"Tautas sapulces" kā politiskas aktivitātes problēma saistās ar jautājumu par sapulces dalībnieku skaita un aktivitātes nosaukuma savstarpējo atbilstību.
Uzreiz jāpiezīmē, ka negrasos ironizēt par šādiem nosaukumiem vispār, jo retorikas un vispārinājumu ikdienā, to skaitā politiskajā, ir pārāk daudz, lai kādu gadījumu īpaši izceltu. Runa ir par to, ka apzīmējums var radīt problēmas pašiem aktivitātes rīkotājiem.
Ja es un, piemēram, vēl pieci personāži rīkojam piketu, tad tā ir sešu cilvēku individuālo uzskatu demonstrācija, kas nepretendē uz lielāku pārstāvniecību. Tajā pašā laikā diez vai kāds liegs šiem sešiem cilvēkiem uzskatīt sevi par tautas daļu, tautas pārstāvjiem. Varbūt nepamanu kādus zemūdens akmeņus, tomēr apgalvošu, ka pretrunu nav.
Savukārt, ja es un vēl x personāži savu aktivitāti nosaucam par tautas sapulci, tad – lai gan loģika saka, ka sapulcē var piedalīties arī divi un trīs tautas pārstāvji, – tomēr rodas kārdinājums sapulces dalībnieku skaitu interpretēt kā tās nozīmīguma (vai nenozīmīguma) apliecinājumu.
No šī viedokļa Jaunā konservatīvā partija (JKP), aicinot uz "Tautas sapulci" 23. augustā, riskē. Piemēram, partijas interneta vietnē publicētajā tekstā tiek vilktas paralēles starp šonedēļ gaidāmo aktivitāti un t.s. Oligarhu kapusvētkiem, kas notikuši pirms septiņiem gadiem un pulcējuši "aptuveni astoņus tūkstošus" cilvēku. Kas notiek, ja uz JKP aicinājumu atsaucas, piemēram, divi tūkstoši? No vienas puses, arī tas būtu vērā ņemams skaits, tomēr JKP, kā zināmu atskaites punktu minot astoņus tūkstošus, pati radījusi iespēju oponentiem un skeptiķiem norādīt, ka nekādi baigie pilsoniskās aktivitātes tradīciju mantinieki JKP nav un viss. Un/vai ka JKP apgalvojumiem nav atbalsta "tautā". Protams, vilkt paralēles starp aktivitātes dalībnieku skaitu un aktivitātes saturu ir nekorekti, tomēr, ļaujoties vispārinājumiem ("tautas sapulce"), tiek provocēti citi vispārinājumi. Sliktākais pretarguments, ko var lietot aktivitātes rīkotāji un dalībnieki, būtu apgalvot, ka viņi ir "apzinīgākā daļa": zināms sektantisms dažādās jomās ir bieži novērojama parādība, tomēr praktiskajā politikā, manuprāt, tas ir riskants, jo atgrūž tos, kas aktivitātē nav piedalījušies. Tikpat nelāgs būtu apgalvojums a la "nākamreiz atnāks vairāk" – ja nu neatnāks vis? Starp citu, nedomāju, ka JKP politisko un teju vai metafiziskā līmeņa pretiniekiem – arī bez administratīvu sviru izmantošanas – būtu milzu problēma sapulcēt vairākus simtus ļaužu, piemēram, Ventspilī: aktivitātē ar deklarētu mērķi protestēt pret nestabilitātes radīšanu valstī, sabiedrības šķelšanu utt. Vai arī tā būtu "tautas sapulce"? Vai tomēr būtu jāsaka, ka uz šo sapulci gan sanākusi "nepareizā tauta"?
Skaidrs, ka JKP nu nav steigā jāmaina šonedēļ ieplānotās aktivitātes nosaukums, tas būtu muļķīgi. Bet, jo ambiciozāks ir kādas politiskās grupas pieteikums, jo vērīgāk tiks fiksēta proporcija starp ambīcijām un līdzdalībnieku skaitu.
Īsi sakot, pilsoniskās aktivitātes, arī politisku grupu iniciētās, ir nepieciešamas, tomēr savu nozīmi tām vieglāk saglabāt, ja tās izvairās no "samērīšanās" ar dalībnieku skaitu. Pieņemu, ka šī portāla lasītājiem nav jāuzskaita piemēri tuvākā un attālākā vēsturē, kad aktivitātes saturs un ietekme nav bijuši saistīti ar tās dalībnieku skaitu.
1