Ar bērniem
03.08.2015

Neizbēgamā salīdzināšana

Komentē
0

Recenzija par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu (55.60.).

Izdevniecība "Liels un mazs", 2015.

Eižena dienasgrāmata

 

Katrs "Bikibuks" ir nācis kā pārsteigums – oriģināls mākslinieka un dzejnieka kopdarbs, kas ļāvis vecākiem kopā ar bērniem vēlreiz atklāt daudzus labi zināmus bērnu dzejoļus, iepazīt jaunus, uzzināt par visdažādākajiem ilustratoriem un atrast kaut ko ikviena gaumei, vecumam un garastāvoklim. Viss projekts kopā ir dāsns atšķirīgu rokrakstu, ideju un zīmīgu vārdu ūdenskritums. Tomēr pie sešdesmitās grāmatiņas iznākšanas gribot negribot sanāk būt jau tādam kā "Bikibuku" ekspertam un saskatīt līdzīgās tendences, veikt statistisku uzskaiti un atpazīt medijam raksturīgos paņēmienus.

"Bikibuku" sērijā iznāk jau trešais Aivara Neibarta dzejolis – šoreiz tas ir Lāsmas Pujātes ilustrētais "Zooloģiskais dārzs" (#060). Ilustrācijās, kas veidotas litogrāfijas tehnikā, ja tā var izteikties, svilpo vējš. Tajās ir jūtama iekšēja ņirboņa, kustība kā skrienošiem un mazliet raustītiem animācijas filmas kadriem un tādu kā fona troksni. Kustība ir katrā kadrā, attēls šķietami nekad nav statisks, bieži tiek mainīti plāni. Zīmējumiem mazliet spīd cauri papīrs un gaisma, tādējādi vienmēr atgādinot par to, ka šis attēls ir tikai nospiedums. Ilustrācijas panāk to gaistošo bezsvara efektu, kas ir raksturīgs jau iepriekšējiem Neibarta "Bikibukiem", lai arī tie ilustrēti stipri atšķirīgās tehnikās. Gundega Muzikante Neibarta "Mājiņu" ar retro tehnoloģijām bija pacēlusi rozā mākoņos, bet Zane Oborenko no liela augstuma ļāvusi ieskatīties Neibarta "Skursteņos", un abas līdzīgi kā Lāsma Pujāte ir saglabājušas vēja svilpošanas, gaisā karāšanās un sajūsmā aizelšanās sajūtu, kas ļauj apgalvot, ka tā vizuāli ir izsakāms Neibarts (no zinātniskā viedokļa raugoties, trīs pierādījumi nozīmē, ka apgalvojums ir diezgan drošs).

Šķiet, ka mākslinieki, izvēloties ilustrējamo dzejoli, parasti ļoti labi apzinās sevi un savas izteiksmes formas raksturu vai arī intuitīvi atrod dzejnieku vai dzejoli ar it kā tuvu mentalitāti. Lāsmas Pujātes daiļradi raksturo tas, ka viņa nebeidz sajūsmināties par litogrāfijas tehniku – to, kā, velkot nospiedumu, klājas krāsa uz dažādiem pamatiem, kā mainās attēli, šķirot lapas, cik ačgārns ir litogrāfijas spoguļattēls un cik aizraujoša ir dzīve Aizspogulijā. Līdzīgs priekšstats veidojas arī par Neibartu, kuru šķietami sajūsmina valodas klāšanās, pārnesumi rindiņās un tas, cik daudz izteiksmes ir pauzēs. Raksturojot attēlu un mākslinieka rokrakstu, šķiet, kļūst vieglāk formulējami arī dzejnieka apzinātie un nepazinātie izteiksmes līdzekļi. Un mani nepamet sajūta, ka "Bikibuku" apjomīgā laboratorija ir eksperimentāli atklājusi kaut ko jaunu multimediju teorijā. Kaut ko par ikvienam mākslas darbam piemītošo, vārdos nenosaucamo.

#056 Dzidra Rinkule-Zemzare, Kristiāna Dimitere "Grieziet ceļu!"

