Kino
16.07.2019

Nekas daudz nav svarīgs

Komentē
1

Prieks un mulsums, skatoties Mārtina Skorsēzes filmspēli "Rolling Thunder Revue" (2019)

Pirms runāt par Skorsēzes un Boba Dilana jauno kopdarbu – grūti definējama žanra filmu, kas balstīta Dilana koncertturnejas "Rolling Thunder Revue" (1975–76) dokumentālajos kinofiksējumos, – jāatkāpjas nedaudz senākā vēsturē.

Laikā līdz 1966. gadam Dilans jau bija līdz nepazīšanai pārvērtis priekšstatus par dziesmu nozīmi un vispirms kļuvis par "paaudzes balsi", bet pēc tam par "Jūdu". Tad, 1966. gadā, viņš cieta motocikla avārijā un pēctraumas periodā patvērās ārpilsētas īpašumā pie Vudstokas, uz vairākiem gadiem izgaistot no publikas un preses redzesloka. Viņš turpināja izdot dažbrīd visai dīvainus un ne vienmēr adekvāti uztvertus ierakstus, taču pilnībā atteicās no koncertturnejām un nepiekopa kādreiz tik iecienīto manipulāciju spēli ar presi un publiku. Vai arī ne – varbūt iepriekš minētais bija šīs spēles turpinājums. Rūdītu dilanoloģistu starpā nereti tiek pieminēta versija, ka nekāda avārija nav notikusi un visa Vudstokas epizode bijusi manipulācija ar nolūku atgūt "normālu" dzīvi, ar ko viņš savulaik samaksāja par kontrkultūras mesijas apšaubāmo godu. 1974. gadā Bobs beidzot atkal iznāca atklātībā. Ar vecajiem cīņu biedriem "The Band" triumfālā greatest hits tūrē apbraukājis Ziemeļamerikas lielākos stadionus, viņš saprata, ka ir atgriezies tajā situācijā, no kuras pirms astoņiem gadiem, vēl pirms avārijas, tik ļoti ilgojās izrauties. Un atkal tā viņam riebās tāpat kā toreiz. Stadionu plašuma bezpersoniskums un kontakta imitācija ar anonīmu fanu pūli galīgi nebija tas, pēc kā viņš ilgojās. Tādēļ nākamreiz viņš visu darīs citādi.

Bobs Dilans koncertā Ņujorkā 1974. gadā

Kā tieši? Nu… tā būs tāda kā veco laiku "medicīnas šovu" revija, kur ceļojošiem dziedniekiem un brīnumzāļu tirgoņiem no miesta uz miestu seko kāršu blēži, dziedoņi, akrobāti un zīlnieces. Bobs ar draugiem, dzejniekiem, folkdziedoņiem, aktieriem un rokzvaigznēm bez īpašas ažiotāžas dosies no pilsētas uz pilsētu, spēlēs salīdzinoši nelielās universitāšu un klubu zālēs, kur tos no publikas nereti šķirs vien daži soļi, turnejas gaitā šai čigānu karavānai pievienosies jauni dalībnieki, visi būs priecīgi un laimīgi. Dilans uzstāsies ar baltu sejas masku, bet citi šā frīkšova pastāvīgie dalībnieki būs "The Byrds" līderis Rodžers Makgvins, Bovija "Ziggy Stardust" ēras ģitārists Miks Ronsons, bītu dzejas klasiķis Alens Ginsbergs un – mammīt mīļā! – Džoana Baeza, folkmūzikas lēdija Madonna, Boba mūza, mīla, dzīves un skatuves partnere slavas agrīnajā periodā, ar kuru viņš tikpat kā nav dziedājis kopš abu šķiršanās nu jau 10 gadus senā pagātnē. Jā, un pie viena viņi aģitēs par slepkavībā nepārliecinoši apsūdzētā boksera Rubina Kārtera atbrīvošanu. Un vēl Bobs uzņems filmu, kurā galvenos mīlētājus – Rinaldo un Klāru – tēlos viņš un viņa sieva Sāra (abu laulība ir uz izjukšanas robežas), savukārt viņus pašus, t.i., Bobu un Sāru, spēlēs citi aktieri. Filma nebūs par viņiem, arī par tūri ne, bet par… iespējams, ka sižets nav īsti skaidrs arī pašam Bobam, taču scenāriju raksta vēlākais klasiķis Sems Šepards – arī viņš piedalās šajā karnevālā un iepinas mīlas dēkā ar vairāku koncertu dalībnieci Džoniju Mičelu, kura to tūlīt pat apraksta slavenajā un nebūt ne komplimentārajā dziesmā "Coyote".

