Attēlā – fragments no Hieronīma Bosa (1488–1516) gleznas "Trakuma akmens izņemšana"
 
Domas
10.03.2015

Nepazaudēt galvu

Komentē
1
Saglabā

"Nesālītu cūkas galvu pārcirta uz pusēm, ja liela uz četrām daļām, lika katlā aukstā ūdenī, piemeta drusku sāli un vārīja, līdz gaļa viegli atdalījās no kauliem, bija gatava. Tad galvas daļas izņēma no katla un ar asu nazi atgrieza ādu. [..] Un tad varēja sākt veidot sieru. Parasto siera drēbi ieklāja bļodā. [..] Rīkojās tā, lai iznāktu apaļš krāvums, un beidzot tā virsu un sānus aplika ar ādu. Tad siera drēbes stūrus saņēma kopā un apsēja ar auklu. Radās apaļš gaļas bumbulis [..]"

"Galvas siera" recepte no grāmatas: "Latviešu tautas ēdieni". Sastādītāja Linda Dumpe. Rīga: Zinātne, 2009, 162. lpp.

 

"Itāļi dievina spageti. Es mīlu spageti, un tas, par ko mēs te runājam, ir kā spageti."

Itāļu neiroķirurgs Serdžo Kanavero par muguras smadzeņu neironiem, ko nākas pārgriezt, ja tiek veikta galvas transplantācijas operācija.

 

"Lorāna palūkojās sāņus un piepeši pamanīja kaut ko tādu, kas viņai lika sarauties kā no strāvas trieciena.

Uz viņu skatījās cilvēka galva – viena pati, bez ķermeņa.

Galva bija piestiprināta pie kvadrāta formas stikla virsmas. To balstīja četras spīdīgas metāla kājas. Caur stiklā izurbtiem caurumiem no pārgrieztajām artērijām un vēnām stiepās baloniem pievienoti caurulīšu pāri. Krietni resnāka caurule kaklu savienoja ar lielāka izmēra cilindru. Gan cilindrs, gan baloni bija aprīkoti ar ventiļiem, manometriem, termometriem un Lorānai nepazīstamām ierīcēm.

Galva mirkšķināja plakstus un ar skumju vērību lūkojās Lorānā. Nebija ne mazāko šaubu, ka galva, lai arī atdalīta no ķermeņa, turpina dzīvot patstāvīgu un apzinīgu dzīvi. [..] Lorāna kā apburta nespēja novērst skatienu no tās zilajām acīm.

Bez skaņas sakustējās galvas lūpas.

Lorānas nervi to nespēja izturēt. Viņa bija tuvu ģībonim. Nēģeris viņu pieturēja un palīdzēja iziet no laboratorijas.

– Šausmīgi, tas ir šausmīgi, – Lorāna atkārtoja un noslīga krēslā.

Profesors Kerns klusēdams ar pirkstiem bungoja pa galdu.

– Sakiet, vai tā tiešām ir galva?

– Profesora Dovela galva? Jā, tā ir viņa galva. Tā ir mana mirušā cienījamā kolēģa galva, kurai esmu ļāvis atgriezties dzīvē. Diemžēl augšāmcelt izdevās tikai galvu. Ne viss nāk uzreiz. Nabaga Dovels cieta no pagaidām nedziedināmas slimības. Mirstot viņš savu ķermeni novēlēja izmantot mūsu kopīgi veiktajiem eksperimentiem. Man izdevās atdzīvināt ne vien viņa sirdi, bet augšāmcelt arī viņa apziņu, augšāmcelt viņa "dvēseli", ja runājam pūļa valodā."

Tā ir aina no 1925. gadā izdotā krievu rakstnieka Aleksandra Beļajeva zinātniskās fantastikas romāna "Profesora Dovela galva". Kerns savu kolēģi nogalina, atdzīvina un uztur pie dzīvības viņa galvu, cenšoties no tās izdabūt dzīvības uzturēšanas "eliksīra" noslēpumu. It kā ar to vien nebūtu gana, vēl Kerns vienas sievietes galvu piešuj citas ķermenim – šī cita sagadīšanās pēc ir Dovela dēla draudzene. Pēc tam, kad Dovela dēls Kerna ļaundarības atmasko, Kerns izdara pašnāvību. Domājams, pat tie, kas Beļajeva romānu nav lasījuši, Dovela vārdu un šo sižetu varētu atcerēties no tālajā 1984. gadā uz PSRS kinoteātru ekrāniem pirmoreiz izrādītās filmas "Profesora Dovela testaments" ar Oļģertu Kroderu galvenajā – profesora Dovela brīvstāvošās galvas – lomā.

