Ir dzejnieki, kuru veikumu spējam novērtēt tikai ar laiku. Citus iemīļojam uzreiz. Atzīšos, ka manas attiecības ar Liānas Langas dzeju veidojušās tieši šādi. Kopš iepazinu viņas iepriekšējo krājumu „antenu burtnīca” (Neputns, 2006), viņas daiļrade ir manas uzmanības centrā. Tobrīd viņas vārdu biju vien manījis, tomēr vēl nenojautu, ka tas ir tieši tas, kā man bieži pietrūcis latviešu literatūrā. Pirmos divus krājumus „Te debesis, te ciparnīca” (Daugava,1997) un „Iepūt taurītē, Skorpion!” (Jaunā Daugava, 2001) izlasīju tikai pēc tam, varbūt tādēļ „antenu burtnīca” ir mans favorīts. Mani pārsteidza, ka arī latviešu valodā iespējams rakstīt, neatpaliekot no maniem ārzemju mīluļiem. Tomēr tas nav viss. Ir arī citi manas patikas iemesli, kurus joprojām neesmu spējis izprast un skaidri noformulēt. Godīgi sakot, ceru, ka nekad arī nespēšu, jo šī neziņa mani vēl jo vairāk vilina. Tādēļ mana attieksme pret Langas dzeju ir visai nekritiska. Neskatoties uz šo muļķīgo, taču man tīkamo situāciju, centīšos ielūkoties dzejnieces jaunākajā krājumā „Vilkogas” (Neputns, 2010).
Kā tas noteikti zināms, Langa debitēja samērā vēlu (sarēķiniet paši), vismaz salīdzinot ar latviešu dzejnieku likteņu stereotipiskajem scenārijiem, kuros citi dzejdari šajā vecumā jau būtu paspējuši uzrakstīt savus labākos darbus, pamazām dzist un aiziet neglītā nāvē. Langa arī izvairījās no vēl kādas tikpat izplatītas un saprotamas situācijas kā debijas grāmatu vājās puses: negatavs rokraksts, pusaudzismi, pasaules skatījuma naivums u.tml., ienākdama jau kā nobriedusi dzejniece, lai kā arī man nepatiktu šis apzīmējums, kas, šķiet, vairāk iederētos, ja mēs runātu par augļiem. Taču vēl jaukāk ir tas, ka Langas talants turpināja attīstīties, kulminējot „antenu burtnīcā”. Skaidrības labā piebildīšu, ka ar to negribu norakstīt pārējo, kas jau tapis un vēl taps.
Loģiski varētu sekot jautājums, vai „Vilkogas” ir mazāk veiksmīgs krājums. Domāju, ka nē. Šajā grāmatā Langa iet dziļāk un „antenu” ārēji grandiozo vērienu nomaina smalkāks skatiens. Tāpat, kā jau norādījusi Inta Čaklā, „Vilkogās” salīdzinājumā ar „antenu burtnīcu” „pieaudzis dabas tēlu izvērsums” [1]. Interesanti, ka, izņemot veltījumu dzejoļu adresātus, cilvēka tēls krājuma hierarhijā atrodas turpat vai pat zemāk par kukaini. Zirnekļi, skudras vienviet nosauktas pat ar zinātnisku precizitāti, bet cilvēks raksturots sausi – pēc nodarbošanās: sētnieks, grāmatvedis, orators.
Krājuma struktūra ir vienkārša. Pirmajā daļā, kurai likts necils nosaukums „Panti”, kā varētu noprast, iekļauti atsevišķi dzejoļi, bet otrajā tie sakārtoti Langai iemīļotā formā – ciklos.
Pirmajā ciklā „Pagales” ieskanas groteski toņi: „Nāk grāmatvedis skaitļus uzzināt / Un ielūkoties gaišo galvu tūtās.” (35. lpp.), kas Langas dzejas nopietnajam vērienam piešķir rotaļīgas intonācijas, neļaujot ieslīgt sausos metafiziskos spriedelējumos.
„Holdena nakts” noskaņu ziņā ir daudz nopietnāks. Cikls veltīts Valdas Melgalves piemiņai. Dzejoļus – improvizācijas vieno dzīvības un nāves tēma, mirušās draudzenes klātbūtne un saspēles ar frāzi no Džeroma Deivida Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā”: „Ja es būtu pianists, es spēlētu pieliekamā kambarī, lai neviens nedzird.” (37. lpp.)
Langas dzejā vienmēr labi iedzīvojušies citāti, taču „Vilkogās” to ir daudz, gan epigrāfu veidā, gan zemsvītras piezīmēs.
Kāds reiz izteicis vērtīgu, labi zināmu padomu, kurš gan, šķiet, tiek ievērots reti. Proti, neizvēlēties tekstam par epigrāfu citātu no darba, kas ir labāks par topošo tekstu. Lai nu kā būtu, tas, ko mums piedāvā Liāna Langa, esmu pārliecināts, neapkauno krājumā citētos autorus.
Domājot par Langas dzejas tuvākajiem kaimiņiem, nāksies nosaukt virkni personību, kuri jau ilgu laiku diktējuši labu dzejas gaumi: Josifs Brodskis, Vistans Hjū Odens, Džons Donns, domāju, arī zviedru dzejnieks Tomass Transtrēmers šajā panteonā ir tuvu. „Vilkogās” šiem citātos un epigrāfos piepulcējas amerikāņu brīnumdzejniece Emīlija Dikinsone, kura dzīves laikā klusi, nevienam nenojaušot, rakstīja sava laika brīnišķīgākos dzejoļus. Neaizmirsīsim Rilki. Ja lasāt jebkuru no nosauktajiem, varat lepoties ar labu, tomēr varbūt nedaudz konservatīvu gaumi.