Daudz kustības attēlā un strauju temperamentu pauž arī Kristiānas Dimiteres ilustrētais Dzidras Rinkules-Zemzares dzejolis "Grieziet ceļu!" (#056). Uz vāka tam ir redzama dāmas kāja, kas veic ātru un apņēmīgu soli, bet nepietiek jau ar pašai kājai piemītošo ekspresiju, māksliniece ir attēlojusi pilnu soļa kustību, uzzīmējot kāju sešas reizes kā zīmētajā animācijā. Multiplicētā kāja Eiženam atgādina Māra Bišofa zīmētā "Bikibuka" vāciņu Ojāra Vācieša dzejolim "Viens pa ceļu gāja", uz kura redzams rotējošs kāju aparāts. Lai arī abi dzejoļi un ilustratoru rokraksti ir ļoti atšķirīgi, abi "Bikibuki" ne tikai uz vāciņa pievēršas kustības un virzienu attēlošanas izzināšanai – Bišofs filozofē par ģeometriski precīzas gaitas iespējamību, kamēr Dimitere ļaujas it kā spontānām taisnēm un līknēm, tomēr saglabājot diezgan mērķtiecīgus vektorus un kompozīciju. Trauksmes vektoru Kristiānas Dimiteres ilustrētajā "Bikibukā" pirmkārt nosaka Dzidras Rinkules-Zemzares dzejas valoda. Dzejoļa ritms to ātrā tempā dzen uz priekšu pretī kulminācijai un sensācijai, bet personāži – cirka zvaigznes suņi un kaķi – uzmirdz uz vāciņiem kā ģerboņos vai Holivudas filmu logo, tā izceļot dzejoļa burleskas raksturu un vismaz Brodvejas cienīgas ambīcijas.

Izmaiņas kustībā, tikai jau pavisam citā veidā, parādās arī Indras Sproģes ilustrētajā "Vējš rudenī spēlē paslēpes” (#059). Šis tēlainais, mainīgais, valodiski skanīgais un rudens noskaņām bagātais Ulda Ausekļa dzejolis mākslinieces interpretācijā ir kļuvis teju taustāms un uz miesas sajūtams. Bet ne tas vien – tā ir arī viena no interesantākajām rotaļām, ko mēs ar Eiženu pēdējā laikā esam turējuši rokās. Indra Sproģe ar mums spēlē spēli "atrodi atšķirības – vēja nedarbus" katrās divās blakus esošās ilustrācijās. Bet tie nav identiski attēli, kuros jāatrod dažas nodzēstas vai piezīmētas detaļas. Tie ir divi attēli, no kuriem vienā ir iepūtis vējš, izkustinot katru sīkāko detaļiņu un izmainot notikumu gaitu personāžu dzīvēs. Galvenie varoņi ir drusku izspūrušu ķiņķēziņu pārītis, kurus vējš mētā cauri visdažādākajām situācijām, tā ilustrējot metaforu par dzīves rāmajiem un trakajiem laikiem, kas tos sašķoba. Grāmatu var šķirt daudzas reizes, un zīmējumos vienmēr atklājas jaunas nepamanītas lietas un nozīmes. Tos ir patiešām aizraujoši skatīties kopā, meklējot atšķirības un to iemeslus. Ausekļa dzejolis ritmiski un nostalģiski pavada šo spēli ar rudenim piemītošo viedumu, piedāvājot vārdiskas rotaļas un mijot smieklīgās lietas ("lapsas astes un krāmu kastes") ar sirsnīgajām ("aiz māla krūzes, aiz mammas blūzes") un viegli sērīgajām ("kur aizlokās autobuss un mirklī viss paliek kluss"), lai beigās atkal atgrieztos pie nebēdnīga tempa. Staigāšana vējā ar sadotām rokām ir viens no skaistajiem bērnības brīžiem, un tagad mums šiem brīžiem ir savs dzejolis.

