Foto: Paula Bankovska blociņš
 
Blogs
10.06.2019

Nekrologs rokrakstam

Komentē
3
Saglabā

Manas mammas brālim Alvim bija draugs Boļeslavs Zvejsalnieks, un abi strādāja iestādē, kas saucās Zinātņu biedrība. Viens no biedrības darbības virzieniem bija ateisma sludināšana ar lekcijām un publikācijām. Zvejsalnieks nodarbojās tieši ar to. 1962. gadā tika izdota viņa grāmata "Zaudētie gadi", kurā viņš stāsta, kā vispirms kļuvis par katoļu priesteri, bet pēcāk no baznīcas aizgājis. Kopš bērnības atmiņā palicis vecs žurnāla "Druva" numurs, kurā vesels atvērums veltīts ateisma tēmai. Rakstam pievienotajā fotogrāfijā redzams arī Zvejsalnieks, bet bildes parakstā sacīts: ""Es vairs neticu Dievam," teica bijušais mācītājs Zvejsalnieks."

Man padomā līdzvērtīgi radikāla atzīšanās – es vairs neprotu rakstīt. Varētu domāt, ka tas ir kaut kāds joks vai pārpratums. Kā nekā esmu taču rakstnieks, savu iztikšanu nopelnu, vienā laidā rakstīdams. Un tomēr es vairs neprotu – neprotu rakstīt ar roku. Tam uzmanību pievērsu pirms dažām dienām autoservisā, kad saņēmu atpakaļ savu auto. Tur bija jāparaksta šādi tādi dokumenti, un es pamanīju, ka mans paraksts ir pārvērties līdz nepazīšanai. Ja vēl pavisam nesen parakstā varēja sazīmēt vismaz dažus pazīstamus burtus, tagad tas atgādināja neatšifrējamu švīkājumu. Protams, man vēl aizvien ir arī pa kādam papīra piezīmju blociņam, pat vairāki, un laiku pa laikam kaut ko mēdzu tajos pierakstīt. Taču, stāvot pie autoservisa klientu apkalpošanas letes, piepeši atminējos, ka visai bieži vēlāk pats savu rokrakstu vairs nespēju izlasīt un pierakstīto nevaru saprast.

Mana rokraksta un rakstītprasmes norietam ir visai sena vēsture. Tagad saprotu, ka faktiski tas sākās jau pamatskolas pirmajās klasēs. Tolaik neatņemama skolu mācību programmas daļa bija priekšmets, ko dēvēja par glītrakstīšanu. Tam pat tika ražotas īpašas burtnīcas, kuru lapās bija ne vien horizontālas, bet arī slīpi vertikālas līnijas – tām bija jāpalīdz ievērot pareizu burtu slīpumu. Katram burtam bija tikai viens vienīgs pareizais rakstības veids, un tas bija stingri jāievēro – neatkarīgi no tā, vai tu rakstīji ar labo vai kreiso roku. Jau pēcāk, veidojoties katra individuālajam rokrakstam, no šādas standartizācijas notika pakāpeniska atgrūšanās. Rokraksta izveidošanos un nostiprināšanos noteica gan iekšēji apstākļi, piemēram, rakstītāja temperaments, gan ārēji nosacījumi. Manuprāt, pats galvenais ārējais nosacījums bija nepieciešamība rakstīt pēc iespējas ātri. Lai pielietotu glītrakstīšanā apgūtās burtu vilkšanas prasmes, bija nepieciešams ilgs laiks, un katram pašam bija jāmeklē veidi, kā rakstīt žiglāk, jo spēja ātri pierakstīt bija būtiska izglītības sistēmas daļa. Pārsvarā visi priekšmeti tika mācīti pēc vienas un tās pašas metodes. Skolotājs vai skolotāja stāvēja klases priekšā un pārstāstīja to pašu, kas bija izlasāms attiecīgā priekšmeta mācību grāmatā. Skolēnu pienākums bija stāstīto rūpīgi pierakstīt savās pierakstu kladēs. Rūpīgums tika uzraudzīts, jo pārbaudītas un ar atzīmēm vērtētas tika ne vien apgūtās zināšanas, bet bieži vien ceturkšņa beigās – arī kladēs sarakstītais. Te bija acīmredzama pretruna, kādu, kā vēlāk izrādījās, pieaugušo pasaulē netrūkst. No vienas puses tika pieprasīta rūpīga un glīta rakstīšana, no otras – tāds rakstīšanas ātrums, kuru ievērojot pieraksti kļuva arvien grūtāk izlasāmi: burti saplūda cits ar citu, kļuva līdzīgi viens otram un rokraksta lasīšana no burtu un zilbju uztveršanas pārvērtās par intuitīvu mīklu minēšanu.

Kā jau pirms vairākiem gadiem žurnālā "1843" publicētā esejā "Elēģija rokrakstam" pauda žurnāla "The Economist" nekrologu redaktore, vēsturniece un rakstniece Anna Vro, grāmatu iespiešanas izgudrošana rakstīšanu ar roku vēl neapdraudēja. Vienīgi mūki tika atbrīvoti no nepieciešamības ar roku pārrakstīt grāmatas. Tāpat rokrakstam neko daudz nekaitēja rakstāmmašīnu parādīšanās – tās galvenokārt klabēja birojos un žurnālistu kabinetos. Tagad arvien vairāk ASV skolās pilnībā tiek atmestas cerības bērniem iemācīt rakstīšanu ar roku – visi rakstu darbi tiek veikti datoros.

