Attēlā - Karls Uve Knausgārds
 
Redzējumi
10.03.2014

Nekas nekur nepazūd

Komentē
1
Saglabā

Ko gan es zinu par Norvēģiju? Kā parasti par zemēm, kur nekad neesi bijis vai kas nav tevis paša, tie galvenokārt ir stereotipi, nostāsti vai ziņu virsraksti. Līdzās Hamsunam tur varētu būt nafta, līdzās augstajam kafijas patēriņam – Ibsens, līdzās Breivīkam – pārgalvnieku lēcieni no fjordiem, līdzās kādreiz itin populārajam preču katalogam "Select" – tautas augstskola un tās beidzējs Šlesers, līdzās baznīcu dedzinātājiem no black metal grupas "Mayhem" – lielveikala plauktā atrodams lasis u.tml.

Un tad vēl, protams, ir priekšstati un nojausmas, kas veidojušās, lasot dažādu Norvēģijas autoru darbus, un šie iespaidi kaut kādā ziņā šķiet krietni vien spēcīgāki, ja tā var sacīt – īstāki par visu to, ko var padzirdēt ziņās vai sagrābstīt enciklopēdijās. Bez jau pieminētā Hamsuna tur noteikti nozīmīga vieta būtu arī Hjellam Aksillsenam ar viņa grāmatu "Spainis pilns laika", tur varētu būt sociālantropologs Tomass Hillans Ēriksens ar grāmatu "Mirkļa tirānija" vai, piemēram, filozofs Larss Svendsens ar savu "Garlaicības filozofiju".

Tas viss kopā veido kādu iztēlotu vietu manas pasaules kartē, un man reizēm patīk domāt, ka šīs vai citas vietas iedzīvotāju temperamentu, gaumi, apkārtnes un laika uztveri veido un iespaido ne vien kopīga vēsture, kultūra, reliģiskā piederība, turība, iekšzemes kopprodukts un citi nenoliedzami svarīgi akmentiņi, bet arī kaut kas tik vispārīgs kā apkārtnes ainava, gadalaiku mija, klimats.

Par to atcerējos, ziņās izlasot, ka angļu tulkojumā nu jau publicēti trīs no pavisam sešiem norvēģu rakstnieka Karla Uves Knausgārda dokumentālo romānu cikla "Mana cīņa" (jā, jā, nosaukums šķiet tāds kā pazīstams) romāniem.

Ap 2006. gadu Knausgārds, tobrīd jau būdams pazīstams rakstnieks, esot atskārtis, ka daiļliteratūru vairs nespēj ciest ne acu galā. "Tas bija lūzums," viņš vēlāk rakstīja. "Jau pati doma par sagudrotu tēlu sagudrotā sižetā man uzdzina nelabumu… Kur vien tu paskaties, visur ir kaut kas sagudrots. Visi tie miljoni romānu mīkstos vai cietos vākos, DVD, televīzijas seriāli, tas viss par uzkonstruētiem cilvēkiem, kas mīt reālistiskā, bet tomēr uzkonstruētā pasaulē. Ziņas presē, ziņas TV un radio ir tieši tādā pašā formātā, dokumentālajās filmās tas pats, arī tie visi bija stāsti, un nebija nekādas atšķirības, vai tas, kas tajos tika stāstīts, patiesi ir noticis vai nav… Sajūta bija tāda, ka tas iesūcies ikvienā manā ķermeņa šķiedrā un pārņem manu apziņu… jo visas šīs izdomas pamatā – vienalga, vai tā būtu patiesa vai nē, – bija konstanta izlikšanās un distances ievērošana attiecībā pret realitāti."

Vienīgais, kas viņu vēl spēja interesēt, bija dienasgrāmatas un esejistika – "literatūras veidi, kurus rada tikai balss, tevis paša personīgā balss, tava dzīve, tava seja, skatieni, ar kuriem tu sastopies". Tā pavisam īsā laikā tapa seši sējumi, kuru kopējais lappušu skaits pārsniedz 3600. Knausgārds rakstīja ātri, pirmās trīs grāmatas iznāca jau 2009. gadā, divas nākamajā, un 2011. gadā visu noslēdza kādas 1000 lappuses biezs pēdējais sējums.

