Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Ar bērniem
18.09.2013

Nepareizas uzvedības skola

Komentē
1
Saglabā

Neilgi pirms 1. septembra "Skolas Dienā" bija publicēts raksts, kurā tika uzskaitītas nepieciešamās prasmes, bērnam sākot pirmo klasi. Cita starpā pirmklasniekam esot jāprot "pieņemt kritiku un izturēt konkurenci". To izlasot, mans iekšējais anti-autoritatīvais diktators protestā vārtījās pa zemi un bez elpas kliedza, ka nevienam nekad nebūtu aiz brīvas gribas jāspēj padevīgi pieņemt kritiku un izturēt bezjēdzīgu konkurenci. Pēc īsa atelpas brīža diktators manī secināja, ka labākajā gadījumā varētu būt otrādi – izturēt kritiku (kā zobu sāpes: izrauj zobu un aizmirsti) un pieņemt konkurenci (tāda eksistē, bet mani tas neskar). Kad diktators apklusa, es secināju, ka mani pašu būtu vēlreiz jāsūta pirmajā klasē, lai es šīs prasmes vienreiz par visām reizēm apgūtu.

Iespējams, to sauc par īgnumu, taču pieaugot manī arvien milst iekšējais protests pret tām pareizas uzvedības formām, kurām es tik veikli biju spiesta pielāgoties bērnībā, lai izdzīvotu. Tagad es vismaz skaitos pieaugusi un pati atbildu par savām nepareizas uzvedības izpausmēm. Taču ko darīt tad, ja mani bērni pārņems manu "labo praksi"? Ja runa ir par ideju – es vēlētos, kaut visi pasaules bērni tiktu atbrīvotu no priekšzīmīgas, padevīgas un rātnas uzvedības autoritārā režīma, kad politkorektumā drīzāk ir jānorij sev mēle tā vietā, lai izteiktu savas domas. Taču, ja runa ir par maniem bērniem, maniem nerviem un manu sāpošo galvu, vai es tiešām gribētu bērnus, kas nepakļaujas autoritātēm, tai skaitā vecākiem?

Jau kopš bērnības mani ir saistījuši nejaukākie grāmatu tēli, kas iepretim "labo" varoņu neadekvāti pareizajai un kopumā paredzamajai uzvedībai vismaz bija interesanti ar to, ka izturējās tieši tā, kā es pati vislabprātāk uzvestos, ja vien pakausī netirptu briesmīga doma par draudošu sodu. Ar labajiem tēliem ir kā ar lielu viesnīcu numuriņiem – visi puslīdz vienādi un puslīdz piemēroti, ērti un jauki gandrīz ikvienam nakšņotājam, taču bezpersoniski un vienmuļi. Toties tie nejaukie, nepareizie tēli vēl joprojām liekas tik pilnasinīgi dzīvi kā radoši nekārtīgs mājoklis. Tādā ieejot vismaz var pamanīt, ka tur kāds dzīvo – un, šķiet, tik aizraujošu dzīvi, ka mājas kārtošanai neatliek laika.

Man atmiņā palikuši tieši tie tēli, kas ar savu nepareizumu izcēlās, pat ja nebija grāmatu galvenie varoņi. Tie ir daudzšķautņaini un dzīvi literārie tēli, kuru prototipus var atrast savas ģimenes, draugu un interesantāko paziņu lokā. Tūves Jansones mazā Mija, kas ar savu bezkompromisu tiešumu izklāsta neērtās dzīves patiesības un ir tik brīva, ka viņai ļauts dienām ilgi klaiņot, tad piepeši atkal atgriezties mājās un kā kaķenei kamolā vienkārši aizmigt uz krāsns mūrīša (un neviens viņai par to neaizrāda!); mūžam neapmierinātais īgņa ēzelītis I-ā (A. A. Milns), kurš, iekrītot upē, tik pazemīgi ļauj tai sevi nest – gluži kā liktenim labpatiktos –, kamēr citi viņu izmisīgi ķeksē laukā; mazā, briesmīgi izlutinātā Punktiņa (Ē. Kestners), kas vieglprātīgi un rotaļīgi nospēlē dzīves pabērnu pazemojošākos brīžus – ubagošanu un nožēlojamu sērkociņu kastīšu tirgošanu; no abām Lotiņām spožākā, protams, bija nejaukā, mūžīgi izspūrusī Luīze (Ē. Kestners); taču visiedvesmojošākā bija pati galvenā, visu bērnu grāmatu nepareizas uzvedības karaliene Pepija Garzeķe (A. Lindgrēne).

Viss ir kārtībā, kamēr šie ir tikai literārie tēli. Kamēr Pepija Garzeķe ir tikai aizraujošs, humora un nebēdnības pilns, ar apbrīnojamu patstāvību apveltīts tēls no grāmatas, viņa ir iedvesmas avots, gandrīz paraugbērns, taču, tiklīdz kāda Pepija Garzeķe apsēžas mums aiz muguras teātra izrādē vai, nedo’ dievs, blakus mūsu bērnam skolas solā, tā visa viņas aizrautība pārtop uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromā, humors un nebēdnība automātiski kļūst par neaudzinātības pazīmi, bet patstāvīgums – par necieņu pret autoritātēm. Un līdzīgi – neviens darba devējs negrib sev tādu padoto kā mazā Mija, neviens neilgojas pēc depresīva tuvinieka, kas savu upura lomu aizstāv ietiepīgi kā ēzelis, un par meitenēm, kas pirmklasīgi māk nospēlēt sev izdevīgas lomas, labāk nerunāsim. Bet, kas galvenais, neviens negribētu Pepiju Garzeķi par savu meitu.

