Foto: Kristīna Gotardi (Unsplash)
 
Blogs
25.03.2019

Nekustamais īpašums

Komentē
0
Saglabā

Bet ja neesmu bijis tajā vietā, kur tu tagad esi,
Kā lai parādu tev ceļu atpakaļ?

Viņš sēž pie virtuves galda un raksta. Pa galvu maisās dažādas iedomas un atmiņas. Pienāk brīdis, kad viņš vēlas ielūkoties Ralfa Kīsa grāmatā "Citātu pārbaudītājs" (Ralph Keyes, "The Quote Verifier") vai Freda R. Šapiro sastādītajā "Jeila universitātes citātu salīdzinātājā" (Fred R. Shapiro, "The Yale Book of Quotations"). Viņš pāršķirstīs lappuses un meklēto atradīs vai neatradīs, viņš jau pieceļas un dodas grāmatas uzmeklēt plauktā, bet tad attopas, ka nemaz nav tajā mājā, kurā ir šis grāmatplaukts. Viņš pamostas agri, ap sešiem rītā, un tūdaļ pat ķeras pie rakstīšanas. Skatiens ik pa laikam tā vien aizklīst līdz virtuves sienas pulkstenim, taču nekāda pulksteņa tur sen vairs nav – pēc pēdējā remonta tur nav arī pašas sienas. Nākamajā naktī viņš vairākkārt uztrūkstas no miega. Miegazāles neiedarbojas. Vieta gultā blakus ir tukša. Viņš nesaprot, kur ir. Pienāk rīts, un viņš nespēj atrast kaķi, bet tad atskārš, ka nemaz neatrodas tajā mājā, kur ir viņa kaķis.

1880. gadā neirologs Žils Kotārs (Jules Cotard) aprakstīja neparastu garīgo kaiti, ko nosauca par "le délire des négation" ("negāciju delīrijs"), bet kopš tā laika to dēvē par Kotāra delūziju. Ar Kotāra delūziju sirgstošos pārņem maldīga iedoma, ka viņi jau ir miruši un vairs neeksistē, viņu ķermeņi sadalās, viņiem vairs nav asiņu vai atsevišķu iekšējo orgānu. Taču paradoksālā kārtā savas eksistences noliegums piemītot vien 45 procentiem Kotāra delūzijas pacientu, pārējos 55 esot pārņēmusi maldinoša iedoma par nemirstību. Kaitei pastāv dažādas stipruma pakāpes – sākot ar izmisumu un sevis nīšanu un beidzot ar intensīviem savas eksistences nolieguma māņiem un hronisku depresiju. Kotārs bija aprakstījis kādas personas X gadījumu – dāma bija ieņēmusi galvā, ka viņai trūkst būtisku iekšējo orgānu un tāpēc vairs nav vajadzības ēst. Viņa uzskatīja, ka tai uzlikts mūžīgs lāsts un tā dēļ viņa nespēs nomirt dabiskā nāvē. Persona X beigu beigās esot nomirusi badā.

Viens no viņu pirmajiem kopīgajiem ceļojumiem bija brauciens uz Īriju. Tolaik šī valsts vēl nebija kļuvusi par viesstrādnieku galamērķi, varētu pat sacīt, ka tā vēl bija modē. Mode bija tik stipra, ka viņš lasīja visas pieejamās grāmatas par "U2" un vienubrīd bija pat apņēmies apgūt gēlu valodu. Par ceļojumu galamērķiem pieņemts sacīt, ka tie tiek atklāti. "Atklāj to" un "atklāj šito" – tā taču parasti raksta tūrisma firmu reklāmās. Kādā dzīves posmā viņš atskārta, ka tie ir maldi.

Džona Keila dubultalbumā "Eat/Kiss" (1997), kas izmantots par skaņu celiņu divām tāda paša nosaukuma Endija Vorhola filmām, iekļauts fragments no zviedru dabaszinātnieka un mistiķa Emanuela Svēdenborga darba "Debesis un elle" (1758), kurā stāstīts par protestantu teologa Melanhtona pēcnāves gaitām. Melanhtons kādudien attopas savādās istabās – pirmajā acumirklī tās šķiet gluži tādas pašas kā viņa dzīves laikā, taču, ieskatoties rūpīgāk, atklājas, ka tās ir pilnas ar dažādām neizprotamām ietaisēm un verķiem. Tad arī Melanhtons saprot, ka ir miris un nonācis ellē.

