Mateuss van Helments, "Alķīmiķis"
 
Komentārs
03.04.2018

"Nemiera gars" – 2018. gada versija

Komentē
0
Saglabā

Šī teksta pamatā ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes (LU TF) šā gada martā rīkotais "Neērto tēmu referātu maratons" (videoierakstos vairāk nekā 4 stundas). Mani interesēja, ko tieši gados jauni cilvēki ar noteiktu ambīciju un priekšstatu līmeni (studējošie) uzskata par jautājumiem, kuros acīmredzot ir kāda, viņuprāt, dogma, tradīcija, par ko viņi vēlētos diskutēt, vai arī kuros, kā dažkārt saka, joprojām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Te, protams, jāņem vērā, ka valoda, argumentācijas loģika, kāda tiek lietota humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvju sarunās, objektīvi atšķiras no tās, kādu lietotu eksakto vai dabaszinātņu jomām piederīgie, diskutējot par kādu strīdīgu tēmu (piemēram, tumšās enerģijas dabu) savu profesionālo interešu jomā. Citiem vārdiem sakot, var pieļaut, ka eksakto un dabaszinātņu debatēs apzīmējums "neērta tēma" vispār netiktu lietota, savukārt šajā tekstā apskatīto runātāju terminoloģijā tikpat jocīgi izskatītos kādam astrofiziķim pilnīgi saprotami skanošs apzīmējums "pagaidām eksperimentāli nepierādīts teorētisks pieļāvums".

Skaidrs, ka referātu tēmu atšķirīgums un argumentācijas kvalitātes atšķirības neļauj izdarīt kādus vispārinošus secinājumus par to, kas tad studējošam jaunam cilvēkam 2018. gadā liekas "neērta tēma". Attiecīgi vispirms dažas savstarpēji nesaistītas piezīmes par atsevišķiem referātiem, pēc tam daži ierosinājumi.

Manuprāt, ja cilvēkam kāda tēma liekas intelektuāli, kā agrāk teica, kairinoša, tad nevajadzētu smīkņāt, ja par šo tēmu šķēpi lauzti jau gadsimtiem ilgi, sarakstīti simtiem sējumu utt. Protams, diez vai gados jaunais cilvēks pavēstīs kaut ko nepārprotami jaunu par, piemēram, cilvēka brīvās gribas tēmu (Dāvis Sargūns), tomēr to sagaidīt būtu aplami, jo te uzsvars ir uz konkrētā cilvēka iekšējo secinājumu, ka, lūk, šis ir jautājums, kas viņam liekas nospriegots. Ir tēmas, kas kādam liksies ļoti svarīgas un, izsakoties sliktā latviešu valodā, strīdīgas dažādos laikos, atkal un atkal. No šī viedokļa 2018. gads neatšķiras no 1218. gada.

Ir tāda ķeza (manuprāt), ka interesantas un būtiskas problēmas formulēšana provocē piedāvāt arī risinājumu, lai gan tas ne vienmēr ir iespējams vai vajadzīgs. Piemēram, Filips Molčanovs trāpīgi novērojis, ka, pasniedzot izglītības sistēmā vēsturi, notiek vienkāršošana vai pat izkropļošana, "senos laikus" interpretējot kā vienkāršākus salīdzinājumā "jaunākiem laikiem". Molčanova pamanītais, starp citu, attiecas ne tikai uz sociālajām zinātnēm. It kā pašsaprotama ir tēze, ka, piemēram, augi ir "zemāks attīstības līmenis", salīdzinot dzīvniekiem, kas ir diezgan nejēdzīgs apgalvojums (interesentiem bez priekšzināšanām dabaszinātnēs var ieteikt, piemēram, Stefano Mankuso darbu). Hierarhiju konstruēšana mūsu priekštatos ir tiešām, lietojot pasākuma rīkotāju terminoloģiju, neērta tēma, tomēr nevajadzētu steigties ar atbildi "ko darīt?", jo Molčanova piedāvājums vēsturi mācīt, noliekot malā hronoloģiju, vismaz man šķiet parāk radikāls. Citiem vārdiem sakot, nevajadzētu baidīties un pakļauties modelim, kurā problēmas formulētāju kāds mēģina nokautēt ar "un ko tu pats ierosini?". Neko neierosinu! Protams, labi, ja priekšlikumi ir, bet tas, ka cilvēkam nav gatavu "alternatīvu", teiksim, mūsu neprātīgajam ekonomiskajam modelim, nenozīmē, ka šī modeļa neprātīguma iezīmēšanai nav vērtības.

