Foto - Pauls Bankovskis
 
Redzējumi
17.03.2015

Nekā tāda jau nav

Komentē
0
Saglabā

Brīdī, kad rakstīju šo te, man jau būtu bijis jābūt Leipcigā, un saskaņā ar latviešu rakstniecības vidē kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma izkoptām hernhūtiski brālīgas pieticības tradīcijām miera vējos un draudzīgā saskaņā jādzīvo vienā istabiņā ar rakstnieku Osvaldu Zebri. Naktīs mēs, protams, gulētu katrs savā gultiņā, mums pa rokai nebūtu pat kopīga Umberto Eko esejas "Kā ceļot kopā ar lasi" vārdā nosaukta minibāra un mazsālītā laša, arī dienasnauda un diendusa katram pienāktos sava.

Kā tas viss notiktu, nu jau varu vien iztēloties – tualetes un dušas dalīšana, neveiklības ar izģērbšanos, netīrām zeķēm, "privātās telpas" ievērošanu, citiem sadzīviskiem ieradumiem u.tml. – tas viss ir gājis secen. Es, piemēram, zinu, ka mans vēders "pa lielam" iziet gandrīz vienā un tai pašā diennakts stundā, bet neesmu pārliecināts, vai vēlos to uzzināt arī par kādu citu latviešu autoru. Esmu gulējis vienā telpā ar dažu labu latviešu rakstnieku, un, ticiet man, pieredze allaž ir atšķirīga un tomēr viena un tā pati – viens, būdams klasiķis, tur krāc, šņāc vai purkšķina tā, ka tu visu nakti nevari ne acu aizdarīt, kādam sāp visi zobi, bet cits vienkārši nespēj izdzert tikpat daudz, cik tu (vai gluži otrādi, un atkal nav labi).

Dienas vidū Starptautiskajā Leipcigas grāmatu gadatirgū mums būtu bijis jāpiedalās diskusijā "Vēsture pret laiku. 20. gadsimts mūsdienu latviešu rakstnieku skatījumā", lai ko tas arī viss nozīmētu. Gan jau Osvalds būs sirsnīgi ticis ar to visu labi galā arī bez manis, publika savā ierasti šaurajā lokā būs ieradusies un beigu galā apmierināta, jo, kā tas bieži vien mēdz atgadīties, kaut kādus vienus mūsu un daudzu citu plānus negaidīti mēdz izmainīt krietni vien lielāki un no mums pašiem tieši neatkarīgi vēstures notikumi vai augstāka griba.

Piemēram, kāda cilvēka nāve.

Un tā nu es nesēdēju Leipcigā uz diskusiju "paneļa", bet lēnā garā braucu pāri Salu tiltam.

Lēnā garā vārda tieša nozīmē, jo, kopš sākti Salu tilta remontdarbi, visā tā garumā nav atļauts pārvietoties ātrāk par 30 kilometriem stundā. Ja esat šajā laikā pār tiltu braukuši, itin drīz vien pārliecināsieties, ka šo ierobežojumu ievērot ir gandrīz neiespējami. Labi, atzīšos, arī es neesmu svētais, ātruma ierobežojumus mēdzu pārsniegt kaut kādās, kā man pašam šķiet, saprātīguma robežās (tomēr neesmu sodīts jau daudzus gadus un esmu saņēmis tikai pāris mutvārdu aizrādījumus), taču, cik nu uz tilta ir gadījies novērot, ar 30 kilometru ātrumu stundā tur nepārvietojas neviens. Mēģinot turēties līdzi lēnākajiem, man allaž sanācis vidēji 47 kilometri stundā, un arī tad esmu bijis viens no gausākajiem, jo allaž atpakaļskata spogulī bijusi vērojama nepacietīga mīņāšanās, stumdīšanās un mēģinājumi mani apdzīt vai apbraukt pa labo pusi ar krietni vien lielāku ātrumu. Tomēr es allaž cenšos turēties tuvāk tiem 30, un savā ziņā tas man pat sagādā sadistisku baudu. Tā kā pēdējo dažu nedēļu laikā man šo tiltu abos virzienos ir gadījies šķērsot ik dienas pat vairākas reizes, tas jau kļuvis par savdabīgu meditatīvu rituālu. Tu redzi, ka aiz muguras tev nepacietīgi trinas kāds steidzīgais, bet tu pie sevis domā – skrien, skrien, mīļumiņ, tālāk par kapu jau neaizskriesi (un kā ne reizi vien gadījies pārbaudīt praksē, pat 10–20 km/h ātruma starpība pat vairāku simtu kilometru liela attāluma pārvarēšanu iespaido vien par dažām maznozīmīgām minūtēm).

