Foto - Pauls Bankovskis
 
Domas
25.11.2015

Neko es nezinu

Komentē
0

Savas nezināšanas apcere ir būtiska Sokrata personības kulta daļa. Pat ja mums nav lielas apjautas par visām citām viņa dzīves gaitām un to aprakstiem Platona vai kāda cita pakaļpalicēja izklāstos, vismaz šo tēmu allaž vērts paturēt prātā. Viņam piedēvētā izteika "Es zinu, ka neko nezinu", lai arī skan kā brīnišķa dziesma vai dzejnieka vārdi, gan, visticamāk, radusies kur citur, tomēr ducīgā un allaž sabiedriskā kara veterāna Sokrata darbošanos raksturo itin trāpīgi – pēc viņa ieskatiem, ir svarīgi neiestāstīt sev, ka kaut ko zini, ja tā nav gluži tiesa. Protams, var teikt, ka nezināšana ir trūkums, no kā ir jābīstas un jākaunas, taču – ne tik daudz, nonākot saskarsmē ar kāda cita pārāko zināšanu, cik tieši ar krietni vien pārāku, vēl izsmalcinātāku kāda paša savas nezināšanas apjēgsmi.

Mana vidusskolas filozofijas skolotāja Ulda Tīrona debijā teātra režijā, Platona "Mielasta" (līdz šim latviešu literatūrā biežāk sastopams kā "Dzīres") iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī, šis "nezināšanas jautājums" ir kļuvis par visas izrādes formālo pamatu – proti, Platona stāstu var traktēt kā vienas paaudzes dzērāju miglaino atmiņu vēstījumu par citas paaudzes dzērāju tikpat miglainiem dzerstiņu notikumiem, kuros, kā likums, ir gan atmiņas zudumi, gan miega tukšumi, gan žagu pārrāvumi un vēl viss kaut kas cits. Teiksim, filozofu jeb viedmīļu diskusijas par erotiku. Tam, ko atceras, šādos gadījumos parasti ir cieša saistība ar to, ko neatceras, un katrs, kuram kādā dzīves posmā varbūt gadījies tā pavairāk iedzert (līdzīgi kā "Mielasta" varoņiem dienu iepriekš pirms Platona dialogā un Tīrona lugā aprakstītajiem un izrādē rādītajiem notikumiem), nedaudz padomājot, iespējams, pārsteigts attaps, ka visspilgtāk atmiņā iespiedies kāds vakars, par kuru nākamajā rītā atgādināja slikta pašsajūta un miglains priekšstats par vakara vai nakts noslēgumu, bet no atmiņas pilnībā būs pagaisuši daudzi citi droši vien brīnišķīgi vakari, kuru iegaumēšanai nav tikuši likti itin nekādi fiziski vai morāli šķēršļi.

Šādā "griezumā", tāpat pievēršot uzmanību dažādām Tīrona lugas tekstā samanāmām atsaucēm, mājieniem, valodas spēlēm, popkultūras citātiem un nozīmju rotaļām, "Mielastu" var uzlūkot ne vien kā Platona dramatizējumu, bet arī kā privātu, noteikta laika, noteikta draugu loka un dzīvesstila (auto)biogrāfiju, kuras dalībnieki cenšas atsaukt atmiņā reiz notikušo un neatkarīgi no sava vecuma vai pat atrašanās vēl te vai jau "atbūtnē" cits citu turpina saukt par "puikiem".

Taču neuztraucieties, šis nav raksts par Tīrona izrādi, un recenzija tā nebūs ne tik.

Arī vēl vairākas dienas pēc pirmizrādes uzmanību gadījās pievērst vienkārši nezināšanai, dažādām tās izpausmēm un mūsu spējai, iespējām vai nepieciešamībai ar to sadzīvot, samierināties.

Drīz pēc izrādes nejaušību ceļā nonācām kādā tālā un eksotiskā zemē un, kā jau tas šādās reizēs mēdz notikt, drošību meklējām pie kāda vietējos tikumus, likumus, kolorītu un visu pārējo pārzinoša ceļveža jeb gida. Un, lūk, tur jau viņa bija. Bruņojusies ar staigātāju nūjām, ūdens pudeli un vēl visādiem profesionāliem, tūristiem paredzētos veikalos nopērkamiem atribūtiem. Viņa pa šīs zemes takām un ceļiem esot pavadījusi ceļotājus no Vācijas, Austrijas, Francijas, Itālijas un varbūt vēl kādām zemēm, jo labi pārvaldot vismaz četras no minēto valstu valodām. Nē, viņa neesot vietējā, taču viņai esot vietējs draugs, un dzīvojot viņa še jau vairākus gadus.