Gan Beļajeva romāns, gan pēc tā veidotā filma ir interesantas vēstures liecības. Beļajeva grāmata iznāca tajā pašā gadā, kad Mihaila Bulgakova "Suņa sirds", – laikā, kad idejas par dažādu orgānu transplantāciju un šādu operāciju iespējamajām sekām jau virmoja gaisā, lai gan līdz pirmajai sirds transplantācijai vēl bija jāpagaida vairākas desmitgades. Toties mēģinājums vienai dzīvai būtnei piešūt citas galvu jau bija noticis – 1908. gadā tā tika radīts divgalvains suns, un tā "papildu" galva bija pat izrādījusi šādas tādas refleksīvas dzīvības pazīmes. Krietni vien zināmāki ir 20. gadsimta 50. gados veiktie daudzie nozīmīgie Vladimira Demikova eksperimenti ar suņu iekšējiem orgāniem un galvām – viens no viņa radīto divgalvaino suņu izbāzeņiem atrodas arī mūsu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, un to reiz mākslas darbā "Dievs ir, suņi neprot lasīt" bija izmantojis šā gada Purvīša balvas laureāts, mākslinieks Miķelis Fišers. Starp citu, interesants un raksturīgs, protams, ir arī Beļajeva romānā pielietotais un padomju literatūrā un kino bieži sastopamais paņēmiens kādu "riskantu" vai ar apšaubāmu morāli saistītu sižetu transplantēt "pūstošajā" Rietumu kapitālisma pasaulē. Šo paņēmienu kā daiļrades alibi izmantoja neskaitāmi autori, sākot ar Džimu Dolāru (Marietu Šaginjanu) romānā "Mess-Mend jeb Jenkiji Petrogradā" (1923) un beidzot ar mūsu pašu Anatolu Imermani ("Lidmašīnas krīt okeānā" u.c.).

Lai gan bieži vien itin veiksmīga dažādu orgānu un ķermeņa daļu pārstādīšana nu jau ir kļuvusi par neatņemamu medicīnas daļu, galva vēl arvien ir tāda kā pēdējā robeža – gan procedūras tehniskās sarežģītības, gan ētisku apsvērumu dēļ. Atskārta, ka tieši galvai un smadzenēm ir kāda saistība ar mūsu domām, apziņu un individualitāti, pār dabas pētniekiem bija nākusi krietni sen – vēl pirms Hipokrata un, iespējams, jau Senajā Ēģiptē. Tas gan vēlāk neliedz, piemēram, Aristotelam ačgārni aizdomāties, ka mēs domājam ar sirdi, bet smadzenes ir vien tāds kā radiators, kura funkcija ir atdzesēt sakarsušās asinis, un, tā kā cilvēkiem tās ir lielākas nekā citām būtnēm, mūsu asinis tiek dzesētas labāk un tāpēc arī labāk sokas domāšana. Lai vai kā, galvas pazaudēšana vārda tiešā vai pārnestā nozīmē kopš seniem laikiem ir uzskatīta par bīstamu.

Ja vien var ticēt nozīmīgumam, ar kādu notikumus apvelta to nonākšana ziņās, jau kādu nedēļu dažādus augšas un apakšas ārstus ir pamatīgi satraucis, sasmīdinājis vai pat nokaitinājis itāļu neiroķirurga Serdžo Kanavero paziņotais, ka jau 2017. gadā viņš esot gatavs iet profesora Kerna pēdās un veikt cilvēka galvas pārstādīšanas operāciju.

Atšķirībā no kolēģiem, kuri to dēvē par zinātnisko fantastiku un aizrāda, ka nervu šūnas nemēdz atjaunoties un līdz ar to Kanavero aprakstītā muguras smadzeņu neironu saaudzēšanas metode diez vai darbotos, pašam Kanavero viss jau it kā esot skaidrs – eksperimenti ar žurkām esot veikti, pats svarīgākais esot spageti makaroniem līdzīgos neironus precīzi un glīti pārgriezt, pēc pārgriezto vietu savienošanas pārrāvumu apstrādāt ar polietilēna glikolu, pastimulēt ar strāvu, un gatavs! Kanavero pat ir sarakstījis savam iecerētajam radikālā transhumānisma pasākumam veltītu grāmatu "Galvas transplantācija un Nemirstības meklējumi", un, kā apgalvo autors, katrs tās pircējs kļūst par viņa projekta pūļa finansētāju.