Nākamās piezīmes ilustrēšanai lietošu kādu citu LU TF nesen rīkotu pasākumu, konferenci "Mūsdienīgais teoloģijā un reliģijpētniecībā", saglabājot fokusu uz gados jauniem autoriem. Piezīmes pamatā ir vēlme iedrošināt tos, kuri savu "neērto" jautājumu pārdomāšanai lieto kaut ko t.s. "high culture" kanonā neietilpstošu. Ja, piemēram, Ņikita Andrejevs vai Diāna Lozko vēlas analizēt reliģiskos naratīvus videospēlēs vai komiksos, lai tā būtu. Tas, ka šī forma kādam (teiksim, man) ir sveša un viņš komfortablāk jūtas, strādājot ar grāmatām, neatceļ formas ietekmi uz to, kā daudzi ļaudis mūsdienās iegūst informāciju, piedzīvo emocijas utt. Respektīvi, nav nekā, manuprāt, "neērta" tajā, kā "mūžīgais" parādās "zemajā". Diez vai atradīšu laiku, lai noskatītos kaut ko no "Zvaigžņu kariem”; tāpat nereti man liekas, ka interpretētāji materiālā saskata vairāk nekā autoriem varēja vispār ienākt prātā (piemēram, šeit), bet tam šajā gadījumā nav nozīmes, ja materiāls kādā rosina pārdomas par tādām "neērtām" tēmām kā, piemēram, nepiedalīšanās, distancēšanās ētiskums un reāla iespējamība (vai nenotiek sevis mānīšana).

Noslēgumā daži ierosinājumi. Manuprāt, būtu interesanti, ja kāds pievērstos tam, kas mūsdienu Latvijā tiek uzskatīts par "neērtiem tekstiem". Domu rosināja publikācija par jezgu, ko salīdzinoši nesen Francijā radīja iecere izdot Luī Ferdinanda Selīna t.s. antisemītiskos tekstus. Ņemot vērā, ka neesmu tos lasījis, man viedokļa nav, bet šajā gadījumā runa ir par to, kādi teksti vispār konkrētajā sabiedrībā un laikā tiek uzskatīti par nepiemērotiem, kaitīgiem utt. Te, protams, ir risks pievērst nepelnītu uzmanību kaut kam patiesībā marginālam, tomēr kopumā tēma perspektīva.

Tāpat manā skatījumā vienlīdz būtiska un "neērta" ir tēma par jēdzienu devalvēšanu, ko itin labi varētu pētīt, kaut balstoties uz publiski pieejamu tekstu korpusiem internetā. Runa ir par to, kā mēs lietojam gan tādus jēdzienus kā "genocīds", "terors", "karš", gan tādus kā "gēni", "šokējošs" un daudzi citi.

Kādas ir mūsu attiecības ar to, ko nereti sauc par pašsaprotamu? Piemēram, normu "par mirušo vai nu labu, vai neko"? Vājas zināšanas par sociālajos tīklos un komentāros pausto, pieļauju, vājina arī manu priekšstatu par šo tēmu, tomēr liekas, ka normu ievērojam (starp citu, kāds ir iemesls?). Ja runa ir par cilvēkiem, kurus esam pazinuši (starp citu, kādēļ šāds kritērijs?). Tajā pašā laikā sagadījās, ka pagājušajā nedēļā lasīju britu dramaturga Maika Bartleta pirms dažiem publicēto lugu Karalis Čārlzs III, kurā darbība notiek pēc karalienes Elizabetes II nāves, britu karaļnama pārstāvji parādās kā intriganti, nodevēji utt. Rakstīt par dzīvu cilvēku kā mirušu... nu, izrādās, ka var.

Īsi sakot, "neērtu" tēmu netrūkst, un uz tā visa fona mūsu gados jaunā humanitāro un sociālo zinātņu inteliģence izskatās teju vai pārlieku atturīga un pieklājīga.

 

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!