Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

 
Recenzija
11.07.2018

Nekas traģisks jau nenotika, bet nekas spožs arī ne

Komentē
0

Par improvizētās mūzikas, džeza un pasaules mūzikas festivālu "Rīgas ritmi 2018"

Iegaumēt pirmo atskaites punktu festivālam "Rīgas ritmi" ir viegli – tas sācies 2001. gadā, tātad noritējis visu 21. gadsimtu un nekādi nav sajaucams ar aizvien teiksmainākajām atmiņām par tumšajiem 90. gadiem, kuros, starp citu, ietiecas Saulkrastu džeza festivāls. Un arī atrast laiku "Rīgas ritmu" koncertprogrammām šogad nemaz nebija tik grūti, jo tās notika teju ideālā laikā – pēc Jāņu svinībām un pirms Dziesmu svētkiem. Tomēr neatkarīgi no visa iepriekšminētā, pirmkārt, jāsecina, ka četras lielās "Rīgas ritmu" programmas Kongresu namā, liekot vēl klāt iespaidus par festivāla ieskaņas koncertu turpat pāris nedēļu iepriekš, izskanējušas ar mainīgiem panākumiem. Un tam ir dažādi iemesli, kuri sakņojas arī festivāla iepriekšējā pieredzē. Vispirms – arī šoreiz mūzikas kvantitāte bija pārsvarā pār kvalitāti. Tālāk – mākslinieku profesionālais līmenis šeit saucams par nevienmērīgu; te varēja sastapties gan ar tīri veiksmīgiem un saistošiem priekšnesumiem, gan ar visai neizteiksmīgām un samākslotām norisēm. Kopaina veidojās pieklājīga, taču, iztiekot bez izgāšanās, trūka arī virsotņu. Visbeidzot – "Rīgas ritmi" publiskajā telpā sevi joprojām pozicionē kā džeza festivālu, līdztekus klāt nākot arī izvērstākajam apzīmējumam "improvizētās mūzikas, džeza un pasaules mūzikas festivāls", taču šogad (un tas nav pirmais gadījums) uz Kongresu nama skatuves skanēja arī uzstāšanās, ko pie labākās gribas nevarēja ierindot ne pie vienas no šīm trim jau tā visnotaļ plašajām kategorijām. Un tas jau ir jautājums nevis par džeza definīcijas paplašināšanu, bet gan kaut ko nedaudz citu.  

Līdzīgi kā Kamerūnā dzimušais ASV ģitārists Ričards Bona, kurš kopā ar Latvijas Radio bigbendu uzstājās 2018. gada 7. jūnijā, arī Izraēlas kontrabasists Ādams Ben Ezra tiek saukts par pasaules mēroga slavenību un unikālu mūziķi. Protams, šādi skaļi vārdi jāuztver vairāk nekā skeptiski, taču 28. jūnija pirmā programma apliecināja, ka Izraēlas mākslinieks šos cildinājumus pelnījis vairāk nekā iepriekšējais "Rīgas ritmu" viesis (kura priekšnesumam, protams, arī netrūka savas individualitātes). Un Ādama Ben Ezras uzdevums bija īpaši sarežģīts, jo klausītāju uzmanību viņam vajadzēja piesaistīt vienam pašam, turklāt spēlējot kontrabasu, kas tradicionāli tiek uzlūkots kā pavadošais instruments. Jāteic, tas viņam lielā mērā izdevās, kas skaidrojams arī ar mūziķim piemītošo stila un gaumes izjūtu.

Protams, uzreiz jautājums – cik lielā mērā tā vispār bija kontrabasa spēle, jo reāli dzirdamais skanējums atsauca atmiņā gan Alekseja Arhipovska modificēto balalaiku, gan Edmāra Kastaņedas elektriski pastiprināto arfu, kur no skaņas trausluma vairs nebija ne vēsts. Un, atšķirībā no abiem iepriekšminētajiem solistiem, Ādama Ben Ezras priekšnesumā vēl nāca klāt pamatīga elektroniskā partitūra, kas mūziķa uzstāšanos ne tikai bagātināja, bet arī atviegloja. Taču šie skaņu efekti vienalga nelika šaubīties par kontrabasista virtuozitāti un muzikālajām dotībām, jo viņa priekšnesums ritēja brīvi, atraisīti un piesātināti. Programmā, kuras skaņdarbus patiešām varēja definēt kā džezu ar nopietnu improvizācijas klātbūtni un lielāku pasaules mūzikas piedevu (vismaz šeit "Rīgas ritmu" organizētāji savus solījumus bija pilnībā izpildījuši), Ādamam Ben Ezram nesagādāja nekādas problēmas uzturēt balansu starp liriskām un trauksmainākām noskaņām, kur pienācīgu vietu atrada gan džezam tuvāku intonāciju, gan etnomūzikas motīvu izgaismojumi. Ādamam Ben Ezram nebija nekādu problēmu arī uzdziedāt. Un tas viņam padevās pārsteidzoši labi, radot priekšstatu par visas muzikālās ieceres harmoniskumu. Tādēļ arī Izraēlas solista uzstāšanās raisīja zināmu interesi līdz pat programmas beigām, jo principā jau nekā tik unikāla tur nebija – virtuoza un apdāvināta mūziķa sniegums ar vairāk vai mazāk zināmu tēmu salikumiem. Bez šaubām, arī tas nebūt nav maz.

