Cenzētā Huberta Čerepoka instalācija "Viss ir tumsa", ko 2012. gadā Rīgas dome Tēlniecības kvadrināles rīkotājiem neļāva izstādīt Brīvības pieminekļa tuvumā.
 
Kultūra
24.04.2014

Ņemšanās ar biennālēm

Komentē
2
Saglabā

16. aprīlī Rīgas Mākslas telpā izstādes "Re:visited" ietvaros notika simpozijs "Mākslas biennāļu spožums un posts". Vilinošajam tēmas pieteikumam, kas solīja ne tikai sniegt pārskatu par biennāļu fenomena pagātni, bet pat ieskatīties tā nākotnē, būtu gan jāatsver nodeldētais epitets nosaukumā un pēc atšķaidītas kafijas garšojošā tēja, kas tika piedāvāta priekšlasījumu laikā, taču acīmredzot solījums bija krietni pārspīlēts un, lai to pildītu, simpozija dalībniekiem nācās krietni pasvīst. Par laimi, dažos gadījumos pūles vainagojās arī ar rezultātu, un, pierakstot vienuviet priekšlasījumu laikā izkaisītās frāzes, kas nozīmēja kaut ko vairāk par mākslinieku vārdu vai finansējuma avotu sarakstu, galu galā tomēr piepildījās dažas burtnīcas lapas, kuru biju paņēmusi līdzi ierakstu veikšanai.

Kaut ko līdzīgu biennāļu problemātikas prolegomeniem sniegt bija aicināta Marīke van Hala, "Biennāļu fonda" direktore – tā ir organizācija, kas apkopo informāciju par biennālēm, kā arī palīdz tām sadarboties. Fonda mājaslapā var atrast informāciju par biennāļu norišu grafiku, kas atklāj, ka pasaulē gandrīz nepārtraukti notiek vismaz viena mākslas biennāle. Turklāt pašreiz fonda datubāzē ir ziņas par aptuveni 150 biennālēm, taču, kā norādīja simpozija dalībnieki, potenciāli to skaits varētu būt krietni lielāks. To varētu uzskatīt par pierādījumu fenomenam, ko sauc par "biennāļu bumu", turklāt no Marīkes argumentācijas izrietēja, ka jebkuras problēmas, ar kurām saskaras kādas biennāles organizētāji (cilvēktiesību pārkāpumi, cenzūra, atbalsta trūkums u.tml.), jāuztver kā "izaicinājumi", kas tikai vairo izstādes "vērtību" un liek ticēt, ka tieši tava biennāle ir tā, kas pasaulei šobrīd vajadzīga visvairāk.

Marīke arī sniedza nelielu ieskatu tajos diezgan interesantajos vēsturiskajos un sociālpolitiskajos faktoros, kas ietekmēja dažādu biennāļu rašanos. Piemēram, Documenta tika atklāta 1955. gadā un bija iecerēta kā "terapija" vācu tautas pēckara traumai, kas ļautu tai atkal iekļauties modernās Eiropas apritē. Vienlaikus Documenta kļuva arī par specifisku ieroci Aukstā kara laikā. Savukārt Manifesta biennāles dibināšana 1996. gadā saistīta ar Berlīnes mūra krišanu un tā jāsaprot kā "rokasspiediens starp Rietumiem un Austrumiem" pēc Aukstā kara beigām. Cik patiess būs šis rokasspiediens šogad, kad Manifesta notiks Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā? Šajā jautājumā simpozija dalībnieku domas dalījās.

Vēl pirms Krievijas agresijas Krimā situāciju ar Manifesta rīkošanu Sanktpēterburgā sarežģīja Krievijas propaganda pret seksuālo minoritāšu tiesībām, kas meta nopietnu šaubu ēnu pār vietas izvēles pamatotību. Pašreiz šī ēna ir tiktāl sabiezējusi, ka sākušas klīst baumas par izstādes atcelšanu vai boikotēšanu. Reaģējot uz to, Manifesta rīkotāji nāca klajā ar paziņojumu, ka biennāle tomēr notiks, jo par izolāciju svarīgāk ir saglabāt komunikācijas iespēju.

Šo viedokli asi kritizēja Jekaterina Djagota, pazīstamā krievu mākslas teorētiķe un kuratore, starp citu, arī šī simpozija lielākais magnēts, norādot uz spaidu apstākļiem, kādos šī "komunikācija" pašreiz notiek, tāpēc var runāt tikai par dialoga ilūziju. Katrs kurators, rīkojot izstādi, piekrīt nepārkāpt attiecīgās valsts likumus, kas ir normāla prakse, taču Krievijas likumi ir tādi, ka nokļūt aiz restēm esot vieglāk par vieglu. Šobrīd Jekaterina gatavojot Manifesta kataloga tekstu, apzinoties, ka māksliniekiem, kurus viņa minēs, šī varbūt būs vienīgā iespēja nokļūt ārpus Krievijas, jo tuvākā pusgada laikā izbraukt no valsts varētu kļūt diezgan sarežģīti. Jekaterina arī esot vienojusies ar biennāles kuratoru, ka gadījumā, ja viņas teksts tiks cenzēts, katalogā tajās vietās tiks atstātas baltas lapas. Vēl jāpiebilst, ka Djagotas kundze simpozijā piedalījās "Skype" tiešsaistē, jo ierasties viņa neesot varējusi. Iemesli tam ir diezgan neskaidri – viena no neoficiālajām versijām min pases nozaudēšanas faktu. Jācer, ka tā tiešām tika nozaudēta, nevis, teiksim, nozagta vai atņemta, kas (droši vien) nebūtu nekāds brīnums. Kā norādīja Jekaterina: "Krievija pašreiz ir grimstošs kuģis, un cilvēki uz tā mirst."