Sproģes ilustrācijās parādās arī suģestējošās pieneņu pūkas, ko Eižens iecienījis jau no iepriekšējā laidiena Jurikas Bakānes ilustrācijām Astrīdes Ivaskas dzejolim "Skaties!" un ko viņš vairs nekad nesauc tikai par pūkām, bet par "pieneņu pūkām, pieneņu puikām". Ivaskas dzejolis bija gaiši un pavasarīgi nostalģisks, un, lai arī Sproģes pieneņpūkas ar smalkajiem matiņiem, kas atgādina izspūrušus ķiparus, ir citādākas nekā Bakānes zīmētās, tās tik un tā iezīmējas bērna uztverē kā simbols skaistajam un viegli gaistošajam.

Leona Brieža dzejolī "Baltais sunītis" (#058) mēs saskatījām līdzības ar vismaz diviem citiem "Bikibuku" sērijā iznākušiem dzejoļiem: Pētera Brūvera "Vilciņu" un Imanta Ziedoņa "Īpašajiem vārdiem". Baltais sunītis tāpat kā Brūvera vilciņš pasaulē ir viens pret visiem un žēli kauc. Arī kaukšanas iemesli abiem ir mazliet līdzīgi – ir grūti nepiederēt baram, būt atšķirīgajam. Vilciņu "pat tuvi radi nesaprot", bet sunīti "neviens nekad vārdā nenosauc". Par to, kāda nozīme ir vārdā saukšanai savukārt "Bikibuku" lasītājiem reiz ir paskaidrojis Ziedonis – kad tu ar kādu sadraudzējies, "tu varu tam vārdu dot pats", taču sanāk tā, ka ar balto sunīti neviens nedraudzējas un viņš ir visiem svešs.

Māksliniece Anta Pence vārdā saukšanu attēlo ar dažādiem rāmīšiem – logiem, kuros ir vērotājs un vērojamais. Rāmītī ir gan maza sieviņa, kam kurpes klaudz, gan vīriņš, kas lepni ratos brauc. Lappusēs izcirstie logu caurumi ļauj vienu un to pašu objektu ielikt dažādos vērotāju kontekstos un raksturo dažādos medijus, pa kādiem pie mums ierodas informācija. Sunītis arī gribētu būt rāmītī, bet viņu neviens nav pamanījis. Taču tā nav pilnīga taisnība – viņš ir dzejnieka redzeslokā, lai arī pats to nezina, toties dzejolis līdz ar to vairs nav tik pesimistisks. Līdzīgi kā Pēteris Brūveris aicina vilciņu iekšā uz tēju, arī Leona Brieža durvis ir atvērtas vientuļajiem un nesaprastajiem, un tajās spīd silta gaisma.

Rainis "Bikibukos" ir bijis jau četras reizes, un tā uzreiz nemaz nav iespējams pateikt, kas visām grāmatiņām būtu līdzīgs. Visi  Raiņa "Bikibuki" ir par kādu dabas parādību, ļoti izteiksmīgi, koši, zīmīgi, bet tomēr ļoti atšķirīgi. Iespējams, būtiskākā līdzīgā iezīme, ilustrējot Raini, ir tā, ka visi mākslinieki ir centušies interpretēt Lielo dzejnieku kaut kā pa jaunam, mazliet provokatīvi mūsdienīgi, bet ar lielu atbildību pret dzejnieka personību. Izņēmums nav arī Raiņa "Mīkla" (#055) par zelta kamolīti, kuru māksliniece Alise Mediņa pārceļ uz pasaules vissaulaināko vietu – kādu Āfrikas zemi tuvu pie ekvatora –, tā rodot iespēju izmantot viskošākās un piesātinātākās krāsas, lai pārnestu attēlā visu Raiņa nosaukto krāšņumu. Tas šķiet vissaulainākais līdz šim redzētais Raiņa "saulainais stūrītis", un bērnība kā laimes zeme Mediņas interpretācijā iegūst globālu vēstījumu. Lai arī Raiņa mīklā saule iekrīt jūrā, ilustrācijas rosina sarunu ar bērnu par sauli, kas pa kārtai silda visu pasauli un vakarā nonāk planētas otrā pusē.

