Komentārs
15.06.2015

Nenovērtētais Bērziņš

Komentē
7
Saglabā

Pēdējo gadu laikā šo rindu autors, vērtējot Valsts prezidentu Andri Bērziņu, dažkārt balansējis uz ētikas normu pārkāpšanas robežas (vai arī to pārkāpis). Neatsakoties no iepriekš paustā, jāatzīst, ka, minētā cilvēka pilnvaru termiņam tuvojoties noslēgumam, daži Bērziņa personības un darbības aspekti liekas mierīgi apspriežami.

Uzreiz jāsaka, ka Bērziņa izteikšanās īpatnības gan nešķiet pieminēšanas vērtas, jo tās, lai cik aktīvi apspriestas publiskajā telpā, manuprāt, nav kritērijs. Cita lieta, ka būtu interesanti uzzināt lingvistu un psihologu viedokli par to, kāpēc Latvijas politiķu vārdu izvēlē tik bieži sastopami "atgrūdošie" – "bet", "es tomēr..." u.c. (Godmanis, Bērziņš un virkne citu).

Vienu no interesantajiem aspektiem Bērziņa darbībā varētu formulēt tā: neapstrīdamas iespējas, kas, iespējams, netika pilnībā izmantotas. Proti, vērojot viņa reģionālās vizītes, radās iespaids, ka šis nu ir cilvēks, kurš novados var droši teikt arī lietas, kuras auditorijai dzirdēt nav patīkami. Par izaicinājumiem, kas sagaida nelielās pašvaldības, par nepieciešamību būt pragmatiskiem utt. Bērziņš to arī darīja, turklāt viņa teiktajā arī ieklausījās. Iemesls: viņš ārpus Rīgas bija un ir, kā mēdz teikt, savējais. Emocionāli saprotams un daudziem, šķiet, tīkams. Vai Bērziņš šo iespēju izmantoja maksimāli, grūti teikt. Tomēr – lai cik neticami tas izklausās – šajā konkrētajā aspektā viņš bija un būs efektīvāks nekā viņam kaut kādā ziņā tuvie Straujuma un Vējonis (abi līdzīgi distancējas no "Rīgas kungu" tēla).

Manuprāt, Bērziņa vērtējumos – "bijušais baņķieris", "valsts bagātākais pensionārs" utt. – nenovērtēta palikusi viņa aktīvā darbība pirms, kā smejies, mežonīgā kapitālisma atnākšanas Latvijā. Tēma "Bērziņš – augsta līmeņa PSKP funkcionārs" sazarojas. Pirmkārt, interesanti, ka šis viņa pagātnes posms lielai sabiedrības daļai neliekas būtisks. Turklāt te, šķiet, pat nefunkcionē simpātijas, kas izriet no pašu vērtētāju dalības kompartijā ("tolaik tā vajadzēja"). Nevaru to pierādīt, tomēr liekas, ka kompartijas līderu grēkus zināmas sabiedrības daļas uztverē kaut kā pamanījies "izpirkt" Anatolijs Gorbunovs. "Jā, bija komunists, bet pēc tam taču nostājās neatkarības pusē!" Īsi sakot, kolaboracionisma tēma Latvijas sabiedrības lielākajā daļā ir izsmelta.

Otrkārt, kad Bērziņa kritiķi brīnījās un dusmojās par viņa minstināšanos dažos t.s. ģeopolitiskajos jautājumos, viņi aizmirsa šo valsts pirmās amatpersonas biogrāfijas daļu. Manā skatījumā Bērziņš nedz minstinājās, nedz apjuka – viņš vienkārši uzvedās atbilstoši PSRS nomenklatūras izpratnei par to, kas ir pareiza rīcība. Jāsagaida, kādi būs "signāli no Centra".

"Sausais atlikums" šajā sadaļā: zinot, ka daudzi Latvijā skeptiski vērtē PSKP un komjaunatnes nomenklatūras izpēti, jo saskata tajā neauglīgu mēģinājumu kādam ieriebt ("kāda jēga cilāt tik vecas lietas"), šī izpēte patiesībā ir nepieciešama visnotaļ pragmatisku iemeslu dēļ. Tā ļautu labāk saprast nomenklatūras domāšanas veidu un to, kā tā funkcionējusi varas struktūrā, kas savukārt ir aktuāli, ja ņemam vērā, ka šīs nomenklatūras pārstāvji turpina ieņemt nozīmīgas pozīcijas arī mūsdienu Latvijas politikā un biznesā.

