Krievijā strādājošais sociologs Viktors Vahšteins kādā no lekcijām minēja interesantus socioloģisko aptauju rezultātus: Krievijā, salīdzinot ar Rietumeiropu, cilvēki ir daudz optimistiskāk noskaņoti par zinātnes un tehnoloģiju attīstības perspektīvām. Paša Vahšteina skaidrojums man neliekas pārliecinošs (uz zinātni un tehnoloģijām cilvēki vairāk cerot un paļaujoties uz tām valstīs, kur dominē neuzticēšanās politiskajām struktūrām un valsts institūcijām), tomēr kopumā Vahšteins veiksmīgi demonstrēja, cik nosacīti ir pieņēmumi, kas attieksmi pret zinātni un tehnoloģijām saista ar aptaujātā vecumu, reliģiozitāti utt. Līdzīgi var būt ar pieņēmumiem, kādēļ cilvēki simpatizē (un otrādi) tām vai citām politiskām organizācijām. Citiem vārdiem sakot, var gadīties, ka šie iemesli nav saistīti ar politiskiem apsvērumiem parasti pieņemtajā izpratnē (iepazīšanās ar konkrētās partijas programmu, nostādņu padziļināta noskaidrošana, pašidentificēšanās ar liberāļu, konservatīvo utt. virzieniem). Tālāk izklāstītās hipotēzes balstās subjektīvajos autora novērojumos, un tajās minētie iespējamie apsvērumi ir bez pozitīvām vai negatīvām konotācijām.
Piemēram, vērojot KPV LV atbalstītāju grupas sociālajos tīklos, rodas iespaids, ka šo grupu pastāvēšanā liela nozīme ir tam, ka to biedri augstu vērtē tieši grupu fenomenu vai, mazliet vecmodīgi izsakoties, pleca sajūtu. Cilvēkiem, iespējams, būtiskāka par konkrēto politisko struktūru ar tās statūtiem, paziņojumiem un citām aktivitātēm ir atklāsme, ka viņi savās izjūtās nav vientuļi, ka viņiem līdzīgi domā arī citi, notiek dzīva komunikācija horizontālajā līmenī. Līdz ar to diez vai var sagaidīt, ka grupu locekļi prasīs no partijas līderiem atbildes par detalizētiem politikas jautājumiem, jo svarīgāka ir savējo sajūta. No šī viedokļa ar politisko izvēli it kā saistīta grupa daudz neatšķiras no citām domubiedru grupām, kuras vieno, teiksim, reliģioza pārliecība: institucionalizētie līderi un struktūras ir fonā, svarīgais ir līdzīgi domājošo iespēja socializēties kādā platformā (šajā gadījumā atbalstā partijai). Grupā, kuras biedrus vieno rūpes par ekoloģijas problēmām, centrā ir ekoloģija kā vienojošais, savukārt grupas biedru vecums, nodarbošanās, izglītības līmenis un, jā, pat politiskie uzskati var būt pakārtoti. Šādā kontekstā ir diezgan bezjēdzīgi KPV LV mēģināt šo socializāciju ielikt pierastos rāmjos ("kāda ir jūsu partijas ideoloģija?").
Ja mēģinām atrast kādu vēsturisku līdzību, man situācija atgādina amerikāņu zinātnieka Bernarda Jaka pirms dažiem gadiem iznākušajā darbā "Nacionālisms un kopienas morālā psiholoģija" aprakstīto t.s. kreolu nacionālisma fenomenu savulaik Spānijas un Lielbritānijas kolonijās. Šo nacionālismu veidoja kopīga sajūta, ka metropole nepietiekami novērtē kolonijās dzīvojošos, savukārt šī sajūta bija visnotaļ dažādiem cilvēkiem (t.sk. attieksmē pret vēlamo politisko iekārtu). Politisks lēmums (atdalīties no metropoles) izrietēja no nepatikas, sarūgtinājuma, kas apvienoja tiklab plantāciju īpašniekus, cik vietējo sīkburžuāziju, inteliģenci, profesionālas militārpersonas utt.
Rezumējot: šādas grupas pastāvēs neatkarīgi no KPV LV snieguma parlamenta vēlēšanās un no tā, kas notiek ar partijas līderiem; grupas balsos par KPV LV tādēļ, ka konkrētā politiskā struktūra atspoguļo noskaņojumu, un ne KPV LV programmas dēļ.
