējams, tā tas liekas, tikai nu jau no gandrīz 15 gadu ilga attāluma raugoties, tomēr nu jau samērā veiksmīga šķiet arī Latvijas līdzdalība 2000. gada "Expo" Hannoverē ar Andreja Ģelža, Aigara Bikšes, Jāņa Brinkmaņa un Holgera Elera projektēto guļbūves un niedru piltuves jumta paviljonu, kura centrālā atrakcija bija Armanda Strazda un Modra Tenisona veidotā Lielvārdes jostas ornamentu personalizācijas programma "Zīme". Lai gan arī togad, kā atminos, uz Latvijas paviljonam atvēlētā zemes pleķa kaut kāda pagaidu piederības zīme stāvēja vēl tad, kad citu valstu paviljoni jau bija vai nu gatavi, vai vismaz iesākti. Bet tad no Austrumeiropas vai Austrumiem iebraukuši viesstrādnieki, kam par baļķu guļbūvēm un niedru jumtiem priekšstats bija tikpat aptuvens kā mūsu celtniekiem par celtnēm tuksnesī, Latvijas paviljonu uzbūvēja, un tas Hannoverē izturēja līdz pat izstādes noslēgumam.
No mūsu paviljona, kas bija pagaidu būve, nekas pāri vairs nav palicis, tomēr Latvijai no tā gada "Expo" tika arī kas paliekošs – Vatikāna paviljons no Hannoveres pēcāk tika pārvests uz Latviju un kļuva par Liepājas Svētā Meinarda Romas katoļu baznīcu.
Pasaules izstādes jeb "Expo" ir kā tāds valstu skaistumkonkurss, kurā tās cenšas visiem parādīt to, ar ko nu katra pati sev šķiet īpaša un pārāka par citām. Vērojot peripetijas, kas pavadījušas Latvijas līdzdalību šajās izstādēs, arvien spēcīgāka kļūst pārliecība, ka mūsu lielākā kļūda ir centieni izstādīt to, kas patiesībā nemaz nav mūsu valstiskais vai nacionālais lepnums.
Nē, draugi, mēs neesam cilvēki, kas lido, un mēs neesam druīdisku ozolu pavēnī izdzīvojuši seno indoeiropiešu pēcteči – mēs esam ļaudis, kas apveltīti ar brīnumainām spējām sačakarēt ikvienu pasākumu, kura pamatā ir nepieciešamība sadarboties tā dēvētajam publiskajam un privātajam "sektoram".
Vēlaties sabojāt gada nogales svētkus ar piemēriem? Te būs, lūdzu!
Lai gan par Latvijas dalību "Expo", kas nākamgad notiks Milānā, jau bija zināms laikus, arī konkurss par paviljona veidolu un ekspozīcijas saturu bija noticis, un visi šajās padarīšanās iesaistītie droši vien jau čakli darbojās ar savu ieceru īstenošanu, brīdi pirms Ziemassvētkiem tika paziņots, ka uz Latvijas paviljonam atvēlētās zemes Milānā nekāda paviljona nebūs. Kas tur būs, nevienam pagaidām nav lielas skaidrības. Kā tas gadījies? Pagaidām šķiet, ka saskaņā ar šādu pasākumu un ar to saistīto konkursu rīkošanas tradīcijām (par neatņemamu to sadaļu ir kļuvusi izvirzīto mērķu neatbilstība ieplānotajiem budžetiem un akmenī iekaltā dzīšanās pēc zemākās cenas), atbilde uz šo jautājumu var būt tikai viena: "Kaut kā tā vienkārši sagadījās." Nu, nesanāca, vārdu sakot – neveiksme. Jo kuram gan varēja ienākt prātā kaut kas tik unikāls, ka, sarūkot laikam, kas atvēlēts darba paveikšanai, arvien grūtāk būs saķibināt kopā jau tā nesavienojamos ikvienu padarīšanu balstošos vaļus – labi, lēti un ātri. Brīdī, kad no "ātri" vairs nav iespējams atteikties, tu esi sprukās – jāizvēlas vai nu kaut ko lētu (un parasti tas nekas labs nebūs), vai jābūt gatavam maksāt.