Dziedātāja Šenela Džonsa pagājušajā gadā uzvarēja konkursā "Rīga Jazz Stage". Likumsakarīgi, ka tagad viņa ir atgriezusies Latvijā, lai muzicētu ar Latvijas Radio bigbendu – turklāt ar tik klasisku programmu kā Džordža Gēršvina skaņdarbi. Un šāda izvēle visiem koncertā iesaistītajiem bija ne tikai patīkams un drošs solis, bet arī uzlika papildu nastu, jo tik labi zināmas mūzikas iedzīvinājumā uzreiz var uztvert katru nepilnību. Otrkārt, pieņemu, ka mūziķi sev uzdeva retorisku jautājumu – ko gan var sabojāt ar tādu hrestomātisku repertuāru kā Gēršvina dziesmas? Izrādās, ja ļoti grib, var. Bet tā īsti vairs nebija ne Šenelas Džonsas, ne bigbenda mākslinieku vaina.

Šenelas Džonsas uzstāšanos varēja klausīties ar prieku – viņai piemita skatuvisks šarms, tembrālas individualitātes pazīmes, tīra, precīza balss un nepārprotama muzikālu emociju klātbūtne. Nav brīnums, ka "Rīga Jazz Stage" žūrija tieši viņu novērtēja visaugstāk, un iepriekš minētās kvalitātes apvienojumā ar improvizācijas spējām bija tieši tas, kas nepieciešams Gēršvina skaņdarbu interpretācijās. Vai ar to pietiek, lai sasniegtu radošas virsotnes, ir diskutabli, jo turpat bija dzirdams, ka solistes balsij vietumis pietrūkst vokāla slīpējuma un iekšējas intensitātes, tādēļ nevarētu teikt, ka viņas veikums īpaši iespiestos atmiņā. Par profesionālu priekšnesumu gan to iespējams nosaukt nešaubīgi, un tas pats sakāms arī par Šenelas Džonsas sadarbību ar Latvijas Radio bigbendu un pašu instrumentālistu spēli. Viscaur bija jūtams, ka soliste un bigbends saprotas ļoti labi, tieši tāpat priecēja gan pūšaminstrumentu skaņas krāšņums un niansētība, gan izkoptās improvizāciju epizodes.

Diemžēl turpat arī raisījās stipri rezignētākas noskaņas, ko izsauca skaņdarbu aranžējumi. Pirmkārt, pats programmas pieteikums raksturojams kā lēts reklāmas triks, jo devīze "unikāls notikums – pasaules pirmatskaņojums!" ir vairāk nekā apšaubāma – kāds pirmatskaņojums gan var būt mūzikai, kas repertuārā atrodas vairāk nekā astoņdesmit gadus no vietas? Otrkārt, Latvijas Radio bigbenda uzrunātais Ņujorkas komponists un aranžētājs Deivids Gibsons te nāca klajā ar idejām, kā uzlabot Gēršvinu, taču par patiesu veiksmi šeit kļuva vienīgi koka pūšaminstrumentu harmonijas un tembri slavenā opusa "Summertime" pavadījumā. Citkārt rezultāts bija pretējs cerētajam – nekas traģisks jau nenotika, bet nekas spožs arī ne. Aranžētājs mainīja harmoniskās saskaņas (naivā cerībā, ka neviens nepamanīs), mainīja temporitmu, centās apvērst oriģināla emocionālo noskaņu – un labi vēl, ka atskaņotāji jaunajās versijās spēja saglabāt dzīvību un jūtīgumu, citādi tas patiešām varētu izvērsties stipri nelāgi. Un galvenais – kāda tam jēga? Vai tad profesionāli pārlikumi bigbendam nav pieejami jau labi sen, iespējams, kopš paša Gēršvina dzīves laika? Katrā ziņā Šenela Džonsa ir pelnījusi drošāku muzikālo atbalstu, un jācer, ka Latvijā viņa būs dzirdama vēl kādreiz.  