Daudzi kritiķi par šo milzu veikumu bija sajūsmā, taču lasītāju vidū bija arī sašutušie un aizskartie – tās bija gan pašā darbā tieši pieminētas personas, gan tādi, kas vienkārši uzskatīja, ka rakstnieks ir bezkaunīgi pārkāpis literatūras un realitātes robežu un aprakstījis to, par ko varbūt būtu bijis vērts pieklājīgi paklusēt. Tāda arī mums, latviešiem, diezgan pazīstama attieksme. Tika izteikti draudi, vīkšķīti tiesu darbi, kāds sašutis zviedru lasītājs grāmatu centās pat kritizēt, pielaižot uguni grāmatnīcai. Grāmatu popularitāti jezga tikai vairoja, un tās citu pēc citas sāka tulkot un publicēt arī citās zemēs, kur lasītāji varbūt uz šiem prustiskajiem centieniem spēj paraudzīties distancētāk – lai cik arī nepiedienīgi šis vārds izklausītos uz Knausgārda un daiļliteratūras attiecību fona. Pašā Norvēģijā jau 2012. gadā bija pārdoti 458 000 grāmatas eksemplāru, kas zemē, kuras iedzīvotāju skaits tikai aptuveni uz pusi pārsniedz Latvijas iedzīvotāju skaitu, ir ievērojams sasniegums.

Marsels Prusts un "Zudušo laiku meklējot" tiek pieminēts gandrīz ikvienā Knausgārda grāmatu recenzijā, un tam ir pamats. Tēva dzeršanas liga, sievas psihiskās problēmas, paša centieni audzināt savus bērnus – aprakstītais ir vairāk vai mazāk pazīstamas, Rietumeiropas vidusšķirai raksturīgas drāmas un ikdienas ainas, taču tas, kas laikam jau padara to aprakstus lasīšanas vērtus, ir Knausgārda izcīnītā "cīņa", savas atmiņas, vērojumus, pārdomas un pārdzīvojumus pārvēršot vēstījumā, kas līdzīgi Borhesa ideālajai pasaules kartei mērogā 1:1 būtu nevis laika "apraksts", bet drīzāk tā sinonīms.

"Tā nav tā garlaicība, kāda mēdz būt raksturīga sliktiem tekstiem," pēc trešās grāmatas iznākšanas angļu tulkojumā rakstīja kāds angļu kritiķis. "Tā ir tā pati garlaicība, kura piemīt pašai mūsu dzīvei un kuru kaut kādu iemeslu dēļ ir gandrīz vai ļauns prieks piepeši ieraudzīt grāmatas lappusēs."

Izlasījis šo teikumu, atcerējos filmu, ar kuru 2009. gadā Norvēģijas sabiedriskā televīzija atzīmēja Bergenas dzelzceļa 100 gadu jubileju. Vilciens no Bergenas līdz Oslo iet 7 stundas un 16 minūtes, un tieši tik gara bija arī ar četrām vilcienam piestiprinātajām kamerām uzņemtā dokumentālā filma. Tas bija pārsteidzošs "lēnās televīzijas" veiksmes stāsts, un to noskatījās 1,2 miljoni televīzijas skatītāju (172 000 esot to noskatījušies no sākuma līdz galam). Dzelzceļa filmu 2011. gadā pārspēja filma "Hurtigruten: Minutt for minutt" – 134 stundas gara internetā skatāma filma par kuģa braucienu no Bergenas uz Hjirkenēsu pašos Norvēģijas ziemeļos. Tai sekoja Nacionālajai koka malkas dienai pieskaņota dokumentālā filma, kurā bez četras stundas garām sarunām par malku bija arī astoņas stundas gara malkas pavarda aina un 30 stundu ilga intervija ar norvēģu rakstnieku, šahistu un politiķi Hansu Ulavu Lālumu.

Es nezinu, var jau būt, ka norvēģiem ir kaut kādas īpašas attiecības ar laiku, taču man šķiet, ka uzmanības pievēršana laikam, tā sajušana un domāšana par laiku nebūt nav tas sliktākais laika pavadīšanas veids, par kuru kāds varētu teikt "zemē nomests laiks".

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!