Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Kabūras "Grand hotel" uzlīme tūristu koferiem. Iespējams, līdzīga rotāja arī Marsela Prusta bagāžu. No Frančeskas Mateoli grāmatas World Tour. Vintage Hotel Labels from The Collection of Gaston-Louis Vuitton. New York: Abrams, 2013
 
Domas
30.05.2013

Nejaušības ceļā

Komentē
1
Saglabā

No Francijas pilsētas Monpeljē es gar jūras krastu mazā mazlitrāžas auto braucu atpakaļ Pireneju virzienā. Biju cerējis vēl pēcpusdienā tikt līdz kalnu pakājei vai varbūt pat nokļūt Spānijā (jau turpceļā cauri Andorai bija pārliecinājies, ka mazā mašīnīte augšup kāpjošus kalnu serpentīnus veic ar grūtībām, bet ko nu vairs), taču kaut kā biju pārrēķinājies, un ap saules rietēšanas laiku vēl arvien biju Francijas pusē.

Pirms ceļojuma aptuveni biju nospraudis savu maršrutu, dažos no iedomātajiem pieturas punktiem pat biju rezervējis pa istabiņai viesu namā, taču visi šie pieturas punkti tagad bija tālu, plāni ceļojuma gaitā bija mainījušies, un nakts jau tuvu.

No šosejas nogriezos tuvākās apdzīvotās vietas virzienā un sāku meklēt naktsmītni. Divos šosejmalas moteļos vietu nebija, braucu dziļāk pilsētā, kas pamazām vien satumsa tāpat kā novakares debesis. Dažviet uz ielu stūriem pulcējās tumši silueti, un es sajutos kā tie vesternu varoņi, kas iejāj svešā malā un mana, ka, lai gan slēģi aizvērti un ielas it kā tukšas, viņus pavada neskaitāmi modri skatieni.

Pamazām vien virzījos turp, kur bija jābūt pilsētiņas centram – garām benzīntankiem, garām kaut kam, kas atgādināja pirms daudziem gadu simtiem celtu vēršu cīņu arēnu, un visbeidzot izbraucu uz centrālā bulvāra (vai varbūt tas bija pilsētas laukums). Tur bija tikpat tumšs kā citviet pilsētā, tomēr varēja samanīt kaut jelkādu sabiedrisko dzīvi. Aiz kokiem zibēja retas krogu vai restorānu gaismas, kaut kur skanēja mūzika un iereibušas balsis. Turpat bija jābūt arī kādai viesnīcai. Un tur jau tā bija. Tik viesnīcīga viesnīca, cik vien viesnīcīga viesnīca vispār spēj būt. Bija sarkans uzraksts "Hotel", slēgtas durvis, zvans un jau samiegoties paspējis nakts dežurants. Viss liecināja, ka viesnīca reiz ir pieredzējusi labākus laikus, kuru, visticamāk, droši vien nemaz nav bijis. Viena istaba tieši izrādījās brīva, man tika izsniegta atslēga ar smagu, ķēdītē iekārtu zeķu lāpāmajai sēnītei līdzīgu koka puļķi un ierādīta istaba ar ieeju no iekšpagalma. Aiz zilganzaļām finiera durvīm bija tādā pat krāsā izkrāsota neregulāras formas istaba ar dienasgaismas spuldzi pie griestiem. Miegs vēl nenāca, ja vien nebija vēlēšanās ieslīgt eksistenciālās skumjās, istabā nebija nekā, ko iesākt, un es devos atkal laukā nākamajā šķērsielā krodziņā iedzert drusku vīna.