"Rīgas ritmu" vasaras koncertciklu Kongresu namā 29. jūnijā turpināja Alfredo Rodrigesa trio, un šī programma radīja vispretrunīgāko iespaidu no visiem. No vienas puses, iemeslu atzinībai un pat sajūsmai būtu pietiekami daudz – pianista Alfredo Rodrigesa spēlē dzirdamā virtuozitāte, iztēle un kontrastu gamma, ģitārista Panagiota Andreou brīžiem gluži apbrīnojamā prasme viena koncerta laikā apvienot meistarīgu un kolorītu instrumentālista priekšnesumu ar dabisku un suģestējošu vokālu, bundzinieka Maikla Oliveiras veikuma stilistiskais daudzveidīgums, nianšu amplitūda un dinamiskā sprieguma maiņas, visa ansambļa trāpīgie un saliedētie muzikālās sarunas rakursi, kur teicamās proporcijās atspoguļojās gan džeza valodas elementi, gan kubiešu ritmi un melodijas. No otras puses, kopējais rezultāts nebūt neizklausījās tik saistošs un aizraujošs, kā to solīja mākslinieku radošais potenciāls. Sajūtas bija līdzīgas kā Ādama Ben Ezras un Ričarda Bonas koncertos – pieteikums ļoti labs, dramatisku un lirisku noskaņu mija iezīmēta spilgti, taču tālāk nekādi kāpinājumi vairs neseko, koncerta ritējums virzās iepriekš paredzamā gaitā bez īpašiem pārsteigumiem. Vēl jo vairāk – Alfredo Rodrigesa trio uzstāšanās izsauca nojautu, ka šī programma, lai arī cik krāšņi un virtuozi atskaņota, drīzāk piemērota neformālai atmosfērai džeza klubā, nevis lielai koncertskatuvei ar rūpīgi izveidotu priekšnesuma māksliniecisko dramaturģiju. Pārāk jau nu daudz šeit bija mākslinieku paštīksmināšanās, pārāk daudz triviālu tēmu un pārāk daudz balstīšanās uz atvieglotu muzikālo gaumi. Un tad vienā brīdī radās sajūta, ka nu jau varētu beigt, nekas principiāli jauns un interesants vairs tikpat nebūs, taču mūziķi, paklausīgi reaģējot uz publikas aplausiem (jo vienmēr taču atradīsies kāds, kas būs gatavs aplaudēt pusotru stundu no vietas), spēlēja vienu piedevu, otru piedevu, trešo piedevu. Tā arī mūzikas radītie emocionālie viļņojumi pamazām apsīka.

Festivāla "Rīgas ritmi" piedāvātajām koncertprogrammām bezsaules noriets pienāca ar norvēģu dziedātājas Bīdijas Bellas un viņas pavadošā ansambļa (ģitārists Mariuss Reksje, taustiņinstrumentālists Bjarne Gustavsens un bundzinieks Bjerns Sethers) uzstāšanos. Un to nu klausīties bija ļoti skumji. Un ne jau tādēļ, ka Bīdijai Bellai nebūtu nekāda muzikāla talanta – gluži otrādi, programma bija pienācīgi sagatavota, balss skanēja tīri, netrūka arī skatuviska pievilcīguma. Problēma tā, ka tam visam nebija nekāda sakara ar džezu. Tā bija absolūta popmūzika – pavisam parastu popdziesmu savirknējums bez jebkādas kompozicionālas individualitātes, bez stilistiskām novitātēm, bez kaut cik vērā ņemamu improvizāciju esamības. Toties ar vārdiem Guntara Rača līmenī vai vēl sliktāk, ja tas vispār iespējams. Un publika to juta, un publikai tas nepatika – galu galā klausītāji bija pirkuši biļetes uz džeza koncertu, nevis otrās šķiras popmūzikas pasākumu. Bīdijai Bellai nenāca par labu arī viņas muzikālie līdzgaitnieki. Ģitārists un bundzinieks spēlēja atbilstoši visiem 90. gadu izklaides žanra parametriem – ja reiz jāatskaņo elementāras basa līnijas, tas tiek arī izdarīts, bet principā viņu vietā tikpat labi varētu būt iepriekš ierakstīta sintezatora programma un bungmašīna. Toties taustiņinstrumentālista devums viņa soloposmos bija kaut kas neiedomājams. Tas skanēja aptuveni tā, it kā pie sintezatora pirmo reizi mūžā klāt būtu ticis pašmāju šlāgermūziķis, kura vienīgā muzikālā izglītība ir divi gadi zēnu korī, no kurienes viņu izmeta par dzeršanu.

28. jūnija koncerts Kongresu namā ilga trīs stundas. 29. jūnija koncerts – veselas trīsarpus stundas. Jau tas vien liecina, ka "Rīgas ritmu" organizētāju izpratnē par mūziku kā saturiski piepildītu laiktelpu kaut kas aizgājis greizi. Protams, vienmēr būs labākas un sliktākas programmas, spožas uzstāšanās un iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ sagaidīti muzikāli pārpratumi. Taču, ja klausītāji ir nākuši nevis uz brīvu izklaidi kādā klubā, bet gan uz slēgtu koncertzāli, tas tomēr prasa zināmus kvalitātes kritērijus un atskaņotājmākslinieku atlasi. Negribētos, lai ar "Rīgas ritmiem" notiek tas pats, kas ar vasaras festivāliem Dzintaru koncertzālē: sākums bija ar solījumiem pārspēt Zalcburgas, Lucernas un Oldboro festivālus (un ne gluži bez pamata), beigas izvērtās skumīgā parodijā par akadēmisko skaņumākslu, džezu un mūziku kā tādu.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!