Foto - Agnese Zeltiņa
 
Recenzija
21.01.2013

Neikdienišķā maize

Komentē
1

Recenzija par Lailas Pakalniņas filmu "Picas" (2012)

Vārda pica (itāļu val. pizza) izcelsme ir neskaidra. 1907. gadā izdotā itāļu valodas etimoloģijas vārdnīca vēsta, ka tas ir cēlies no neapolitāņu dialekta vārda pinza, kas savukārt nāk no latīņu pinsere – 'saspiest', 'saplacināt'[1]. Citi avoti piesauc latīņu picea – tumšos pelnus, kas mēdz uzkrāties maizes krāsns dibenā, – vai grieķu pitta (πίττα), kas apzīmē pīrāgu. Līdzīgi maizes izstrādājumus apzīmējoši vārdi ir arī turku pide, bulgāru, serbu un horvātu pita, albāņu pite un ebreju pittāh. Senie grieķi savu pitu garnēja ar eļļu, garšvielām un sieru, savukārt klasiskais modernais variants ir neapolitāniešu pica "Margarita" – ar mocarellas sieru, kas gatavots no bifeļa piena, Vezuva dienvidu piekājē audzētajiem tomātiem un svaigu baziliku, kas, kā vēsta urbānā leģenda, pirmo reizi izcepta par godu Itālijas karalienei Margaritai 1889. gadā. Kamēr šo picas recepti sargā Eiropas Savienības Tradicionālo ēdienu biedrība, variācijas par tēmu pārņēmušas pasauli. Mūsu platuma grādos noteikta sabiedrības daļa regulāri iekož tā saucamo picu pusdienu pārtraukumos vai vēlās vakara stundās, citi to nobauda īpašos gadījumos – mazo svētku reizēs, randiņos, slinkuma uzplūdos, kad mājās nekā nav vai atgadījies kaut kas negaidīts, kā to savulaik darīja filmas "Ķīlnieks"[2] varoņi Toņa un Antons.

Pakalniņas "Picu" ievadā kamera lēni panoramē pār galdu, kur uz izrullētas mīklas pamatnes tiek smērēta tomātu pasta un mesti plāni siera gabaliņi. Gandrīz melnbaltais attēls raisa asociācijas ar dubļaino kūstošo sniegu. Panorāma turpina savu ceļu, un pildījums sola aizvien radikālāku garšas pārdzīvojumu, jo līdz ar sieru, sēnēm, tomātu un desas šķēlēm uz picas nonāk salauzti plastmasas ēdamrīki, metāliskie korķi un citas negaidītas lietas, iezīmējot tālāko filmas attīstības shēmu. Top ziemeļnieciska autorpica. Postmoderna starptautiski konvertējama kinoņamma.

Filmas "Picas" publicitātes attēls

Pakalniņas filmogrāfijas kontekstā "Picas" ir vistuvāk jau pieminētajam "Ķīlniekam". Un ne jau tikai picērijas dēļ. Abās filmās stāsta katalizators ir noziegums, klātesoša spriedze, piedzīvojumi ceļā, īpatnējs humors, igauņi, govs māvieni, pa mežu skrienoši vīrieši, ceļu policisti utt. Tiesa, proporcijas variē, novietojot katru filmu citā postmodernās žanru starptelpas stūrī. "Ķīlnieks" pēc sava uzstādījuma ir daudz tuvāks farsam ar samērā stabilu konstrukciju. Skatītājam tiek rādīti notikumu cēloņi (govs un truši aizbēg neprasmīgā kriminālinspektora dēļ, šķīvītis uzrunā biatlonistus pēc valdības pavēles u. tml.), sižetisko līniju saistīšanā izmantots konceptuāls gājiens ar elementu pārslidināšanu no viena stāsta otrā (varonis noliecas pie saviem apaviem, kam tūliņ seko cita varoņa plīstošas šņores tuvplāns u. tml.), un notiekošā absurds tiek attaisnots ar filmas pamatā esošo ekstrēmo situāciju: Rīgas lidostā nolaižas lidmašīna ar teroristu un ķīlnieku – zēnu. Turklāt tieši bērns, interesējoties par vietējo kultūru, izdomā atrakciju programmu, kas vietējiem jāveic gūstekņa atbrīvošanai – Dziesmu svētki un biatlonistu parāde, motivējot spēles ar, ja tā var izteikties, "latviskuma zīmoliem un nacionālā rakstura īpatnībām". Šāds situācijas modelis, kad spriedze tiek audzēta, paredz neizbēgamu atrisinājumu — visām sižetiskām līnijām jāsanāk kopā, jāatbrīvo enerģija un jāatgriežas miera stāvoklī, kas arī notiek tad, kad biatlonista lodes izraisītais sprādziens finišē vertikālā panorāmā, aizlidinot puisīti un teroristu debešķīgās koku galotnēs.