Par laimi, Langas dzejā ir pietiekami daudz nemiera, lai grandu jau vairākkārt apspēlētajām tēmām piešķiltu dzirksteles. Tāpat, šķiet, iekšējā spriedze neļauj akli sekot formas diktātam. Krājumā ir dzejoļi, kas stingri, bez atkāpēm noturas, piemēram, pantmēra rāmī. Taču netrūkst arī tādu, kurus konservatīvākie klasisko formu adepti pārmetoši nosauktu par nenoslīpētiem.
Nemiers izpaužas arī intensitātē, ar kādu dzejas tēli nomaina cits citu. Varētu teikt, ka Langas dzeja ir pieblīvēta ar tēliem. Reti skatiens ilgstoši fokusējas uz vienu, konkrētu objektu. Izņēmums ir dzejolis „Viņa guļ, viņai drīz būs 67, viņa sapņo...” (21. lpp.), noteikti viens no skaistākajiem krājumā.
Atgriežoties pie Liānas Langas gara radiniekiem, jāatzīst, ka šādā sabiedrībā neiespējami neaizskart lielās literārās tēmas: dzīvība un nāve (īpaši ciklā „Holdena nakts”), laiks (cikls „Vēji”), cilvēcība. Pēdējā ciklā lasāms „Izpildītājs”, kuru tikpat labi būtu varējis uzrakstīt pasaules karu piedzīvojis autors. Te ir: „Sprādzieni, ķermeņu daļas, reliģijas, politikas” (59. lpp.), pievēršot mūsu uzmanību, ka varas mašinērijas asiņainā loģika nebeidzas ar Hitlera vai Staļina nāvi, bet joprojām ir tepat. Cikla noslēgumā „Lūgšanā meldru ļaudīm” kā pretošanās forma tiek piedāvāta nevis agresija, bet cilvēciskais vājums: „...lūdzos jums iemācīt man sava vājuma un baiļu spēku. Ēdot dubļus no jūsu kāju pirkstiem, lūdzos, lai iemāciet man to, ko apkārtraksti sauc par nodevību, bet tukšums – par gudrību.” (69. lpp.)
Atvērtība pret ārpasaules reālijām atklājas arī daudzo veltījumu klātbūtnē krājumā – Viesturam Vecgrāvim, Gundegai Repšei, Imantam Ziedonim, Ventspils rakstnieku mājas cilvēkiem. Ja latviešu dzejniekiem klišejiski veidojušās problemātiskas attiecības ar pasauli, tad Langas dzejoļos tā nav tikai nīstama un sveša. Tā atrodas tuvumā: „Man blakus guļ cilvēks, suns, saule, piramīda, jūras sūklis.” (9. lpp.) Vēl pat vairāk, es nemitīgi saplūst ar ārējo: „Stāvēju anna, ildze un mirdza / Stāvēju strutas un asinsrite / Stāvēju sniegs, stāvēju virca” („Stāvēju mežā aizvērtām acīm”, 10. lpp.). Un te nepieciešami stipri nervi, lai pieņemtu pasauli ar visu tās smagumu. Šī saplūšana kulminē krājumu noslēdzošajā ciklā „Skatieni”, kuru ievada epigrāfs no Rilkes „Stundu grāmatas” pirmā dzejoļa Valda Bisenieka atdzejojumā: „Manās acīs briest vārpas, un katrs sev pats / no tām izlasa graudu pēc grauda.” (73. lpp.). Vien nav skaidrs, kādēļ teksts, no kura nāk citāts, „Vilkogās” nosaukts kā „Maģija”, jo nevienā no Rilkes latviešu izlasēm, nedz oriģinālā šim dzejolim vispār nav nosaukuma.
Starp citu, oriģinālā tāpat nav briestošo vārpu tēla. Nozīmes ziņā oriģinālam tuvāks ir Māra Čaklā atdzejojums: „Mani skatieni gatavi, un kā līgava nāk / pie katra tā lieta, ko grib viņš.”[2], taču, acīmredzot tiecoties pēc skanīgāka un formas ziņā precīzāka atdzejojuma, Bisenieks līgavas tēlu aizstājis ar vārpām.
Krājumu caurvij sapņa motīvs, jau krājuma pirmā rinda „Diena. Guļam.” (9. lpp.) norāda uz miega stāvokli. „Skatienos” krājuma nemiers eksplodē pamošanās aktā, noslēdzoties ar dziesmu: „dziedu // dziesmu par dziesmu. // Dziesmu par sitieniem. Treļļus par siekalām un dūmiem. / Ārijas par atsvešinātām acīm, kas uzlūko sakautus ļaudis.” (80. lpp.)
Nedomāju, ka ir daudz autoru, kas spētu tā dziedāt bez koķetērijas vai neirastēnijas.
[1] Čaklā, Inta. Skatieni. Latvju Teksti, Nr. 1, 2010, 33. lpp.
[2] Rilke, Rainers Marija. Lirika. Liesma, 1975, 38. lpp.
0