Recenzija par izstādi "Nepieradinātās dvēseles: Simbolisms Baltijas valstīs", kas no 10. aprīļa līdz 15. jūlijam bija skatāma Orsē muzejā Parīzē.
Nedēļas vidus, agrs darbadienas rīts. Metro apstājas kādā no pieturām, lai atvērtu durvis kārtējai pasažieru gūzmai. Es esmu nogurusi, un man nāk miegs. Sēžot pie loga, pamanu, ka no pustumšā tuneļa sienas uz mani kāds raugās. Tā ir zemnieku meitene ar lietusmākoņu zilām acīm dzeltenā rudzulaukā. Man viņa šķiet kaut kur redzēta. Les Ames Sauvages paspēju izlasīt, pirms metro vagons sakustas un aizslīd meitenei garām, atstādams viņu tumsā. Esmu pārliecināta, ka starp mums ir kaut kas kopīgs. Es arī esmu mežonīga dvēsele, nodomāju. Tā mani reizēm ķircina daži franču draugi, norādot uz savām latīņu saknēm, kas acīmredzot viņiem joprojām liek justies galvastiesu pārākiem par citām Eiropas kultūrām.
Izkāpjot savā pieturā, meiteni satieku atkal. Les Ames Sauvages. Symbolisme dans les pays Baltes. Tā ir izstāde, ko esmu gaidījusi tik ilgi, ka jau paspēju piemirst tās tuvošanos, un meitene ir neviens cits kā Jāņa Valtera "Zemnieku meitene". Steidzoties ārā no stacijas, manā prātā ataust mūsu pirmās tikšanās Latvijā, mākslas vēstures stundā uz lielā ekrāna, mākslas grāmatās un Nacionālajā mākslas muzejā. Apziņa, ka neviens cits Sanlazāras stacijas garāmgājējs nenojauš, ko nozīmē tās apmākušās vasaras debesis un siena lauks viņai aiz muguras, starp mums iedibina netveramu intimitāti. Turpmāk, ik reizi sastopot šo plakātu, tas man atgādina ne tikai par izstādes sākuma un beigu datumiem un atrašanās vietu Orsē muzejā, bet arī par to, ka tās ir man radniecīgas dvēseles, kuru klātbūtne man šeit reizēm ļoti pietrūkst.
Klasiķu krustpunkti Eiropas mākslas vēsturē
Manu prātu nodarbina izstādes nosaukums. Latviešu valodā tās ir Nepieradinātās dvēseles. Tas skan smalkjūtīgāk un ir mazāk aizvainojoši par franču sauvage. Arī angļu wild šķiet tīkamāks un asociējas ar dvēseles plašumu, spītu, nepieradinātību. Bet kā lai paskaidroju francūžiem, ka sauvage neaprobežojas ar mežonību un savvaļas aborigēniem, ka oriģinālvalodā nosaukuma emocionālā nokrāsa ir pavisam cita? Man ir grūti atrast atbilstošus sinonīmus, varbūt es joprojām nemāku izteikties, bet varbūt franču valodā tā vārda, kuru meklēju, nav.
Filips Degāns (Daegan) recenzijā laikrakstam Le Monde norāda, ka izstādes nosaukums "ir diezgan nelaipns un acīmredzot ticis izvēlēts, lai piesaistītu uzmanību reklāmas nolūkos, jo citādi tam nav nekādas jēgas. Šie gleznotāji vis nav no mežonīgas (sauvage) zemes, bet iekļaujas kopējā Eiropas vēsturē. Viņiem nav sveši savi laikabiedri. Impresionisti, Rodēns, Vistlers, Van Gogs, Gogēns, Bēklins, Klingers, Munks, nabisti, Vīnes māksla – tie visi viņiem ir familiāri, neskatoties uz izvēlētajiem estētiskajiem risinājumiem". [1] Šis modernisma virzienu strāvojums Baltijas gleznotāju darbos ir viens no aspektiem, kas pārsteidz izstādes apmeklētājus, ļaujot apjaust 19. un 20. gadsimta mākslas robežu paplašinājumu, kas sniedzas līdz pat tādām terra incognita kā Baltijas valstis.
Impresionistu ņirba un gaismu spēles, puantilisma triepieni, fovistiski krāsu laukumi, jūgenda muzikālās līnijas ir acīmredzami un nepārprotami modernisma klasikas vēstneši, kas padara Jaņa Rozentāla, Voldemāra Zeltiņa, Nikolaja Trīka, Konrāda Māgi un citu mūsu reģiona gleznotāju darbus tuvākus un saprotamākus rietumu acij to formālā izpildījuma ziņā.