Tas izklausīsies provokatīvi, bet, manuprāt, nenovērtēts apsvērums politiskajā izvēlē ir tāds, ko nosacīti varētu apzīmēt kā estētisko. "Man vienkārši riebjas tas ģīmis" – "Pēc kā viņš (viņa) vispār izskatās?!" – "Es vienkārši nespēju viņā klausīties!" Šādi vēlētāja apsvērumi var likties vieglprātīgi, bet – politikas desakralizācijas apstākļos kādēļ gan lai politikas vizuālais iespaids nespēlētu savu nozīmi? Ja politika ir tāds pats pakalpojums/prece kā, piemēram, visnotaļ svarīgs lēmums iegādāties jaunu mitekli, tad, līdzīgi kā iespaids par mākleri ietekmē patērētāju, tāpat iespaids par politiķi (un ne viņa partijas deklarētais saturs) ietekmē politikas patērētāju – vēlētāju. Ar vizuālo tēlu saprotu arī politiķa/partijas komunikāciju ar vēlētājiem (piemēram, reklāmas), kuras vērtēšanā vizuālais nereti spēlē vismaz tikpat svarīgu lomu kā saturs.
Ja politiskās izvēles salīdzinājums ar pirkumu "griež ausīs", varam balsojumu salīdzināt ar pieredzi, piedzīvojumu, vienkārši normālu aktivitāti, kas netiek vērtēta kaut kādās politoloģiskās kategorijās. Ja mēs padomātu, ko īsti domājam, sakot, ka kāda partija vai politiķis ir "apnicis", tad, pieļauju, diezgan bieži būtu jāatzīst, ka šim apnikumam ir maza saistība ar kādiem konkrētiem politiskiem lēmumiem. Nu, vienkārši apnicis, "cik var?!", gribas kaut ko jaunu. Līdzīgi kā jaunu darbu vai jaunu brīvā laika pavadīšanas veidu. Un šādas motivācijas gadījumā mēģināt izkalkulēt, kā indivīds rīkosies kā vēlētājs, ir ļoti grūti. Divi piemēri no pēdējā laikā lasītā. T.s. neoakadēmisms Krievijas intelektuālajās aprindās, kas nu savijies ar valdošajiem politiskajiem uzskatiem, cik saprotu, veidojās kā atsevišķu intelektuāļu grupu vēlme pamēģināt jaunus izteiksmes līdzekļus un tēmas glezniecībā, bez politiska satura. Evolūcija visnotaļ savdabīga. T.s. otaku subkultūras grupas Japānā aizsākās kā "romantisks cinisms", kas spēlējas ar nacionālisma idejām, bet, kad, atvainojos par vulgarizētu izklāstu, sagribējās kaut ko jaunu, parādījās arī opozīcija kodolenerģētikai politiskā formā un citas jaunas tēmas. Atkārtoju: es nemoralizēju vai neironizēju par šāda satura apsvērumiem. Ja no indivīda 21. gadsimta otrajā desmitgadē tiek prasīta politiska līdzdalība, indivīds vienkārši vēlas, lai nebūtu garlaicīgi, jo politika viņam nav nekas kvalitatīvi īpašs ("vienreiz četros gados izšķiras mūsu liktenis…"). Un šādā kontekstā ir bezjēdzīgi kādam pārmest "padošanos populistiem", jo vēlētājs vienkārši nelieto šādas politiskās retorikas jēdzienus, viņš vienkārši (?) grib kaut ko jaunu, jo tad "varbūt kaut kas mainīsies". Un atkal – ja mēs aprunātos ar cilvēkiem, kuri piekrīt izteicienam, mēs secinātu ka ar "kaut ko" tiek saprastas ļoti dažādas (dažkārt nesavienojamas) lietas, bet tas arī nevienu nemulsina, jo svarīgākais ir apnikums. Ļaudis, kuri sociālajos tīklos dalās ar politiku tieši vai pastarpināti saistītām ziņām (t.sk. nepatiesām), kā man liekas, visai bieži tā rīkojas, jo informācija ir "kaut kas interesants", un neasociē sevi ar nelokāmiem kādas partijas piekritējiem.
Noslēgumā. Aprakstot izmaiņas indivīdu attieksmē pret politiku 21. gadsimtā, nereti ieskanas teju apokaliptiski toņi par to, kādas sekas šādai attieksmei var būt. Es nedomāju, ka esam liecinieki kādam specifiskam pavērsienam lielākas impulsivitātes virzienā. Visticamāk, mums trūkst pietiekamas laika distances, mūsu priekšstati ir pārāk saistīti ar vēsturiski patiesībā diezgan jauno liberālās demokrātijas modeli, lai izdarītu kādus vispārinājumus.
Cita lieta, ka cilvēka kā politiska subjekta vērtējumā, izprašanā pietrūkst sociālantropoloģiskās, ideju vēstures optikas, un socioloģiskās aptaujas to aizstāt nevar.
0