Pats to neapzinoties, biju restaurējis gaitas un izjūtas, kas, daudzmaz nemainīgas, ceļotājus būs pavadījušas daudzus gadsimtus vēl pirms interneta parādīšanās. Nakts tuvums, draudīgi laika apstākļi, plēsīgi zvēri, neziņa, vai izdosies atrast pajumti, bailes no svešām vietām un ļaudīm, uzticēšanas aizdomīgiem svešiniekiem, nonākšana iepriekš neredzētās apšaubāmas tīrības, nevēdinātās, neapkurinātās, pārāk piesmakušās, karstās vai vienkārši šaušalīga paskata telpās – tā visa ir ceļotāju ikdiena kopš neatminamiem laikiem.

Nu jau reti kurš aizdomājas, ka internets šo ceļotāju smago nastu ir atvieglojis kā vēl nekad. Viss viens, vai jūs esat taupīgi noskaņots Couchsurfing kustības dalībnieks, hosteļos apmesties radis stopotājs vai izvēlīgs vīzdegunis, internets ir neatsverams palīgs savai gaumei, maksātspējai un citām prasībām atbilstošas naktsmītnes atrašanā.

Vēl salīdzinoši nesen labākais, uz ko varēja paļauties tālu zemju ceļinieks, bija kāds no grāmatās izdotajiem "uzticamajiem" ceļvežiem un ģeogrāfiskajām kartēm, kas arī nekad nebija nekāda lielā garantija.

Informācija ceļvežos varēja izrādīties neglābjami novecojusi, un pat tad, ja ceļotājs saņēmās rezervēt viesnīcu pa tālruni, nebija ne mazākās drošības, ka viņš patiešām spējis noorientēties melnbaltajās kartēs un grāmatas autoru ieteikumos, un viesnīcu "tuvu pilsētas centram" nav rezervējis, nu... teiksim, Juglā vai Zolitūdē.

Savukārt tādi gājieni uz labu laimi kā mans brauciens pirms daudziem gadiem Francijā, kā pats ne reizi vien dabūju pārliecināties, draudēja ar iegriešanos neskaitāmās viesnīcās, kurās, kā izrādījās, vietu vairs nebija.

Šai tēmai grāmatas "The Design Hotels Book. Story of a Movement and a Community" ievadā pievēršas arī vācu dejotāja, mākslas vēsturniece (citstarp, reiz pamatīgu ņemšanos izraisījušā Lenijas Rīfenštāles bilžu albuma autore) un izdevēja Andželika Tašena. 

Viņa raksta, ka uz savu roku ceļot sākusi jau gados 15 un agri apjautusi, ka nevēlas palikt, kur pagadās, bet vienīgi vietās, kas patīk. Bieži vien šī vēlme pirmsinterneta laikmetā kļuvusi par smagu nastu vārda tiešā nozīmē. Tā, piemēram, reiz viņa pievakarē ieradusies Parīzē, taču vēl pusnaktī ar brangi smago koferi vilkusies no vienas 7. rajona viesnīcas uz nākamo un lūgusi atļauju apskatīt pieejamās istabas. Kad beidzot izdevies atrast kaut ko pa prātam, gulēšanai bija atlicis vien pāris stundu.

Par visu šo varētu teikt, ka bagāts dara, kā grib, nabags – kā var, taču ne par to šoreiz ir stāsts. Nabadzībai vai pieticībai nebūtu jābūt iemeslam samierināties ar netīrību un nelaipnību, un naktsmāju meklēšana internetā šādai pārliecībai no citādi, iespējams, ideālistiskas un tukšas frāzes ir ļāvusi pārtapt par neatņemamu mūsu ikdienas daļu.