Citādais jeb nepieradinātība izstādē aplūkojamamos darbos ielaužas caur skarto tēmu loku. Darbi ir grupēti trīs tematiskās kategorijās: Mīti un leģendas, Dvēsele, Daba. Attiecīgi pirmā izstādes daļā apkopotie darbi ir bagāti ar atsaucēm uz nacionālajiem simboliem un leģendām, piemēram, atsaucēm uz varoņeposu Kalevipoegs, kas ir klātesošas Trīka, Kalla un citu igauņu gleznotāju darbos. Neskatoties uz to, ka izstādes apmeklētājam tiek doti mājieni par nacionālās mitoloģijas tēlu izmantojumu kā simbolu tautas identitātes saglabāšanas vārdā, šo gleznu vēstījums paliek kodēts Igauņu kultūrā un ārpus tās ir grūti nolasāms bez papildu informācijas par šī eposa tēlu sistēmu.
Sadaļā "Dvēsele" dominē portrets. Šeit iekļauta jau minētā Jāņa Valtera "Zemnieku meitene", kura ir kļuvusi par šīs izstādes seju. Ja šajā brīdī kādam izstādes apmeklētājam rodas jautājums, kāpēc tieši viņa, nevis, piemēram, Rozentāla "Gaisa gaviles" vai vēl kāds cits portrets ir kļuvis par "Nepieradināto dvēseļu" spoguli, tad viņš noteikti atrod atbildi aprakstā zem gleznas nosaukuma, kas ieskicē Latvijas kā zemnieku tautas skarbo vēsturi un atrašanos svešu lielvaru pakļautībā. Zemnieku meitene atrodas izstāžu zāles centrā un lēnām aizved pie pēdējās, vispoētiskākās izstādes daļas, kurā skatāmas Baltijas noskaņu ainavas. Tās, protams, nelutina ar saulē zaigojošām tirkīza marīnām, bet aizkustina ar dabas monumentalitāti, spēku un trauksmainību.
Nemitīgi atgādināt par sevi
Izstādes atklāšanas datumā cauri Tilerī dārziem devos Orsē virzienā un, šķērsojot Mākslu tiltu, pamanīju Francijas pirmo lēdiju, Bridžitu Makronu, kas pāris miesassargu pavadībā devās ārā no muzeja. Nepieradināto dvēseļu norise Latvijas simtgades laikā un tās atklāšana, visiem četriem valsts prezidentiem klātesot, nepārprotami apliecina šīs izstādes politisko raksturu. Francija kā norises vieta vēlreiz uzsver valstu diplomātisko attiecību vēsturi, to nozīmi mūsu neatkarības atgūšanas ceļā. Orsē muzejā skatāmos darbus papildina arī bagātīgs faktoloģiskais materiāls, kas iepazīstina ar nozīmīgākajiem Baltijas valstu 19.–20. gadsimta vēstures datiem un iezīmē mūsu ģeopolitisko situāciju šajā laika posmā.
Ņemot vērā šo politisko aspektu, "Nepieradinātās dvēseles" kļūst par žestu, ar kuru mēs vēlamies apliecināt savu piederību Eiropai un arī nākotnē "veltīt visu savu iztēli un enerģiju Eiropas projekta labā," kā teica Latvijas Valsts prezidents. Maijā paralēli izstādei tika organizēts arī "Baltijas festivāls" (Festival Baltique) – interdisciplināra izstādi paplašinoša pasākumu programma, kas tiecās iepazīstināt un pārliecināt par mūsu kultūras lielvalsts ambīcijām visdažādākajos tās izpausmes veidos, sākot ar amatieru koru uzstāšanos un beidzot ar "Kremeratas" koncertu, nepalaižot garām arī literatūru, kino un elektronisko mūziku.
Noslēdzot šo rakstu, kurā vēlējos paraudzīties, kā Latvijas un tās tuvāko kaimiņvalstu gleznotāji izskatās Eiropas mākslas telpā, vēlos pieminēt divas būtiskas pasaules mēroga izstādes Parīzē. Pirmā no tām ir Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MOMA) kolekcija, kas līdz februāra beigām bija apskatāma Fondation Louis Vuitton. Starp izstādes eksponātiem bija skatāmi Latvijas teritorijā dzimušo mākslinieku (kuru saiknes ar Latviju mums patīk uzsvērt) Marka Rotko un Gustava Kluča darbi, kā arī fragmenti no Sergeja Eizenšteina filmām. Tāpat Gustavs Klucis bija skatāms arī krievu avangardam veltītajā izstādē, kas norisinājās paralēli "Nepieradinātajām dvēselēm Pompidū Modernās mākslas centrā. Abās izstādēs minētie mākslinieki pulcēja ap sevi skatītāju rindas kā modernās mākslas un avangarda pīlāri, atstājot otrajā plānā biogrāfiskos faktus, kuros precizēts: Marks Rotko, ASV, dzimis Krievijā (pašreizējā Latvijas teritorijā); Gustavs Klucis – Latvija; Sergejs Eizenšteins – Krievija, PSRS.
[1] Philippe Daegan, Surpirses Baltiaues au musée d’Orsay, Le Monde, 28 Avril 2018, p 17.
0