Ilustrācija - Linda Valere
 
Proza
11.04.2014

Nepareizie dzīvesstāsti

Komentē
3
Saglabā

Viens no trīspadsmit stāstiem, kas iekļauti jaunajā "Satori" bezmaksas izdevumā "Nepareizie stāsti".

Reiz, senos laikos, kad neviens no mums vēl nebija piedzimis, Vāczemē dzīvoja pieci nešpetni puikas – Rihards, Frīdrihs, Ādolfs un Zigmunds. Un Valters, kurš, patiesību sakot, nedzīvoja Vāczemē, taču bija tik nešpetns, ka tas arī nav svarīgi.

Nevarētu teikt, ka viņi būtu bijuši lieli draugi, senos laikos vispār nevienam nebija draugu, un arī mācījās viņi dažādās skolās, tāpēc tā īsti nemaz nepazina cits citu. Lai gan, nē – iesākumā Rihards un Frīdrihs visiem stāstīja, ka draudzējas, daudzi tam pat bija noticējuši, bet tad viņi sastrīdējās par to, kādu mūziku klausīties, un viss pajuka.

Nepatikšanas sākās jau tad, kad Rihards bija atvēris mūzikas teātri Vecrīgā, Vāgnera ielā, bet tad aizņēmās daudz naudas un no visiem aizmuka. Rihardam sava mūzika patika par visu vairāk pasaulē, bet vēl viņam patika arī pasakas stāstīt – par seniem dieviem un cildeniem varoņiem, ļaunām raganām un pasaules galu. Cilvēki klausījās Riharda pasakas un kļuva gluži vai traki.

Frīdriham sākumā patika Riharda mūzika, bet tad vairs nepatika. Nē, it kā jau patika, bet viņš iecirtās un teica, ka nepatīk un viss. Rihards par to nemaz neuztraucās, jo tikmēr jau bija kļuvis slavens un bagāts, dzīvoja pilī un ēda brokastīs sautētu foreli ar kāpostiem. Frīdrihs pateica, ka vairs neklausīsies Riharda mūziku, ka Rihards viņam bija kā dievs, bet dievs ir miris, tāpēc viņš izdomās sev jaunu draudziņu – pārcilvēku Supermenu. Rihards to uzzināja un nomira. Bet Frīdrihs no lieliem uztraukumiem nokļuva rajona slimnīcā un skraidīja apkārt pliks bez biksēm. Tas bija pēdējais, ko par viņu zināja stāstīt. "Tas, no kā es nenomirstu, padara mani stiprāku," esot dziedājis plikais Frīdrihs pie klavierēm. Bet tad arī viņš nomira.

Tikmēr savā nodabā kaut kur izauga Ādolfs. Mamma viņu brokastīs baroja ar grūbu putru, bet Ādolfs grūbu putru neieredzēja vairāk par visu pasaulē, tāpēc centās to nobīdīt nost no šķīvja un paslēpt zem galdauta. Mamma to vienmēr pamanīja un dusmojās: "Āfrikā bērni mirst badā, bet tu te ņergājies kā tāds!" Ādolfs tikai klusēja, viņš domāja par Āfrikas bērniem un par visu vairāk vēlējās, lai taču viņi visi beidzot nomirtu un mamma viņu liktu mierā. Ar Ādolfu sākumā vispār neviens nedraudzējās, jo visi kā aptrakuši klausījās Riharda mūziku. Ādolfs arī klausījās, tikai klusiņām – pie sevis mājās no platēm, bet tad viņš izlasīja par Frīdriha Supermenu un nolēma: "Nu, ja neviens ar mani nedraudzējas, tad dabūsiet bietē!" Viņš pateica vāciešiem, ka pie visa vainīgi ebreji, bet ebrejiem – ka pie visa vainīgi vācieši. Krieviem viņš diezgan uzskatāmi parādīja, ka vainīgi ir visi pārējie, bet amerikāņiem nekas daudz nebija jāpaskaidro – viņi tāpat visu saprata. Tikai bija jau par vēlu. Sākās kautiņš, kura laikā bietē sagāja viss, ko Ādolfs bija sadomājis darīt, tāpēc viņš ieslēdzās pagrabā ar savu suni, apēda saindētu konfekti un nomira. Tas ir, no sākuma viņš iedeva pus konfekti sunim, bet otru pusi – savai draudzenei Evai, un viņi nomira pa priekšu. Pats Ādolfs tikai nolaizīja konfekšu papīru, tik ļauns viņš bija. Bet tik un tā nomira.

Zigmunds kopš sākta gala ne ar vienu no puikām nedraudzējās, spēlējās tikai ar meitenēm, un – jo vairāk viņas spiedza un psihoja, jo vairāk Zigmundam viņas patika. Zigmundam vispār psihās meitenes patika vairāk par visu pasaulē. Izspiegušās un izpsihojušās, meitenes apsēdās Zigmunda mājās uz kušetes un stāstīja viņam savus sapņus. "Baigie murgi," teica Zigmunds pēc tam nejauši satiktiem paziņām, ēdot krēmšnites Vīnes pilsētas smalkākajās kafejnīcās, bet katram gadījumam pierakstīja visus sapņus grāmatās, grāmatas pārdeva un nopelnīja daudz naudas. Nauda Zigmundam bija vajadzīga savam netikumam, jo viņš smēķēja cigārus – sākumā slepus, aiz skolas stūra, tad jau atklātāk visādās kafejnīcās un konferencēs, bet beigās smēķēja vienā laidā. "Beidz smēķēt, tā tu sevi kapā iedzīsi!" viņam teica radinieki. Bet viņš neklausīja. "Dažreiz cigārs ir tikai cigārs," viņš jokoja. Un nomira.

Bet Valters vispār nebija vācietis, viņam vecmāmiņa bija vāciete. Piedzima Valters Amerikā tad, kad sākās briesmīgais un diženais 20. gadsimts, kad nomira Frīdrihs, bet Zigmunds Vīnē izdeva savu sapņu grāmatu. Vecāki viņu sauca par Valtu. Valts kārtīgi ēda popkornu un dzēra kokakolu, daudz staigāja uz kino un vispār bija labs puika. Bet tad viņš uzzīmēja multeni par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, pārdeva nabadzīgajiem amerikāņu bērniņiem un nopelnīja daudz naudas. Nauda viņam nebija vajadzīga, par visu naudu viņš nopirka krāsainos zīmuļus un papīru, lai uzzīmētu vēl visādas smieklīgas multenes – par trīs sivēntiņiem un vilku, par Mikipeli un Minniju. Vēl Valts uzzīmēja multeni par Ādolfu, kurš tobrīd jau bija pasaulslavens ar savu bieti un kautiņu okeāna otrā pusē, tāpēc amerikāņi skatījās šo multeni un smējās. Bet Valts nopelnīja vēl vairāk naudas, uzzīmēja multeni par Vinniju Pūku, pateica: "Ja tu to vari nosapņot, tu to vari…" Un nomira.

Un tur, kur viņš nomira, gudri cilvēki uzcēla karuseļus. Un braukā tajos karuseļos bērni no visas pasaules joprojām. Un smejas. Un dzied Zigfrīda dziesmiņu par raganām: "Tu tu tū tū, tu tu tū tū, tu tu tū tū, tututū!"

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!