Nākamajā dienā mūsu ceļā patrāpījās ciemats ar diezgan pašsaprotamu nosaukumu "Sinagoga". Turpat arī bija skatāmas, kā mūsu ceļvede zināja pastāstīt, senas sinagogas drupas. Gribējām tomēr uzzināt ko vairāk – ne jau kurā katrā valstī ir ne tikai sinagogu drupas, bet arī šādi nosaukti ciemi. Par redzamā saistību ar ebreju kultūru un šīs tautas vēsturiskajām, ciešanu pilnajām gaitām nevarēja būt lielu šaubu – nākamajā dienā ap drupām staigājam manījām Izraēlas tūristu grupu, kas mitinājās tai pašā viesnīcā, kur mēs. Taču mūsu ceļvedei nebija nekā daudz stāstāma. Jā, sinagoga, jā, drupas, taču "neviens viņai neesot spējis paskaidrot, kāda ir to vēsture". Esot aptaujājusi savus kolēģus, meklējusi internetos – viss velti.

Protams, tas viss bija bleķis. Ātri pameklējot internetā, vienā acumirklī var atrast Sinagogas un ebreju stāsta saikni ar Zaļā raga salu arhipelāga vēsturi un vēl visu ko. Parunājoties ar vietējiem vēstures zinātājiem varbūt būtu iespējams uzzināt vēl ko vairāk. Taču daudziem ceļotājiem no Vācijas, Austrijas, Francijas un vēl kādām Eiropas valstīm tas viss varbūt nešķiet tik svarīgi, viņiem ar to pietiek. Līdzīgi kā daudziem Rīgas viesiem pietiek ar Vecrīgas gidu pastāstīto par to, ka te, lūk, ir tikušas uzņemtas padomju filmas par Holmsu un Vatsonu, un krievu spiegu Štirlicu, bet te uz bruģa aprāvās pa logu izlēkušā profesora Pleišnera dzīves gājums.

Un visi ar šādām nezināšanas zināšanām dzīvo mierīgi, vismaz pagaidām. Savā nezināšanā sastopot vēl vienu citu, tikpat neapzinātu nezināšanu, nezināšana vairs nešķiet tas smagākais slogs un grēks. Bet velti.

Labi, atzīšos, tālāk jau sekoja ne viens vien pat visai nekrietns latviešu mēģinājums mūsu ceļvedi iedzīt stūrī un piespiest viņu savu nezināšanu atzīt. Tie bija jautājumi par vietējo elektroapgādi, ekoloģiskajām problēmām un vēl visu ko. Bez sekmēm, jo, kā izrādījās, vienmēr var kaut ko sagudrot, atrast kādu attaisnojumu vai izeju. Elektrība pati plūda no apakšstacijām šķietami bez piepūles un maksas, bet kanalizācija nonāca pa taisno okeānā pat no pašiem attālākajiem salu novadiem, nodokļu valstī tikpat kā nav, bet viss brīnumainā kārtā un kā kāda mūžīgā dzinēja dzīts darbojoties pats no sevis, un mums – it kā taču pieaugušiem cilvēkiem – tam visam bija jātic. Tāpat kā tiem frančiem, austriešiem un visiem pārējiem.

Taču šāda veida zināšanu patiesumu pieņemšana par pašsaprotamu, manuprāt, ikvienu cilvēku kaut nedaudz padara līdzīgu visiem tiem humanoīdiem, kas, piemēram, tagad šauj un spridzina Parīzē, pie izdevības notriec ar pasažieriem pilnas lidmašīnas, iebrūk viesnīcās Mali, nobiedē pašu Briseli, griež nost galvas saviem iedomātajiem pretiniekiem, sagrauj cilvēces senatnes pieminekļus vai pat tikai iedomājas, ka zina, kas ir valsts apmaksātā skolā iemācāma tikumība un kādai būtu jābūt mūsu kopīgajai un oficiālajai vēstures izpratnei, – un vispār visas lielās nezināšanas priekšā cenšas sevi mierināt ar iedomu, ka it kā kaut ko tomēr patiešām un nekļūdīgi zina.

Vien jocīgi, ka nekāds skaistums un erotika no šādas zināšanas parasti nerodas, bet nepatikšanas gan – visbiežāk tiem, kas, apzināti vai neapzināti, nudien neko nezina. Un tad tie jau skaitās politiski notikumi. Sokratam, kā zināms, viņa nezināšanas apzināšanās kampaņa izrādījās liktenīga. Jeb, runājot "dzejnieka vārdiem" (dzejnieka vārdos mīl runāt arī Tīrona iestudējuma varoņi), t.i., Kaspara Dimitera rakstītajiem un Imanta Vanzoviča izdziedātajiem ansambļa "Opus" dziesmas "Neziņa" vārdiem:

"Neziņa, kā rāma odze man ap kaklu lokās.
Neziņa, kā važo sirdi man un rokas.
Neziņa, kā melnais sevi tālāk apliecina
Neziņu, ja tikai neziņu vien zinu.

[..]
Kā bez jēgas es pasaulē klīstu
Kā bez spēka domas ceļas un krīt, bez spēka krīt,
Jo vēl sevi, sevi nepazīstu
Atkal plosīs mani neziņa rīt."

Mindelo, 2015. gada 22. novembrī

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!