Pepija Garzeķe ir maza, ekscentriska meitene, kas izskatās un ģērbjas dīvaini, dzīvo viena bez vecākiem, viņa neiet skolā, ēd kūkas brokastīs, pusdienās un vakariņās, jāj uz zirga, noliek pie vietas skolas huligānus un aizstāv vājākos, jo ir tik stipra, ka var pacelt pat savu zirgu. Ja pasaulē rastos kustība "Free kids from boredom of good behaviour!", es nešaubos, ka tieši šī pasaulē populārā igauņu mākslinieces Ingrīdas Vangas Nīmanes ilustrācija, kurā Pepija sev virs galvas pacēlusi zirgu, būtu kustības logo. Pepija simbolizē absolūti brīvo cilvēku, kas nepakļaujas tām uzvedības prasībām, ko uzskatām par pašsaprotamām, lai iekļautos sabiedrībā. Rakstniece Astrīda Lindgrēne vienā piegājienā ir radījusi pilnīgu cilvēka un sabiedrības attiecību modeli: no vienas puses, ir tādi/ tādas Pepijas Garzeķes, kas dabiski nepakļaujas sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām, no otras – mazās, labi audzinātās un vienmēr kārtīgi sasukātās Annijas – Pepijas Garzeķes kaimiņienes, kas dievina Pepiju un ar apzinātu vai neapzinātu skaudību nolūkojas uz viņas brīvību, bet turpina ierobežot sevi, pakļaujoties sabiedrības/ vecāku/ skolas/ darba spiedienam. Taču Annijas lieliski iekļaujas sabiedrībā, kas Pepijām Garzeķēm savukārt sagādā ne mazums grūtību.

Arī sabiedrībai sadzīvot ar Pepijām nav viegli. Pepijas vārdiem runājot, būtu vajadzīga vesela stunda dienā vingrinājumiem vien, lai bērni iemācītos uzvesties pēc pieaugušo uzstādītajiem standartiem. Bērnu nepakļaušanās izraisa izmisumu vecākos un par pāris toņiem paaugstinātu balss toni skolotājos. Ir viegli saprast skolotājus, kas, arvien pieprasot saviem skolēniem aiztaisīt mutes un ciest klusu, labprātāk vadītu stundu klusējošai, viegli šalcošai Purvīša bērzu birzei, nevis 30 aktīviem, enerģijas pārpilniem jauniem cilvēkiem. Reti kurš bērns piedzimst par izspļautu Anniju, skolās valda Pepiju invāzija. Pepijas Garzeķes "sliktā uzvedība" patiesībā ir brīvam bērnam piemītošā dabiskā vienaldzība pret autoritātēm. Skola šo "novirzi no normas" cenšas izlabot, taču, ja tas neizdodas, bērnam ir "uzvedības problēmas". Dažkārt šķiet, ka bērna vienīgā kvalitāte ir laba uzvedība. Cik apskaužami ērti un viegli ir audzināt tādas mazas, rātnas Annijas! Bezierunu paklausība, pieklājība, kam vēlāk dabiski būtu jāattīstās par politkorektumu, un galu galā padevīga slīdēšana pa dzīvi, ja nu reiz liktenis tā lēmis – gan jau kāds izķeksēs –, ir ērta pozīcija, kas atvieglo dzīvi un dara laimīgus visus, izņemot mūs pašus. Nevienam nav ērtas mazas Mijas, īgņas I-ā, visas meitenes apskauž vieglprātīgas Punktiņas, kas beigās vienalga dabū to, ko viņas grib, bet Pepijas Garzeķes brīvība gluži vienkārši grauž kā olis kurpē – katru dienu, ar katru soli.

Sabiedrība, kas sastāvētu no nepieradināmām Pepijām, būtu milzīga katastrofa – tieši tāpēc šis Astrīdas Lindgrēnes darbs ir aizliegts vai tiek cenzēts vairākās valstīs, kur valda totalitārie režīmi. Lai kādas šausmas mūs pārņemtu, iedomājoties, ka kādam Pepija Garzeķe varētu kļūt par uzvedības paraugu, ir lietas, ko bērni var mācīties no šī izcilā grāmatu tēla. Pepijas Garzeķes nepareizas uzvedības skolā bērnu dabisko zinātkāri lieliski papildinātu Pepijas spēja apšaubīt vispārpieņemto, skolas solā uzdodot jautājumus, nevis atbildot uz tiem ar iezubrītu frāzi, neizprotot saturu. Pepija aicina būt nevis pasīvam vērotājam, bet iesaistīties – vai tas būtu ceļojošas cirka trupas uzvedums, vai dzīve. Un jebkuram bērnu kultūras pasākumu organizatoram būtu jārēķinās ar negaidītiem pagriezieniem, piemēram, teātra izrādes norisē, kad kāds no mazajiem skatītājiem, nejuzdams robežu starp sevi un teātri, sāk spēlēt līdzi, iesaistīties, komentēt – vai tad tas nav tieši tas, ko mūsdienu teātris mēģina izspiest arī no pieaugušiem skatītājiem? Pepijas Garzeķes dumpinieciskais gars, nevis spēja samierināties un pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, iespējams, nebūs ērts, jauks un patīkams apkārtējiem cilvēkiem. Iespējams, tieši tas mums beidzot ir vajadzīgs. Kāds, kurš nevis samiernieciski uzsit pa plecu, bet saviļņo rāmos, rātnos ūdeņus brīdī, kad mēs vismazāk esam tam gatavi.

 

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!