Saprotams, internets ir ļāvis nostiprināties arī naktsmītņu lepnajam galam, un varētu pat pieļaut, ka tas, ko tagad parasti pieņemts dēvēt par "dizaina viesnīcām" bez interneta starpniecības nemaz nebūtu tik plaši izplatīts. Jau pieminētā grāmata ir krāšņi ilustrēts pārskats, kas izdots par godu šādu dizaina viesnīcu kopienas jeb biedrības "Design Hotels™" 20 gadu jubilejai. Šo pasākumu, kas nu jau apvieno 250 viesnīcas 40 pasaules valstīs, 1993. gadā – tātad gandrīz vienlaikus ar interneta dzimšanu – nodibināja Klauss Zendlingers. Katra no šajā sarakstā iekļautajām viesnīcām tiek uzlūkota kā "oriģināls", ar to saprotot viesnīcas īpašnieku un uzturētāju aizrautību ar savu darbu, viesnīcas arhitektūru, dizainu, saspēli ar vietējām kultūras tradīcijām u.tml.

Ja lēto aviobiļešu kompānijas tagad ikvienam piedāvā gaisa kuģošanas iespējas, kas vēl pirms pavisam nedaudziem gadu desmitiem bija pieejamas tikai kaut kur dzīties kārai elitei, dizaina hoteļi ar interneta starpniecību tagad ikvienam noteikta naudas daudzuma īpašniekam piedāvā to, kas kādreiz bija pieejams vienīgi augstdzimušām personām, kuras savās karietēs, pārvietojoties no viena ģeogrāfiskā punkta uz citu, nepalika vis kādās utainās iebraucamajās vietās, bet nedēļu-divas pakavējās vienā vai otrā muižā.

Drošību, ko kādreiz nodrošināja apziņa, ka pilī vai muižā tevi pienācīgi sagaidīs un apkalpos, tagad ir papildinājusi (es nesaku, ka aizstājusi, jo dažs jau vēl arvien dzīvojas pa pilīm un muižām) par naudu nopērkama, iepriekš internetā publicētos attēlos, kartēs un 3D panorāmās pārbaudāma pārliecība, ka izraudzītā naktsmītne ir ceļotāja gaumei atbilstoša, ēdiens – diētām vai alerģijām piemērots un gards, skats pa logu – brīnišķīgs, intereses vērtās vietas pilsētā – pavisam tuvu, troksnis uz ielas – mērens, peldbaseins – pieejams, apkalpojošais personāls – laipns, spilvens negrauž, sega nespiež un sienas ir pietiekami biezas, lai nebūtu jāklausās kaimiņu vaidēšanā.

Ja tā dēvētās dizaina viesnīcas ir kaut kas, ko daudzi varbūt uzskata par ko tikpat bezjēdzīgu un ar pasaules realitāti nesaistītu kā lidošanu biznesa klasē, interneta ērtības itin žigli sākušas valdīt arī citu kategoriju naktsmītņu izvēlē – vienalga, vai tās būtu 5, 4, 3, 2 vai nevienas zvaigznītes viesnīcas, hosteļi, "gultas&brokastis", kempingi, īrētas mēbelētas istabas vai kas cits.

Papīra ģeogrāfisko karšu un drukāto ceļvežu valdīšanas laikmetā kaut jelkāds atskaites punkts naktsmītnes izvēlē varēja būt viesnīcas novērtējums zvaigznītēs, taču internets arī tās pamazām vien aizslauka dažādu anahronismu tumsā. Ja jau pieminētais pagātnes ceļotājs karietē tagad dotos no kārtējās muižas uz pili, no pils – uz muižu, dažai no tām viņš uzreiz mestu līkumu (lai gan ārēji tās izskatītos pēc "īstām" pilīm, muižām vai, atvainojos, 5 zvaigžņu viesnīcām), jo internetā iepriekšējo viesu atsauksmēs būtu izlasījis, ka uz palagiem tur rēgojušies blakšu traipi, naktspods netiek regulāri iznests un sulainis šķauda zupā.

Diemžēl tādējādi arī nejaušību – ar tām saprotot gan patīkamus, gan nepatīkamus pārsteigumus – ceļotāju ikdienā nu jau gadās krietni vien mazāk. Un droši vien viszemākais iespējamo nejaušību līmenis sagaida, apmetoties dizaina viesnīcā, kas iepriekš nolūkota internetā.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!