Tad vēl sabiedriski politiskais konteksts. 1974. gadā Votergeitas skandāla rezultātā pirmo reizi vēsturē no amata atkāpās ASV prezidents Ričards Niksons. 1975. gadā Amerika ar negodu bija spiesta beigt divas desmitgades ilgušo karadarbību Vjetnamā. Visā Rietumu pasaulē jau vairākus gadus valdīja ekonomiskā krīze… Uz šī fona ASV valstiskās pastāvēšanas divsimtgade 1976. gada vasarā bija kārtējais iemesls "make America great again" tipa saukļiem – filmā redzami kadri, kuros jaunais prezidents Džeralds Fords nāciju cenšas uzmundrināt gan ar Tomasa Džefersona un Abrahama Linkolna, gan Dilana citātiem.

Nenoliedzami, šis ir ideāls materiāls Amerikas mitoloģijas un kultūrvēstures pētnieka Skorsēzes režisoriskajam tvērienam un fantāzijai. Jo vairāk, zinot Skorsēzes ciešās attiecības ar 60. un 70. gadu rokmūzikas klasiku, bagātīgu tās izmantojumu viņa spēlfilmās, kā arī uzņemtās dokumentālās un koncertfilmas par blūza vēsturi, Džordžu Harisonu un "The Rolling Stones" (no Boba Mārlija biopika projekta viņš diemžēl izstājās). Turklāt tādas filmas kā "The Band" vēsturei un atvadu koncertam veltītā "The Last Waltz" (1978) un Dilana jaunības un "mesijas gadu" hronika "No Direction Home" (2005) liecina – ar folka un folkroka tradīciju, pašu Bobu un viņa līdzgaitniekiem režisoram ir īpaši laba savstarpējā ķīmija. Vārdu sakot, pirms gada pusotra izskanējusī ziņa, ka Skorsēze ķēries pie lentes par "Rolling Thunder Revue", kas būšot "pa daļai dokumentāla, pa daļai koncertfilma, pa daļai drudžains sapnis", iepriecināja, bet īpaši nepārsteidza. Pārsteigums nāca vēlāk – filmu skatoties.

***

Gandrīz visās recenzijās, ko nācies lasīt, kā filmas atslēgas epizode minēta Dilana jau mūsdienās teiktā frāze: "Kad cilvēkam ir maska, viņš runā patiesību. Kad viņam maskas nav, tas ir maz ticami." Parasti recenzenti arī nekavējas uzsvērt, ka, šos vārdus izsakot, Dilans, atšķirībā no vēsturiskajām "Rolling Thunder Revue" koncertepizodēm, ir bez maskas. Taču, iespējams, vismaz tikpat svarīgs te ir cits, ne mazāk deklaratīvs apgalvojums: "Dzīve nav [stāsts] par sevis vai kā cita atrašanu, bet par sevis radīšanu."

Pēc filmas otrreizējas noskatīšanās ir skaidrs: ja nepietika ar pieteikumu "drudžains sapnis" un Dilanam bieži piedēvēto mistifikatora reputāciju, uzmanīties vajadzēja sākt līdz ar tās ievadkadriem – mēmā kino ainu, kurā burvju triku meistars (mākslinieks? krāpnieks? šarlatāns?) demonstrē mūžseno joku ar dāmas aizburšanu un atburšanu: te dāma ir, te tās nav, te atkal ir. Taču arī šo tik uzstājīgo brīdinājumu es palaidu garām.

Atzīstos: nez kāpēc biju iedomājies, ka Skorsēzes darba pamatā būs stāsts par "Renaldo and Clara" – to pašu filmu, ko Bobs uzņēma tūres laikā, četras stundas ilgu art house kino, sirreāla dokumentālisma un rokkoncerta hibrīdu, kas, pēc autora teiktā, tapis Fransuā Trifo "Tirez sur le pianiste" un Marsela Karnē "Les enfants du paradis" ietekmē. Lente saņēma iznīcinošu kritiku un piedzīvoja tik īsu ekrāna mūžu, ka to nav redzējuši pat daudzi Boba fani (arī es ne) –  un tieši tādēļ noteiktās aprindās tā ir iemantojusi gandrīz mītisku slavu. Tā nu, ņemot vērā, ka Skorsēzes rīcībā ir viss toreiz uzfilmētais materiāls, biju nospriedis, ka šī būs "filma par filmu". Īstenībā filma "Renaldo and Clara" filmā "Rolling Thunder Revue" netiek pieminēta ne reizi. Pat ne mulsinošajā no tās pārceltajā fragmentā, kurā izbijušu mīlētāju pāris izskaidrojas par abu starpā reiz notikušo un nenotikušo, – epizodē, kas, trūkstot jebkādam komentāram vai interpretācijai, Skorsēzes filmā pilnībā nojauc robežas starp realitāti un mistifikāciju, starp konkrētiem cilvēkiem un viņu publiskajām personībām. Reālajā dzīvē kādreizējie mīlētāji ir Dilans un Baeza, "Renaldo and Clara" epizodē, runājot šo dīvaino, no abu personīgās pieredzes norakstīto dialogu, tie bija Rinaldo un Sieviete baltā, bet Skorsēzes filmā, līdz ar konteksta maiņu, abi atkal kļūst par sevi: par Dilanu un Baezu. Atvainojiet par kalambūru, bet, lūdzu, izlasiet to vēlreiz! Iespējams, tas ļauj pietuvoties Skorsēzes un Dilana humora izjūtai, varbūt arī viņu kopdarba izpratnei.