Par neveiksmi kļuva arī Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas reklāmas kampaņa ārzemēs. Konkurss par tās rīkošanu sākās tad, kad kampaņai jau bija jābūt gatavai un ar lielu troksni jāizziņo Rīgas esamība tuvās un tālās zemēs. Pagāja mēneši, pusgads, nu jau gads cauri, bet no kampaņas nekā. Atkal neveiksme.
Par neveiksmi izvērtās arī pošanās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijai. Plānoja, taisījās, gatavojās un ņēmās tik ilgi, ka muzeju slēgt un rekonstruēt varēja sākt vien tad, kad Rīgā dažādu laimīgu nejaušību rezultātā sāka iemaldīties ES kultūras galvaspilsētas nenotikušo reklāmas kampaņu neredzējuši pilsētas viesi.
Šādu lielāku vai mazāku neveiksmju sarakstu droši vien ikviens no mums varētu izveidot itin garu un atbilstošu mūsu katra ikdienas gaitām un interesēm. Tomēr man šķiet, ka visām šīm neveiksmēm ir kaut kas aizkustinoši kopīgs, proti – mēs paši.
Nav jābūt lielam reklāmas, pašpalīdzības, motivācijas vai daiļrakstīšanas guru, lai zinātu neskaitāmās variācijās un dažnedažādos kontekstos apžļembāto "gudrību" par to, ka bailes no neveiksmēm ir viens no lielākajiem panākumu ienaidniekiem. Tas, protams, nav nekas cits kā vien nedaudz atšķirīgiem vārdiem un izvērstāk paskaidrots teiciens: "Kas neriskē, tas nevinnē." Var tikai iztēloties, cik lielisku romānu šo baiļu dēļ tā arī paliek ieceres līmenī. Soneti paliek neuzrakstīti, ģeniālas kinofilmas nekad nenonāk līdz uzņemšanai, gleznas netiek uzgleznotas, vēl nedzimuši bērni kaut kur kaut ko gaida neuztaisīti, izgudrojumi stāv neizgudroti, un vispār dzīve kā nekļūst labāka, tā nekļūst. Ja nebūtu šo sasodīto baiļu, mēs droši vien jau sen pārvietotos vēl 20. gadsimta 60. gados pravietotajās lidojošajās automašīnās vai izmantotu uz muguras stiprināmus reaktīvos dzinējus un vispār mēs dzīvotu uz Marsa, un viss būtu taisīts no sintētikas.
Privātā līmenī šis baiļu slieksnis ir pagalam zems – vai gan citādi tik liela piekrišana būtu ātrajiem kredītiem, azartspēlēm, braukšanai dzērumā vai atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanai. Taču, kolīdz cilvēks nonāk amatā vai situācijā, kur jālemj ne vien pašam par sevi, bet arī par citiem, ieslēdzas tas, ko Andris Akmentiņš reiz trāpīgi nodēvēja par mīzēju taktiku. Tā ir taktika, kuras pamatā ir nevis vēlme ar savu darbību sasniegt kaut kādu rezultātu, bet bailes par to, lai šīs darbības nekā neiespaidotu vai nemainītu esošo lietu kārtību ar pašu lēmēju vai darītāju tās centrā.
Par spilgtu šādas domāšanas un rīcības piemēru kļuva diskusijas par Kristapa Ģelža ideju kādreizējās čekas mājas fasādi pārkrāsot melnu. Viens no valsts nekustamo īpašumu apsaimniekotāju iebildumiem pret šo ieceri bija tāds, ka šādai melnai ēkai pēcāk var izrādīties grūti atrast apsaimniekotājus vai pircējus, bet pārkrāsot to "atpakaļ" varētu iznākt dārgi. Taču arī nepārkrāsotai – tāpat kā daudzām citām valsts īpašumā esošām ēkām – čekas mājai nekādi ņēmēji vai investori vismaz pagaidām virsū nekrīt.