Interesanti, ka grāmatas anotācija "Amazon" grāmatnīcā sākas ar atsauci uz 1818. gadā sarakstīto Mērijas Šellijas romānu "Frankenšteins jeb Modernais Prometejs", kas it kā esot uzkurinājusi cilvēku fantāzijas par mūsu mirstīgo ķermeņu novecošanās apturēšanu vai atjaunināšanu. Noklusēta gan tiek "Frankenšteina" svarīgākā "mācība" – Viktora Frankenšteina eksperimenta rezultāts ne gluži nav tāds, uz kādu viņš cerējis, un viņa radītā mākslīgā būtne vēršas pret savu radītāju. Šāds iznākums galvas pārstādīšanas projektā Kanavero diez vai būtu pa prātam, tomēr viņa izsapņotā operācija patiesi vairāk līdzinās Frankenšteina eksperimentiem, nevis jau šobrīd praktizētajām audu vai orgānu pārstādīšanas operācijām.

Pati galvenā atšķirība, protams, ir fakts, ka, ja vien galvu ar tajā esošajām smadzenēm pieņemam par mūsu apziņas, mūsu "es" pārnēsātāju, to nemaz nevar uzskatīt par "galvas pārstādīšanas" operāciju – patiesībā pārstādīts tiek šai vecajai galvai pievienotais vecais ķermenis (saskaņā ar Kanavero fantāzijām tas varētu būt klonēts tās pašas personas jaunāka gadagājuma rumpis, un tad tas divos nākamajos gados diez vai ir paveicams, bet tiklab varētu izmantot arī donoru miesas).

Un te nu sākas dažnedažādas nepatikšanas un neatbildami jautājumi, ar ko atkal un atkal tādā vai citādā formā jau sen sevi nomocījuši gan filozofi, gan futurologi, transhumānisma teorētiķi un dažādu mūžīgās dzīvošanas un nemirstības recepšu praktiķi, kā arī daudzi citi, tomēr drošu pārliecību par atbildi (vai tās sasniegšanu nākamo divu gadu laikā) vēl nav guvuši. Cik centimetrus uz leju no zoda beidzos "es" un sākas "tas"? Vai no galvas atrautajā ķermenī (kaklā) apslēptais balss aparāts (noteiktas balss skaņas, kā zināms, rezonē arī krūšu kurvī) ir daļa no manis vai nav? Vai visu pārējo ķermeni cauraudusī nervu sistēma, tajā skaitā muguras smadzenes, ar kurām, kā dažkārt tēlaini mīlam sacīt, "mēs kaut ko jūtam", ir daļa no mūsu personības vai nav? Jā, un, piemēram, vai Stīvens Hokings, ja viņa galvai kaut kādā dzīves posmā būtu piešūts tvirts un atlētisks ķermenis, joprojām būtu Stīvens Hokings? Un vai nevarētu būt tā, ka "vecā galva" arī jaunajā ķermenī turpina sajust iepriekšējā ķermeņa fantoma sāpes un vēl visu ko? Un ja nu tikai pēc šādas operācijas piepeši atklājas, ka kaut kur pa vidu starp galvu un pārējo ķermeni ir slēpusies arī jau tik ilgi meklētā un neatrastā dvēsele (protams, ja runājam pūļa valodā)? Lai gan, visticamāk, neatklāsies, jo, kā vēsta kāds pagājušajā nedēļā "Reddit" forumos ievērību izpelnījies čalis, kurš jau divreiz savā pagaidām īsajā mūžā paguvis piedzīvot dažas minūtes klīniskās nāves, "tur" nekā nav, tieši tāpat kā nekā daudz no mums nav arī ciešā bezsapņu miegā vai laikā pirms mūsu piedzimšanas. Bet kaut ko tādu jau reiz, domājot par bailēm no nāves, rakstīja arī Augustīns. Un kā šķiet jums – vai viss ir galvā?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!