Filmas dramaturģisko uzstādījumu un sižeta karkasu veido runājošo galvu stila intervijas ar seno notikumu dalībniekiem. Viens no galvenajiem līdzās pašam Bobam ir holandiešu režisors Stefans van Dorps, kurš toreiz pēc savas iniciatīvas un par savu naudu dokumentējis tūres norisi, – skatoties "Rolling Thunder Revue", mēs pārsvarā skatāmies viņa vadībā filmētu materiālu. Van Dorpa pirmais ekrāna uznāciens bija brīdis, kad sāku just ko aizdomīgu. Nevaru teikt, ka pilnībā pārzinu visu "Rolling Thunder Revue" vēsturi, tomēr biju gandrīz pārliecināts, ka tik izteiksmīgs uzvārds tās sakarā parasti netiek pieminēts. Taču arī Dilans savās talking head epizodēs nevairās no sulīgiem režisora raksturojumiem, radot nepārprotamu dokumentalitātes iespaidu. Van Dorps tiek piesaukts arī autentiskajos viņa paša filmētajos 1975. gada koncertu aizskatuves kadros – neuzkrītoši, tomēr uzstājīgi regulāri. Kārtējā Boba mīkla, ko apņēmos noskaidrot pēc filmas noskatīšanās.

Apbrīnojamas sinhronitātes rezultātā patiesības mirklis tiešām iestājās dažas minūtes pēc filmas beigu titriem, kad e-pastā no drauga Z. saņēmu saiti uz nupat publicētu austrāliešu raidorganizācijas "ABC" portāla rakstu (dažu dienu laikā līdzīgas publikācijas parādījās daudzviet – šobrīd esmu gandrīz pārliecināts, ka arī tās ir inspirējis Mārtijs ar Bobiju), kurā izgaisināta ne tikai šī mīkla vien. Izrādās, van Dorps ir fiktīvs tēls, īstenībā šāda cilvēka nav. Savukārt filmā redzamais mūzikas biznesa magnāts, tūres "rīkotājs" ir reāla persona, taču bez jebkādas saistības ar toreizējiem notikumiem. Tāpat filmā redzamā Šārona Stouna, kas 19 gadu vecumā nejauši savaldzinājusi Bobu, kļuvusi par turnejas apteksni un gludinājusi Baezas blūzes, arī tēlodama pati sevi, ir tikpat fiktīvs personāžs kā "bijušais kongresmenis", kurš "Rolling Thunder" stāstu ievieto ASV tālaika iekšējo konfliktu realitātē. Starp citu, tieši Stounas uzsvērti frivolā smīkņāšana un Boba apgalvojums, ka balto masku ideju viņš aizguvis no grupas "Kiss", man gandrīz lika apturēt "Netflix" strīmu un sākt faktu pārbaudi (Vai tiešām 75. gada rudenī "Kiss" jau bija tik lieli? Cik veca tobrīd bija Stouna? Vai neesmu lasījis, ka maskas nākušas no Karnē "Paradīzes bērniem", kuras kadri, starp citu, pavīd arī šajā filmā? Vai viņi mani nemuļķo?) – to neizdarīju vien tādēļ, ka filma bija pārāk aizraujoša.

Fiktīvi tēli, kas uzdoti par reāliem, reāli cilvēki ar viltotiem stāstiem, falsificētas "vēsturiskas" fotogrāfijas, pats Bobs, kurš grieķu traģēdijas aktiera un nakts dīdžeja intonācijā atstāsta nebijušus notikumus, – tādi ir līdzekļi, ar kuriem Skorsēze un Dilans atklāj, kā "viss bija īstenībā". Precīzāk sakot, viņi atklāj to, ko grib mums atklāt. Kāda ir viņu motivācija? Jauna lappuse Boba autobiogrāfiskajā varoņeposā? Ironija par sevi, par slavu, par mums, kuriem tas šķiet minējumu vērts? Laikmetīga false news komunikācijas sabiedrības ilustrācija? Vienkārši spēle?