Ko tur liegties, šīs pirmās dažas rindkopas uzrakstīju vien nesen laikrakstā "The New York Times" publicētā norvēģu rakstnieka Karla Ūves Knausgārda divdaļīgā Amerikas ceļojuma "Mana sāga" (1. daļa; 2. daļa) iespaidā.

Pat ja nav pieticis drosmes pieķerties Knausgārda autobiogrāfisko romānu ciklam "Mana cīņa", šis, divos turpinājumos īpaši amerikāņu laikrakstam rakstītais pasūtinājuma darbs, manuprāt, ir ievērības vērts literārs notikums. Pēc tam, kad jau pēc pirmajiem panākumiem savā ziņā piespiedu kārtā uz Zviedriju pārbraukušais norvēģu rakstnieks Knausgārds ar saviem stāstiem par paša pieredzēto bija izpelnījies arvien lielāku interesi visā plašajā pasaulē, avīze "The New York Times" viņam pasūtināja ceļojuma aprakstu.

Nu jau saskaņā ar diezgan lielu vienprātību par Amerikas pirmatklājēju no Eiropas puses vairs netiek uzskatīts vecais labais Kolumbs, bet gan norvēģu vikingi, un Knausgārdam kā pilntiesīgam viņu pēctecim tad nu tika uzdots iet viņu pēdās un aprakstīt atrasto, pieredzēto un sajusto. Nav grūti iztēloties, ko šādos gadījumos aptuveni iedomājas preses izdevumu redaktori. Atveriet kuru katru "National Geographic" numuru, un tur šāda veida stāstu būs papilnam. Taču, atvainojiet, man šķiet, ka šādiem stāstiem par kārtējo Amazones džungļu ceļojumu vai dīvainu kukaiņu piedzīvojumiem ar kaut ko tādu, kas būtu lasīšanas un mūsu uzmanības vērts, parasti ir visai maz kopīga. Un ar literatūru tiem vispār nav nekādas saistības.

Ceļa posmā tūliņ aiz nesen atjaunotā dzelzceļa tilta pusi braukšanas joslas ir aizšķērsojuši remontdarbi. Abām vienā virzienā braucošajām satiksmes plūsmām vienā mirklī ir jāsaplūst vienā un jāprot apbraukt šķērslis, ko veido kaut kādas bedres, caurules, draudīgas šļūtenes, sūkņi un furgoni. Diendienā braucu pa šo ceļu jau kuro reizi un vienmēr priecājos par steidzīgajiem un nepacietīgajiem, kas, samanot, ka vidējā joslā satiksme sāk sabiezēt un palēnināties, metas labajā un cenšas visiem aizsteigties garām, līdz attopas pie svītrainās barjeras un tad ir spiesti mirkšķināties un, ievērojot "rāvējslēdzēja principu", atkal spiesties atpakaļ starp mums, pacietīgajiem un lēnajiem, lai vispār tiktu uz priekšu. Mērkaķi. Vai seski, kā teiktu mans tēvs.