"Skolēni ir iegaumējuši drukātos burtus, jo viņi caurām dienām tos baksta savās tastatūrās; daudzi tagad tā raksta arī ar roku – nesaistītā rakstā un neveikli, aizmirstot, ka romieši diezgan ātri atteicās no rakstīšanas ar drukātajiem lielajiem burtiem, jo atzina tādu procesu par pārāk darbietilpīgu un nepraktisku, un vēstule, kas pilnībā rakstīta ar drukātajiem burtiem, par tās autoru joprojām liek domāt kā par nopietni garīgi atpalikušu."

Arī savas garīgās atpalicības sākumu atceros jo spilgti. Tas notika laikā, kad tikko sāku apgrozīties preses namā, šo to darīju laikrakstā "Literatūra un Māksla", bet pēcāk sāku rakstīt žurnālam "Rīgas Laiks". Savu pirmo datoru vēl nebiju iegādājies, taisnību sakot, man pat nebija nekādas jausmas, priekš kam gan tāds mājās varētu būt nepieciešams; pie rakstāmmašīnas tiku vēlāk, un tā nu es rakstīju ar roku. Nozīmīga štata vieta katrā redakcijā bija vienai vai vairākām dāmām, kas tika dēvētas par ievadītājām. Manuskripti redakcijās nonāca vai nu rokrakstā vai mašīnrakstā, un tad tos vajadzēja iedabūt datorā. Ievadītājām bija darba pilnas rokas. Pamanījis, ka savu rokrakstu kļūst arvien grūtāk salasīt pat man pašam, un vēlēdamies atvieglot ievadītāju sūro ikdienu, sāku rakstīt ar drukātajiem burtiem. Izskatījās baisi, bet varēja vismaz izlasīt. Tagad es saprotu, ka tas bija beigu sākums.

Pēc tam nāca rakstāmmašīnas periods. Manā rīcībā no kaut kāda humānās palīdzības sūtījuma pagadījās mežonīgi smaga un skaļa "Smith Corona" rakstāmmašīna. Lai gan vēl aizvien rakstīju arī ar roku – piemēram, vilcienā – tikai ar rakstāmmašīnu pārrakstītais teksts iemantoja pabeigtību, īstumu. Tā es uzklabināju savas pirmās grāmatas, nesu manuskriptus uz redakcijām, tad saņēmu atpakaļ ar redaktūras un korektūras piezīmēm un labojumiem uz lappušu malām, un šķita, ka citādi nemaz nevar būt.

Es, protams, maldījos, jo drīz vien par bargu naudu – 800 latiem – iegādājos savu pirmo datoru: netīri pelēku ierīci, kas aizņēma lielāko daļu mana rakstāmgalda virsmas. Turpināju rakstīt ar roku, bet pēc tam uzrakstīto ievadīju datorā, lai vēlāk to izdrukātu uz papīra. Tas bija sava veida atavisms, taču uzskatīju, ka teksts nemaz nevar citādi pastāvēt kā vienīgi uz papīra.

Nu jau vairs neatminos, kad pēdējo reizi kaut ko būtu izdrukājis. Man arī mājās vairs nav printera, jo pēdējo izlidināju atkritumu konteinerā pirms pusotra gada – tas noputējis un aizmirsts zem galda bija nostāvējis ilgi jo ilgi un vairs nebija savienojams ar manu datoru. Pēdējā grāmata, kuru uzrakstīju ar roku, bija stāstu krājums bērniem "Mazgalvīši spēlē mājās".

Visa darbošanās ar tekstiem – sarakstes, tulkošana, rediģēšana, pašam savu tekstu sacerēšana – no papīra pilnībā ir pārceļojusi datora ekrānā. Es zinu, ka nu jau pat vairākās paaudzēs ir sastopami indivīdi, kas ar cita cilvēka roku rakstītu tekstu nespēj izlasīt vispār. Es nesūdzos un nečīkstu, jo pie ērtībām pierast var ārkārtīgi ātri, un tā nu cilvēks ir iekārtots, ka labprātāk iet vieglāko ceļu. Nosūtīt manuskriptu ar elektronisko pastu ir daudz parocīgāk nekā ar papīru žūksni azotē pašam kātot uz redakciju vai grāmatu apgādu. Izsekot redaktora veikumam, aplūkojot elektroniskajā dokumentā izdarīto grozījumu vēsturi, ir daudz vienkāršāk nekā uz papīra veiktos labojumus pārrakstīt datorā vai uz rakstāmmašīnas klabināt vēl vienu manuskripta versiju.

Pat darba sapulcēs, uz kurām agrāk mēdzu ierasties ar blociņu vai piezīmju papīru, esmu sācis vajadzīgo pierakstīt datorā, planšetdatorā, reizēm arī tālrunī.

Šobrīd manā priekšā uz galda stāv divi "Moleskine" blociņi. Ziņkārības pēc tos pašķirstīju un secināju, ka es ne tikai nespēju saburtot lielu tiesu tajos sašvīkāto ķeburu, bet pat neatminos, kādā kontekstā un kādai vajadzībai katru konkrēto pierakstu esmu veicis. Tas ir strupceļš. Patiesi – es vairs neprotu rakstīt.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!