Vai tas vispār ir svarīgi? Atļaušos apgalvot, ka ne vismazākajā mērā. Tas ir interesanti, īpaši, ja interesē Bobs, bet ne svarīgi. Svarīgi ir tas, ka "Rolling Thunder Revue" ir aizraujoša filma par aizraujošu vēstures epizodi un tajā ir daudz lieliskas mūzikas un laikmeta ainu. Dilans un Ginsbergs pie Džeka Keruaka kapa lasa viņa dzeju un pēc tam, sēžot zālītē, uz rotaļu harmonija spēlē smeldzīgu elēģiju. Ginsbergs pusmūža mājsaimnieču festivāla publikai lasa savu piedauzīgi skaudro poēziju, aizrautīgi dejo bugi-vugi un tikpat aizrautīgi skaidro Boba un mākslas mistērijas. Ballītes aina, kurā Džonija Mičela dzied nupat sacerēto "Coyote", bet Dilans un Makgvins, ar skatienu saspringti ķerdami viņas pirkstu kustības, cenšas uzminēt ģitāras akordus un spēlēt līdzi. Šī epizode, tāpat kā Patijas Smitas iespaidīgā performance, kā Boba dziedātās "Isis" un "One More Cup of Coffee", pirmkārt, uzrunā ar milzīgu pārliecības spēku. Tāpat uzkrītoši didaktiskā, bet daiļrunīgā epizode filmas sākumdaļā, kur sarkanas gaismas pielietā Ņujorkas mākslas aprindu uzdzīves atmosfērā pamīšus montēts Patijas Smitas dialogs ar Dilanu un kādas wannabe aktrises monologs par to, kā viņa gājusi uz tualeti, bet pa ceļam stādīta priekšā Bobam. Abas ir vienlīdz jaunas un motivētas, abas runā muļķības, taču viena to dara ar nešaubīgu pārliecību, bet otra – ar mulsi nedrošu paštīksmi, atklājot bezdibeni, kas izredzētos uzvarētājus šķir no pārējiem. Tieši pārliecība, kas intīmajos bezdistances kadros redzama Smitas stājā un Mičelas skatienā, ir viens no filmas spilgtajiem iespaidiem. Un, protams, nevienam tās nav vairāk kā Dilanam – aiz viņa maskas.

Bobs ar balti grimēto seju, skaisto, ziediem rotāto platmali, viņa mīmika, roku kustības – šķiet, tik iespaidīgu Dilana skatuvisko veidolu nav nācies redzēt nekur citur. Ballītēs, mēģinājumos, dūmakainos folkklubos vai revijas koncertos neskaitāmu ģitāristu pavadībā viņš atklājas kā Džegera, Plānta vai Bovija līmeņa rokzvaigzne, virtuves formāta šovmenis un drāmas šamanis, no kura grūti atraut skatienu. Viņa dueti ar Baezu ir uzrunājošāki nekā tie, ko abi dziedāja kā folka karalis un karaliene padsmit gadus iepriekš (Dilans: "Kopā mēs varējām dziedāt visu, kaut miegā. Reizēm es sapņos joprojām dzirdu viņas balsi." Baeza: "Kad dzirdu Bobu dziedam, es viņam piedodu visu."). Kā starpgalaktiku ceļotājs no koncerta uz koncertu stūrējot savu busiņu, Bobs izskatās neierasti brīvs un gandarīts. To var saprast, atceroties, ka viņš atkal ir savas tik komplicētās karjeras virsotnē – starp nevīstoši klasisko albumu "Blood on the Tracks" un lieliskām dziesmām bagāto "Desire". Bobs joprojām ir tikai 34 gadus vecs, un viņa ticība sev šajā brīdī ir stiprāka par šaubām un neziņu, bez kuras nevienai pārliecībai nav īstas vērtības.

Jā, var teikt, ka "Rolling Thunder Revue" nav tik daudz filma par reiz pāršķirtu mūzikas vēstures lappusi, bet vairāk gan filma-spēle par pārliecības spēku, kas izdomu un dzīves izjūtu padara par mākslu un patiesību. Tieši šo triju izejvielu – pārliecības, izdomas (fikcijas) un dzīves – ideālo proporciju meklējumi ir tas, ar ko Dilans, tāpat kā katrs mākslinieks, nodarbojas visu mūžu. Tie viņu padarīja par "paaudzes balsi", arī par "Jūdu" un – bez pēdiņām, bet arī bez ironijas – par Nobela prēmijas laureātu. Par to visu domājot, atcerējos frāzi, ko lieliskā Boba dziesmas (filmā tās nav) latviskojumā dzied "Alis P": "Nekas daudz nav svarīgs." Nudien, nekas daudz nav svarīgs – ja ir pārliecība un patiesība.

Klāss Vāvere

Dažādas mūzikas cienītājs un pētnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!