"Picās", spēlējoties ar jau esošām sastāvdaļām un pievienojot šo to nebijušu (jauneklīgās hiphopa un ekstrēmā sporta piedevas), režisore veido pavisam citu formu, kur stabili saskrūvētas konstrukcijas vietu ieņem plastisks, uz plūstošu un negaidītu stāvokļu maiņu orientēts veidojums. Divi jauni picu cepēji runā par nākotni, iedzer, apzog savu darbavietu un dodas ceļā, klausoties hiphopu, baidoties no policijas un turpinot pārkāpt krimināllikumu. Pēc savas struktūras šis ceļojums ir tuvs brīnumu pasakai, kurā varoņus sagaida negaidītas satikšanās un neparedzamas grūtības – kāzinieki, kas pieprasa picas, un lietus pilieni, kas notek pa līgavas seju, naksnīgs mežs, pa kuru klejo vīrieši ar lukturiem un kamielis, vecenītes, kurām jāpalīdz ieskrūvēt lampiņu, rūķītis, kāpas, jūras sāls, igauņu Rapuncele ar blondo bizi utt. Notikt un nešķist savāds var gandrīz jebkas. Turklāt varoņu jaunība ļauj pievērt acis uz to, ka viņi nav gluži nevainīgi Antiņi ceļā pie princeses stikla kalna virsotnē. Pēc naksnīgā brauciena un dullā nobrauciena ar slēpēm pa kāpām tiek sasniegts arī tas ceļa stabs, kur katram jāstājas uz sava ceļa, izvēloties starp padošanos un atgriešanos mājās un neskaidrajiem klejojumiem. Fantasmagorisko atmosfēru rada tas, ka ārējie notikumi cieši savijas ar puišu iekšējo sajūtu, baiļu un dzēruma atspoguļojumu (piemēram, rūķīša dimensiju maiņa, dažādas "bailīgās" gaismas situācijas), kas lielā mērā ir gaismas mākslinieku, montāžas režisora Kaspara Kallas un operatora Ulda Janča nopelns. Viņa kadros dominē horizontāles (ceļš, miers), turklāt priekšroka dota kustīgam tuvplānam (visbiežāk kamera horizontāli panoramē, ne vienmēr kavējoties pie tām detaļām, ko skatītājs konkrētā brīdī sagaida). Aktīvais hiphopa skaņu celiņš kontrastē ar šo ģeometrisko mieru, palielinot kadru iekšējās kustības dinamiku. Tādējādi kopīgiem spēkiem šeit panākts tas, kā trūka "Ķīlniekā" – materiāla plūstamība, kas ir daudz sarežģītāka par montāžas pārejas paņēmienu konceptualizēšanu un ir tik ļoti nepieciešama on the road atmosfēras rādīšanai. Tomēr man netapa skaidrs, kas motivēja īpatnējās, vietām kaitinoši piktoriālas spēles ar krāsu spilgtumu.

"Picās" parādās vēl viena režisores daiļrades īpatnība – visu sastāvdaļu griešana vienlīdzīgos gabaliņos, kur aktierim kadrā ir tāda pati nozīme kā ābolam vai mašīnas lukturim. Režisore daudz un labi strādā, meklējot jaunas, interesantas sejas un tipāžus, taču izdabūt no tām aktierisko sniegumu, kas būtu dziļāks par pakalniņisko firmas zīmi – ilgstošu raudzīšanos tālumā ar nopietnu sejas izteiksmi –, izdodas ar grūtībām. Ļoti iespējams, ka režisorei to nemaz nevajag, jo viņa daudz eksperimentē citos filmas slāņos. Aktieriski spēcīgi izveidoti, emocionāli cilvēciskie tēli varētu apdraudēt rezervēti atsvešināto stilistiku, bet varbūt tad tas vairs nebūtu ziemeļnieciskais Pakalniņas eksportkino! Interesanti, vai savas nākamās karjeras laikā režisore mēģinās dekonstruēt sevi un atļauties būt negaidīta arī šajā līmenī? Tā ir tikai maza piebilde, uz ko mani rosināja atmosfēra, divreiz skatoties šo filmu praktiski tukšā "Splendid Palace" lielajā zālē – vispirms trīs pensionētu kundžu, tad divu jaunu sieviešu kompānijā.

 

[1]               Online etimoloģijas vārdnīca: http://www.etymonline.com/index.php?term=pizza

[2]               "Ķīlnieks", režisore Laila Pakalniņa, 2006

 

Tēmas

Vika Eksta

Vika Eksta ir vizuālā māksliniece. Fotografē, nodarbojos ar performanci, pēta fotogrāfiju un kino. Dažkārt arī raksta un strādā ar cilvēkiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!