Šai parādībai var meklēt gan vēsturiskus, gan sadzīviski psiholoģiskus cēloņus. Vēl padomju laikā dzīvojušie un Maskavas vai Ļeņingradas universitātēs studējušie mēdz atcerēties, ka domas brīvība tur bijusi krietni vien lielāka nekā tepat Rīgā un dažs no augstajās skolās ķecerību un brīvdomību sagrābstījušajiem latviešu strēlnieku mazdēliem pēc atgriešanās Latvijā ātri vien iekrita vietējo partijas un čekas censoņu nagos. Tā nu laika gaitā par iecienītu izdzīvošanas stratēģiju kļuvusi cenšanās iekļauties sistēmā vēl rūpīgāk, nekā to par vajadzīgu uzskatītu paši sistēmas radītāji.
Ja šīs bailes, trīcēšana par savu ādu apvienojumā ar aklu bezdomu iztapību jebkādas augstākstāvošas vai pat tikai iedomātas varas, noteikumu, priekšrakstu un direktīvu priekšā patiesi ir kaut kas daudzu paaudžu gaitā izkultivēts, nav pārsteidzoša arī centība, ar kādu tagad Latvijā tiek lietošanai pārņemts bezmaz ikviens kaut kur Eiropas Savienībā izdomāts aizliegums vai ierobežojums – pat ja citās ES valstīs tos neuzskata par obligātiem vai jēdzīgiem. Lai cik tas būtu dīvaini, tomēr vēl ir arī tādas valstis, kur pie varas esošie saprot, ka vismaz šo to cilvēki ir spējīgi izlemt arī paši. Mums drošāk vai ērtāk šķiet visus uzskatīt par apaļiem idiotiem, un tad jau vienīgais piegājiens ir uzraudzīt un sodīt. Lai gan var jau būt, ka šai nacionālajai īpatnībai nav nekāda vēsturiska pamatojuma un viss ir pagalam prozaiski – kā reiz sacīja kāds reklāmu taisītājs, bēdziet pa gabalu no mārketinga nodaļu vadītājām, kurām ir kredīts.
Lai vai kā, rezultāti neveiksmes baiļu radītām neveiksmēm ir un vēl būs bēdīgi, un visbēdīgākais rezultāts droši vien varētu būt tāds, ka dalība dažādos konkursos drīz vien sāks līdzināties iešanai politikā – iesaistīties un piedalīties būs gatavi vienīgi trakie, muļķi, ambiciozi klauni un visi citi, kas ikdienā nezina, ko dara.
Ikvienam pasākumam parasti mēdz būt kaut kāds budžets un kaut kādi mērķi. Starptautiskām izstādēm un reklāmas kampaņām šos mērķus pat vairāk vai mazāk precīzi parasti ir iespējams aplēst naudas izteiksmē. Pievilināti apmeklētāji, ievākta interesentu kontaktinformācija, tūristu skaita pieaugums, investoru sarosīšanās, atpazīstamība u.tml.
Gan "Expo" paviljona neuzcelšanas, gan nenotikušās "Rīga 2014" reklāmas kampaņas gadījumā neveiksmes rezultāts nav tikai neizmantota, "ietaupīta" un tātad, iespējams, kam citam pēcāk lietderīgi izmantojama nauda, bet arī pamatīgi zaudējumi – zemē nomests konkrētu cilvēku laiks, nenopelnīta vai ieguldīta nauda un nesasniegti daudzi dažādi mērķi. Un šie zaudējumi noteikti ir krietni vien lielāki gan par šajos pasākumos ieguldīt paredzēto naudas summu, gan par lēmumu pieņemšanā iesaistīto privātajām bailēm un finansiālajām saistībām.
Bet tikmēr tie, kas neko nespēj nedz lemt, nedz ietekmēt, internetos vai radioraidījuma "Krustpunktā" brīvajā mikrofonā var sacensties asprātībā par to, ko tagad ātri un lēti iesākt ar tukšo zemes pleķi Milānā – stādīt tur kartupeļus vai akmeņus, noasfaltēt, sarīkot kārtējo ziedojumu vākšanas akciju un izveidot Likteņdārza izbraukuma filiāli, uzbūvēt pagrabu, kurā izlikt mūsu "vasaru burciņās" vai vienkārši kopīgiem spēkiem izrakt pamatīgu bedri.
12