Var noprast, ka virknei ļaužu Bērziņš kā prezidents ir licies pārāk vecišķi neaktīvs (ja neskaita noslēpumaino sarunu ar premjeru Valdi Dombrovski). Iespējams, ka tā ir, tomēr pavērsimies no cita skatpunkta: mūsu politiskajā mežā, kur koalīcijas partijas ir tādā kā permanentā savstarpēja aizdomīguma režīmā un kur pūka tiek izmesta starp dažādām grupām pašā "Vienotībā", varbūt labi vien ir, ka pa vidu nejaucās Bērziņš. Lokālā specifika: politika ir tik nervozi saraustīta, ka viena būtiska spēlētāja mazaktivitāte izrādās zināms bonuss.

Bērziņa pilnvaru termiņa īpatnība bija arī ciešāku kontaktu dibināšana ar Centrālāzijas valstīm un Azerbaidžānu, uzsvaru liekot uz reģionu kā jaunu tirgu Latvijas uzņēmējiem. Ņemot vērā, ka šo partneru politiskās iekārtas ir, maigi izsakoties, visai specifiskas no cilvēktiesību un demokrātijas viedokļa, rodas aizdomas, ka no mūsu puses bijis vecais labais uzstādījums "nauda nesmird". Tomēr tad gan jāsaka, ka novērojamais nav kāda specifiska Bērziņa ģeopolitiskās orientācijas izpausme – šo pašu principu ilgstoši un aktīvi lieto arī ASV un citas demokrātijas "citadeles", respektīvi, Bērziņš paradoksālā kārtā šajā aspektā ir īstens "rietumnieks". Cita lieta, ka te rodas jautājumi par to, cik prezidents, kurš labprāt sevi uzskata par pragmatisku, ekonomiskās kategorijās domājošu "tautsaimnieku", patiesībā labi ekonomiku izprot. Respektīvi, mēs pat varam akceptēt "nauda nesmird" principu, tomēr valstis, kuru ekonomika ir ļoti atkarīga no dažiem ienākumu avotiem (piemēram, energoresursiem) un autoritāru vadoņu iegribām un galma intrigām, ir ļoti riskanti partneri. Tādēļ, lai gan pats "aizejošā" prezidenta uzstādījums par aktīvu jaunu, Latvijai netradicionālu tirgu meklēšanu ir pareizs, uzsvars uz konkrēto reģionu, manuprāt, nav tālredzīgs.

Manuprāt, būtiska Bērziņa vērtību un priekšstatu sistēmas daļa – kurai turklāt piekrīt sabiedrības vairākums – ir tā, ka nācijai, lai saglabātos, primāri ir, ja tā var teikt, noturēties ekonomiski. Lai piedod speciālisti par vārda lietošanu nevietā, bet tas ir gandrīz arhetipisks latviešu uzstādījums: mums ir bijušas tik daudzas svešas varas, tik daudz skarbi vēji pāri pūtuši, ka mums svarīgākais ir neizputēt ekonomiskā nozīmē. Ar skaistiem vārdiem paēdis nebūsi utt.

Negrasos strīdēties, jo tad neizbēgama būtu patiesībā neauglīgā diskusija par ne-materiālo vērtību lomu indivīda un nācijas dzīvē. Šāda pašsaglabāšanās politika patiešām pastāv un droši vien daudzos gadījumos ir veiksmīga. Interesantais jautājums ir, vai un kā tas maina nācijas, tēlaini izsakoties, garīgo portretu, psiholoģiju. Var atsaukties uz Baltijas ceļu, barikādēm u.c. mobilizēšanās piemēriem, tomēr kopumā man subjektīvi liekas, ka uzsvars (iespējams, piespiedu kārtā) uz "noturēšanos ekonomiski" ir mazinājis gatavību rīkoties pretēji savām kā indivīda interesēm neskaidra kopējā labuma vārdā. Tas attiecas arī uz mani pašu.

Daļai Latvijas sabiedrības ir pretrunīga attieksme pret politiķu izteikšanās prasmēm un paradumiem. No vienas puses, mums apnikusi "tā gludā runāšana", bet, no otras puses, mēs sagaidām, ka amatpersona tomēr spēj izteikties "gludi". Un tas daļas publikas acīs bija Bērziņa klupšanas akmens. Tomēr citādi – šis prezidents bija "kauls no kaula" un ļoti atbilstošs. Lai ko tas arī nozīmētu...

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!