Jekaterina dalījās pieredzē arī par mākslas triennāli – 1. Bergenas asambleju –, kas 2013. gadā notika Norvēģijā, un Urālu 1. Industriālo biennāli, kas 2010. gadā notika Jekaterinburgā, Krievijā. Abās viņa piedalījās kā līdzkuratore. Ja Bergenas asamblejas iniciatori bija politiķi, kas gribēja kaut ko šiku, lai celtu pilsētas prestižu (viens no būtiskiem biennāļu blakusefektiem), tad Urālu biennāle noritēja zemu izmaksu režīmā, saskaņoti pārkāpjot autortiesības un darbiem, kuru transportēšana uz izstādes vietu bija pārāk dārga, izgatavojot (nebūt ne precīzas) kopijas.

Pēc Djagotas kundzes uzstājās jauns puisis no Islandes vārdā Jonatans Engkvists, kura mērķis bija pavēstīt par izstādi Independant People. Viņa runa bija izcili garlaicīga, kā arī diskusijas aizmetņi par kuratora "aiziešanu ēnā" mākslinieka brīvās izpausmes labad palika tajā primitīvajā līmenī, kad atkārto sen zināmas frāzes, nepasakot neko jaunu.

Nelielu spraigumu simpozijam atgrieza Povera Ekrota, Momentum 7 un "Turku biennāles 2013" līdzkuratore. Par otro gan viņa daudz nerunāja, jo biennāles pamatā ir bijusi viena kolekcionāra vēlme izrādīt savu kolekciju. Arī turpmākajā runas daļā Povera Ekrota atklāja pārsteidzošas biennāļu rīkošanas aizkulises, kas ļāva varbūt nedaudz skaidrāk nojaust, uz kādām mahinācijām un kompromisiem šie mākslas notikumi nereti tiek būvēti, tostarp par viņas kritikas objektiem kļuva arī Venēcijas biennāle (viena no retajām, par kuru ziņas regulāri parādās plašākā Latvijas kultūras telpā). Katrā ziņā gribējās sagaidīt vairāk tādu biennāļu dekonstrukciju, nevis mīnusu un plusu uzskaitījumus, kas uz īsu brīdi pavīdēja kādā prezentācijā, bet rūpīgākā analīzē.

Pašmāju pieredzi ilustrēt simpozijā bija aicināts Aigars Bikše, kurš stāstīja par Tēlniecības kvadrināli. Ceru, mākslinieks neņems ļaunā, ja teikšu, ka nekāds dižais orators viņš nav – būtībā viņa runa sastāvēja galvenokārt no faktu, personvārdu un skaitļu rindām. Taču viena lieta gan saistīja uzmanību, proti, cenzūras fakts, ar ko 2012. gadā saskārās kvadrināles rīkotāji no Rīgas domes puses. Tā neļāva publiskās vietās izstādīt vairākus mākslas darbus, tostarp Ernesta Kļaviņa "Draudzības arku", kur redzam rūķi un elfu, kuri spiež viens otram roku, Huberta Čerepoka instalāciju "Viss ir tumsa", kas sastāv no diviem gaismas objektiem, kuri secīgi iedegas, atainojot te komētu, te Dāvida zvaigzni, un Stefanos Tsifopulos "Politiskās integrācijas skatuvi", kas atsaucās uz 2012. gada Putina priekšvēlēšanu kampaņu. Šos mākslas darbus bija iecerēts izvietot uz ass, ko veido Brīvības piemineklis vienā galā un Uzvaras parks – otrā.

Rezumējot var teikt, ka ņemšanās ar biennālēm vēl tik drīz galā nebūs. Lai kādu kritiku tām adresētu, lai cik tās varbūt ir komerciālas, mārketinga un izklaides industrijā balstītas, tomēr jāņem vērā arī mākslas potenciāls ietekmēt un virzīt sabiedrības procesus. Biennāļu formāts tam šķiet labāk piemērots par, teiksim, festivāliem, kas semantiski ietver norādi uz līksmu priecāšanos. Nē, vairums no simpozijā atrādītā nelikās ne līksms, ne jautrs – drīzāk te bija darīšana ar to pašu grūti saprotamo un brīžam kaitinošo laikmetīgo mākslu, kuru tomēr mīl tāpat kā neprognozējamu sievieti ar neskaidru pagātni un pasmagu raksturu.

Cenzētais Ernesta Kļaviņa darbs "Draudzības arka", ko 2012. gadā Rīgas dome Tēlniecības kvadrināles rīkotājiem neļāva izstādīt Uzvaras parka tuvumā.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!