Knausgārda ceļojuma apraksta pirmā daļa jau tūliņ pēc tās publicēšanas izpelnījās lielu sašutumu – resnie tur tika nosaukti par resniem, tualete viesnīcā autora paša vainas un ceļojuma aizcietējuma dēļ bija aizdambējusies, un viņš nespēja saņemties lūgt profesionāļu palīdzību, un vispār neko nejēdzošais norvēģis visu par amerikāņiem bija sapratis kaut kā ne tā.

Taču man šķiet, ka tas bija sašutums par to, ka pat šāds – it kā starptautiski atzīts, daudzās valodās tulkots un īpaši pieaicināts autors – nespēj mums kaut vai par avīzes vai grāmatas cenu uzdāvināt atmiņas un domas, kuru mums pašiem nav un nekad nav bijis, jo nelaime un izlasītā teksta uzvējotā atskārta ir tāda, ka mums nav pat bijusi vēlēšanās (vai laika, kas mūždien ir attaisnojums) piepūlēties pie kādām nebūt domām nonākt.

Brauciens no Rīgas robežas līdz Jūrmalai noritēja kā allaž. Un tāpat kā parasti nodomāju, ka pirmais, ko vēl pirms "Rail Baltica" uzbūvēšanas Latvijā vajadzētu paveikt, būtu pie Jūrmalas robežas esošā atbaidošā ūdens atrakciju parka nojaukšana – tāpat kā tika nojaukts nedaudz agrāk tapušais un nežēlastībā kritušais pūķu un cietokšņu balagāns Lielupes tilta pretējā galā.

Ķemeru un Kauguru apkaimē ritošais un Eiropas Savienības apmaksātais ceļu remonts vēl nebija galā, un tā nu trīs reizes pēc kārtas nosēdēju, gaidīdams, iekams luksoforu sarkanās gaismas nomainīsies pret zaļām. Mežmalā ap nenodedzinātas sausas zāles kumšķiem laidelējās divi dzelteni tauriņi. Šogad pirmie, un tas laikam nozīmē saulainu vasaru. Es izliekos, ka neesmu māņticīgs. Pa radio, kā allaž, nepārtraukti pārteikdamies, sevi labodams un vilkdams vārdus, Aidis Tomsons mēģināja dažos teikumos paskaidrot, par ko gan būs viņa raidījums. Pēc tam sieviete noslēpumu pilnā balsī sacīja: "Pulkstenis ir divi", vīrietis vēl noslēpumainākā nazālā intonācijā sāka lasīt ziņas.

Ar neizpratni ir gadījies saskarties, arī lasot atsauksmes par Knausgārda romāniem. Un runa nav tikai par tajos tieši skartu, ar izmainītiem vai pat neizmainītiem vārdiem aprakstītu rada gabalu vai paziņu neapmierinātību. Manuprāt, šādas mulsuma balstītas neizpratnes pamatā ir dziļi mūsos iesakņojušies, jā, protams, jau skolā iemācīti priekšstati par to, kas ir un kas nav (daiļ)literatūra, kas ir un kas nav romāns un kādam tādam īstam romānam vajadzētu būt. Starp citu, tas attiecas – un varbūt pat vēl lielākā mērā – arī uz tā dēvēto "žanra" literatūru: fantāzijas, romantiskajiem, detektīvromāniem u.c. Pieļāvumam, ka romāna formu (tāpat kā kura katra cita literāru izpausmi) varētu neizmantot kā sastingušu un pa gabalu atpazīstamu čaulu, bet ikreiz mēģināt izgudrot no jauna, pārveidot, paplašināt, izjaukt, sasist lupatu lēveros un tad atkal pa gabaliņam vien salikt atpakaļ, šādos priekšstatos nav vietas. Taču saskaņā ar šādiem priekšstatiem mums nekad nebūtu nedz Prusta "Zudušo laiku meklējot", nedz Džoisa "Ulisa" un droši vien pat Faulza "Franču leitnanta draudzenes" vai Defo "Robinsona Krūzo". Saskaņā ar šādiem priekšstatiem literatūru varētu pārstāt uzskatīt par vienu no mākslām. Tā pārvērstos par tādiem kā ceļu satiksmes noteikumiem. Atceros, vienā no pirmajām autobraukšanas teorijas nodarbībām instruktors mudināja iegaumēt: "Galvenais ir nedomāt. Tie ir noteikumi! Visas nelaimes sākās brīdī, kad jūs sākat domāt."