Dzejoļa neparastā forma – mīkla un atminējums – liek domāt par to, ka šo pašu mīklu līdz ar mums risina arī tālajā zemē dzīvojošie mazuļi, kuru ikdienā, lai arī ir daudz atšķirīgu rakstu, krāsu un realitātes elementu, ir pazīstami arī mūsu platuma grādos bērniem tuvie prieki: sunītis pie mājas, kaķītis pie kamoliņa un saulītes zīmējums. Mediņas gleznotās ilustrācijas, kurām vietām cauri spīd audekla faktūra, nodrukātas mazliet atgādina punktotu fotogrāfijas papīra faktūru vai senu žurnālu drukas kvalitāti. Šāds efekts, iespējams, sanācis neplānoti, taču piešķir īpaši personisku, ilgi glabātu un dārgu atmiņu noskaņu.

Vika "Bērnu saruna"(#057) ir mazliet komisks dzejolis par subjektīvu pasaules uzbūves skaidrošanu un to, kā lietas atklājas bērna prātam. Dzejolis konstruēts jautājumu un atbilžu formā, kas reizēm pieaugušajam vai kādam lielākam bērnam var šķist absurdas ("Kas ir aizsargs?" – "Tas kurš sargā aizu"), bet mazam – gluži ticamas. Kā tas filozofijā mēdz būt, bieži svarīgāka par atbildēm ir pati jautāšana, vēlēšanās uzzināt un līdzi domāšana.

Dzejoļa fenomenoloģisko iedabu vēl vairāk izceļ Leonarda Laganovska ilustrācijas, kurās mākslinieks attēlo daudzus izolētus priekšmetus pašus par sevi vai shematiskās attiecībās ar sauli. Jāpiezīmē, ka visi objekti – gan uz apaļie portretiņi uz vāka, gan grāmatā rimbuļos iezīmētie objekti – ir bērniem ļoti suģestējoši: ezis pats par sevi, bēbis pat par sevi, kastanis, krabis, pat spaidermens un "dusmīgais putns". Ļoti interesants ir atvērums ar lietu pusēm, kuras mēs mācāmies atminēt, – labs uzskates materiāls "puses" jēdzienam. Katrs pats par sevi Laganovska zīmējumos ir arī koki mežā. Tie neaizsedz citus kokus, lai arī kopskaitā to ir daudz, un starp tiem (gandrīz nepamanījām) ir reti dinozauri vai zvēru acu pāri. Zīmējumos ir patiešām daudz ko meklēt, pētīt, domāt, risināt, ļaujot bērnam pašam skaidrot savu izpratni. Mākslinieks ar dzejnieku piedāvā tikai aspektus – no evolucionārā līdz astronomiskajam –, un beigās vēl paliek jautājums: "jā, bet kas tas ir – Dieviņš?"

Ko mēs konstatējām, veicot "Bikibuku" salīdzināšanu? Ilustrējot dzejoli vai veidojot sava veida dzejas komiksu, ritma un tempa attēlošana vai vismaz prātā paturēšana ir neizbēgama, savukārt izteiksmes līdzekļi, ar ko statiskā kadrā parādīt kustību, ir samērā ierobežoti. Neraugoties uz to, "Bikibuku" ilustrāciju autori izmēģina visdažādākos kustības attēlošanas līdzekļus, kombinē jau zināmos, izmanto pazīstamas atsauces uz mākslas darbiem, karikatūrām, kino vai – kāpēc gan ne? – var sākt atsaukties uz citiem "Bikibukiem". Pieļauju, ka māksliniekiem, kas veido jaunākos "Bikibukus", uzdevums ir arvien sarežģītāks, jo dzejoļu autori, tēmas un personāži sāk atkārtoties, tāpēc dzejas tempam pieskaņota iekšējā montāža ieņem arvien nozīmīgāku lomu dzejoļa individuālā rakstura atklāšanā, kļūstot par "Bikibuku" kā žanru raksturojošu pazīmi.

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!