Svēdenborga rakstīto var attiecināt uz jebkuru ceļojumu, jo jaunu vietu "atklāšana" patiesībā nozīmē atklāšanas pretmetu – vieta uz mūžu tiek iekodināta apziņā un atklāt to vēlreiz no jauna vairs nekad nebūs iespējams. Vislabāk par šo ērcinošās vilšanās sajūtu var pārliecināties, vairākkārt atgriežoties vienā un tajā pašā vietā, kas gan pats par sevi ir oksimorons.

Tajā reizē, kad viņi pirmoreiz nonāca Venēcijā, par iecienītu draugu satikšanās vietu kļuva krodziņš "Paradiso Perduto" ("Zudusī paradīze") uz Mizerikordijas krastmalas Kanaredžio rajonā. Šķita, ka tur ir viss, ko vien var vēlēties, – sēdēšana ārā, dažādi pagatavoti jūras iemītnieki ēdienkartē un klezmera mūzika piedevām. Taču jau nākamajā braucienā viņš sajuta piezogamies savādu īgnumu – viņš atcerējās krodziņa īpašniekus un viesmīļus, tomēr kaut kas nepavisam vairs nebija kā pirmajā reizē. Tas pat vēl bija maigi teikts – vieta šķita bezkaunīgi trokšņaina, pavirša un tūristiska visās šī vārda sliktākajās nozīmēs. Tā nudien uzjundīja pārdomas gan par zudībai lemto, gan par neiespējamību divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē.

Vai, piemēram, vīna veikals uz Kanaredžio krastmalas. Pirmajā reizē viņš par pudeli vīna mēģināja norēķināties ar 50 eiro banknoti, bet veikalā nebija naudas, ko izdot, un pārdevējs vienkārši teica: "Ejiet, ejiet, atnesīsiet pēc tam!" Tūristiem tik bagātā vietā kā Venēcija ir grūti iztēloties vēl apšaubāmāku darījumu, un tomēr tas notika, lai otrreiz nekad vairs neatkārtotos. Naudu viņš aiznesa nākamajā dienā.

Viņš atcerējās pirmatklājēja prieku, turpat kanāla pretējā pusē uzgājis mazu pārtikas veikaliņu, kurā bija iespējams iegādāties visu brokastīm nepieciešamo, taču pāris dienas vēlāk došanās uz veikalu jau bija pārvērtusies par rutīnu, pārdevēji viņu bija iegaumējuši un sveicināja kā vietējās ainavas elementu.

Tomēr dažkārt viņš jau reiz apmeklētās vietās mēdz atgriezties tīšām – kaut vai tikai lai sevi pamocītu ar zudušā laika fantoma sāpēm. Par to viņš aizdomājas, lasīdams Valtera Benjamina "Maskavas dienasgrāmatu" (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, izdevis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018): "[..] atgriežoties mājup, pirmām kārtām rod vienu: Berlīne ir cilvēkiem tukša pilsēta. Cilvēkiem un grupām, kas pārvietojas ielās, visapkārt ir vientulība. Neizsakāma šķiet Berlīnes greznība. Un tas sākas jau uz asfalta. Jo trotuāru platums ir karalisks. Tie padara jebkuru nabadziņu par augstmani, kas pastaigājas pa savas pils terasi. Karaliski vientuļas, karaliski tuksnešainas ir Berlīnes ielas. Ne tikai Rietumos. Maskavā ir trīs četras vietas, kur uz priekšu var tikt bez tās spiešanās un lavierēšanas stratēģijas, ko iesavina pirmajā nedēļā (līdztekus tehnikai pārvietoties pa kailledu). [..] Taču cik [..] izmirusi un tukša ir Berlīne! Maskavā visur prece izspiežas no mājām, tā karas pie žogiem, balstās pret margām, guļ uz bruģa. Ik pēc piecdesmit soļiem stāv sievas ar cigaretēm, sievas ar augļiem, sievas ar saldumiem. [..] Berlīnes ielas nepazīst šādas vietas ar ragavām, maisiem, ratiņiem un groziem."

Benjamina jūsmu par Maskavu viņš nespēj novērtēt, tāpat kā viņa skepsi par karalisko Berlīnes greznību, jo Berlīnē, atšķirībā no Maskavas, viņš mēdz atgriezties ar grūti izskaidrojamu prieku. Savā prātā nu jau daudzus gadus viņš šo prieku izskaidro ar kaut ko tik dīvainu kā bijušās Rietumberlīnes "veco betonu", jo tāds bija viņa pirmais iespaids par šo Berlīnes daļu – pēkšņa atskārta, ka arī betons spēj cieņpilni novecot un pavēstīt ko tik būtisku, lai būtu iemesls pie tā atgriezties.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!