Piestāju Ragaciema tirdziņā. Vairums būdu šajā sezonā bija slēgtas. Nopirku dažas kūpinātas salakas, jo nekad agrāk tādas nebiju manījis, gabaliņu kūpinātas karbonādes un desu. Virs visas Kurzemes bija zilas debesis, gaisā spurdza cīruļi, virs laukiem kopā sitās pāroties kāras vārnas, lazdu zaros karājās garas dzeltenas skaras.

Pieminēju Prustu, un nu jau vairs netieku no viņa vaļā. Vēsture pret laiku. Zudušais, nekā neatgūstamais laiks ir visas literatūras dzinējspēks. Diemžēl bieži vien tas ir vien laiks, ko iznāk pazaudēt, kaut ko lasot. Tad laiks ir vai nu vienkārši nosists, vai vismaz labi pavadīts, vai bezjēdzīgi iztērēts. Taču citkārt efekts ir pilnīgi pretējs – tev rodas sajūta, ka laika kļūst vairāk, tavam dzīves laikam pievienojies vēl kāds cits – teksta autora un varbūt pat vēl kādi viņa aprakstīti laiki, un tu savā īsmūžībā patiesi esi kļuvis par plašas, neaptverami plašas vēstures daļiņu.

Ja jau biju atbraucis tik tālu, nolēmu tajā dienā aizstaigāt līdz jūrai. Pamanīju, ka ilgi, jau neatminami daudzus gadus, pārdošanai izliktajā pelēkajā mājā kāds sācis dzīvot. Lai gan diena bija saulaina, pūta ass ziemeļu vējš, jūra bija nemierīga un putaina, ūdens bija auksts, liedaga josla – pavisam šaura.

Jūras malā izgāju ar apņemšanos uzkavēties tur vien tik ilgi, kamēr atradīšu laimes akmentiņu. Varbūtība nebija liela – arī loterijās man parasti nelaimējas, bet no azartspēlēm turos pa gabalu, jo nespēju paturēt atmiņā pat atsevišķu spēļu kāršu vērtību. Laimes akmentiņi ir akmentiņi ar dabiski izskalotiem caurumiņiem. Aizgāju līdz ūdens malai – nekā. Pagriezos un devos atpakaļ. Reizēm, kā jau pilsētnieks un laikam jau iekšzemei piederīgs vidzemnieks, es nogurstu pat tikai no jūras šalkoņas vien. Pēc pāris soļiem pamanīju akmentiņu – pelēkajam, viļņu nogludinātajam ovālam tieši pa vidu bija izgrauzts pāris milimetru liels caurumiņš. Piepeši nožēloju, ka tā arī līdz šim neesmu iemācījies vajadzību smēķēt. Šajā žanrā taču būtu tik lietderīgi tagad zīmīgi izvilkt no kabatas baltmetāla portsigāru vai ar atbaidoši fizioloģisku nāvējošas slimības attēlu izrotātu cigarešu paciņu, sērkociņus vai varbūt pat smalkas un smagnējas benzīna šķiltavas un stiprajā vējā ne pārāk sekmīgi mēģināt aizsmēķēt.

Fonā skanētu atbilstoša mūzika – teiksim, kaut kas no "Ministry" albuma "Psalm 69" jeb "ΚΕΦΑΛΗΞΘ" ("Galva").

Kopš izbraucu no Rīgas, bija aizritējušas kādas divarpus stundas. Diskusija Leipcigā nu jau būs beigusies. Laiks paiet ātri.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!