Recenzija
11.05.2012

Nelūgtie viesi

Komentē
0

Pārdomas par projektu "Rīga" izstāžu zālē "Rīgas Mākslas telpa", autori – Ivars Grāvlejs un Petra Petileta.

Pirmais iespaids ir: nu, tā – starp vieglprātīgu izstādi un prikolīgu albumiņu "draugos". Pārnopietnā anotācija drīzāk izstādei nodara pāri, uzliekot pretenziju provocēt sociālos un laikmetīgās mākslas kanonus. Tāpat ir diezgan grūti lietot tādus sterilus vārdus kā "politiskā telpa" un "agresīva māksla" šīs ļoti personiskās (sirsnīgās un reizē smeldzīgās), nebēdnīgā Šveika garā iekārtotās izstādes sakarā.  

Aicinot "skatīties uz Rīgu "atvērtākām" acīm", projekta autori ierauga diezgan stereotipisku ainu – apmēram tādu, kas Rīgā paveras bezmērķīgam iebraucējam, uzturoties kādā no lētajiem hosteļiem starp staciju un Vecrīgu. Izstādes priekštelpā, kas simbolizē Rīgas fasādi, ir košas sienas un vēl košāks satīna sēdeklis – atribūti, ar kuriem lētā gala viesu nami un naktsklubi mēdz piesegt savu nabadzību vai arī vienkārši demonstrē sliktu gaumi. Jautras mūzikas pavadījumā pa ekrānu 2x paātrināti skraidelē tramvaji, bet pie sienas mirgo Valentīndienas vai "vecmeitu ballītes" sirds.

Protams, Rīga ir arī šāda – kā gandrīz ikviena tūrisma skartā pilsēta. Vai drīzāk tāds kā vienveidīgs tīkls ar lētiem vizuļiem ir uzklājies šīm pilsētām, piedāvājot neizteiksmīgas standarta vietas, kur iedzert un pēc tam atplīst. Ar izstādītajiem popkultūras elementiem autori esot vēlējušies reprezentēt Rīgas eiropeiskās standartizācijas aspektus. Es neesmu droša, kā tieši Rīgas kaktu lētums ir saistīts ar Eiropas standartiem, atskaitot to, ka "poverty is the source of wealth"[1], un kādā mērā autori to apskata, jo standartizācija ir attiecināma gan uz modes un tūrisma tendencēm, gan uz izmaiņām valsts ekonomikas organizēšanā. Šajā gadījumā mākslinieki arī nesniedz dziļāku analīzi – viņu trumpis ir naivi godīgs situācijas vērojums un konfrontācija.

Rādīta principā tiek tā daļa Rīgas, kurai ikdienā gribas mest līkumu, bet kurā diemžēl, sākoties lielajam emigrācijas vilnim, ir iesprūdusi liela daļa iedzīvotāju. Es negribētu piekrist, ka attēlotā vieta ir Rīga vai – "visa" Rīga, bet tā ir ļoti precīzi iezīmēta neviesmīlīgā priekštelpa – ļoti konkrēta nepiederošajiem paredzēta zona, no kuras ir sarežģīti izkļūt. Stacijas, satiksmes mezglu apkārtne ir (bezmaz apzināti) nolaista, pavirša un bezpersoniska gandrīz ikvienā pilsētā un ne tikai Austrumeiropā. Šāda zona apjož arī slavenās lielpilsētas, uz kurām ir pārbēguši daudzi "mūsējie", nespējot ne īsti palikt, ne atgriezties.

Lai arī netīkami, mums visiem ir labi pazīstami lētā glamūra simboli un aiz tiem – rupjībām aprakstītie pagalmi, kur netīrās kupenās tup dzīves sisti bomži. Taču Rīgas iedzīvotājiem tā ir arī vieta, kur maijā beidzot iespīd saule un uzplaukst ceriņi, vieta, kas ir atmiņu pilna, mūsu ērtā, labā – gorod dlya ludei[2] Rīga. Es gribēju teikt, ka projekta autori sabiezina krāsas, taču, rakstot šīs rindas, saņēmu e-pastu par to, ka esmu pazaudējusi darbu, un pārdomāju.

Šāds netīrs iekšpagalms ir izstādes otrā jeb patiesā (depresīvā) daļa, kurā gan arī valda histēriski jautrs noskaņojums. Tajā ir apskatāmas video liecības par dažādām projektu autoru ēverģēlībām Rīgas ielās: nelūgtie viesi uzrīko dzīres pie nenokopta galda tradicionālajā tautas restorānā "Lido", apēdot svešu porciju paliekas, te viņi atkal pēc sava prāta pārkrāso reklāmas dēli vai izveic savu galveno varoņdarbu – bez fotošopa palīdzības pārveido pilsētas robežas uzrakstu RĪGA par PĪČA. Noskaņa atgādina multiplikācijas filmu "Skatāmpanti", kur krāsainie spēļu kauliņi uzvelk tumšas maskas un konspiratīvi iziet ielās darīt blēņas. Tas ir asprātīgi, tomēr dokumentējums pārāk atgādina 90. gadu humoristiskos sižetus ar slēpto kameru, lai noticētu, ka tas ir arī svarīgi. Saraustītie kadri, kas it kā atbilst dokumentālajam raksturam un kopējam stilam, tomēr liek domāt, ka autors pats nejūtas drošs – ir vienkārši noraustījies. Nav runa par gleznieciskumu, kas apzināti neesot iekļauts šī konceptuālā darba estētikā, bet par spēku un pārliecību, kas sociāli politiskajā un provokatīvajā žanrā būtu absolūti nepieciešams, – to pārliecību, ar kuru fotogrāfs spēj pieiet pavisam tuvu savam portretējamam, jo zina, ko šis kadrs nozīmē plašākā kontekstā.

Es stipri apšaubu pretenziju ar šo izstādi provocēt laikmetīgās mākslas kanonus, jo projekts pats savā kritiskumā un nepievilcīgu pilsētas leņķu prezentēšanā ir pietiekami kanonisks (ja ne klišejisks) sociālpolitiskas laikmetīgās mākslas paraugs. Provocēt un kritizēt sabiedrību aktuāli būs vienmēr – bet vai nav jau mazliet apnicis slapstīties pa žogmalēm, fočēt bomžus, kaķus, bezgaumīgas izkārtnes u. tml.? Pa īstam drosmīgi un provokatīvi būtu palikt, nevis bēgt.

Projekta spēcīgākā puse ir personiskums. Šis ir autobiogrāfisks stāsts un rada pieķeršanos dīvaiņu pārim, ko "iedvesmoja Rīgā nodzīvots gads, pēc kura viņi Rīgu pameta". Te arī parādās joku traģiskā puse un pazūd konceptuālais vispārinājums – "vai Rīgā visiem ir tiesības uz pilsētu?", jo īstais jautājums ir: "vai mums ir tiesības uz pilsētu?". Un šoreiz mēs esam nevis saujiņa kreatīvu margināļu, bet vesela migrējoša paaudze.

Izstāde ir kompakta, vienkārša un estētiski saliedēta, ko ir iespējams panākt, izmantojot izstādes saturam atbilstošu mediju un reprezentāciju, kam atslēgas vārdi ir lētums un posts. No visiem eksponātiem man personīgi vislabāk patika hipsteru tukšās sejas.

 



[1] Patrick Colquhoun, Treatise on the Police of the Metropolis, 1807

[2] Atsauce uz dokumentālo filmu "Pilsēta cilvēkiem", Rīgas kinostudija, 1976 

Tēmas

Santa Remere

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!