Šogad pirmizrādi piedzīvojusi pretrunīgi vērtētā katalāņu režisora Alberta Serras jaunākā filma "Brīvība" ("Liberté"). "IMDB" datubāzē tās vērtējums ir 4.7, bet Kannu kinofestivālā tā ieguva balvu sadaļā "Un Certain Regard". 23. oktobrī filma būs skatāma arī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla "Festival Selection" programmas ietvaros.
Īss filmas rezumē: "Neilgi pirms Lielās franču revolūcijas par pārmērīgu samaitātību no Luija XVI puritāniskā galma patriektie aristokrāti dodas patverties Vācijā, pie leģendārā pavedinātāja un brīvdomātāja hercoga de Valhena. Viņi vēlas liekulīgajā zemē izplatīt libertīnismu – ekstrēmu hedonismu, kas noliedz morāles normas un autoritātes. Bet vairāk par visu – rast drošu vietu, kur nodoties savām neierobežotas baudkāres spēlītēm. Un viņi nonāk tumšā naktī meža izcirtumā..."
Filmu pavada bēdīga "slava" – liela daļa skatītāju to nav spējīgi izturēt līdz beigām un seansa laikā dodas prom. Mēģinot saprast, ko par šo filmu lai domā, nolēmām to noskatīties nelielā kompānijā un pēcāk redzēto pārrunāt neformālā gaisotnē. Seansu apmeklēja režisore Liene Linde, režisore un publiciste Alise Zariņa, rakstnieks Jānis Joņevs, filozofs Igors Gubenko un "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners. Nu, mēs tagad izturējām šo filmu…
Jānis Joņevs. Es biju pārliecināts, ka mēs visu laiku jautri sadzeram, bet izrādās, ka ne! (Visi smejas.)
Henriks Eliass Zēgners. Kino ir tā kultūras daļa, ko patērēju vismazāk, tāpēc filmas vienmēr skatos "kā cilvēks no malas", bez jebkādām zināšanām. Gribu noņemt slodzi no šīs sarunas – nevis smalki analizēt filmu no kinozinātnes pozīcijām, bet drīzāk pievērsties tās radītajiem iespaidiem, tostarp emocionālajiem.
Jānis Joņevs. Man arī jāsaka, ka kino ziņā esmu diezgan patumšs cilvēks.
Henriks Eliass Zēgners. Tā mēs arī ievadā rakstīsim – "patumšs cilvēks". Parasti pēc filmas noskatīšanās es jautāju: "Kā patika?", bet "patika" laikam šoreiz nav īstais vārds. Man ir grūti iedomāties, ka no šīs filmas kāds varētu gūt patiku.
Liene Linde. Režisors acīmredzot ir guvis.
Henriks Eliass Zēgners. Man radās jautājums – kur, neņemot vērā institūciju ceļu cauri festivāliem un izplatītājiem, parādās atšķirība starp kinofilmu un pornogrāfiju?
Igors Gubenko. Pornogrāfija ir baudāma.
Alise Zariņa. Ne gluži baudāma, bet mērķtiecīgi radīta, lai panāktu uzbudinājumu.
Jānis Joņevs. Es varētu pārmest šīs filmas režisoram zināmu konservatīvismu, jo kungi, kas piedalījās filmā, bija visādos izmēros un variācijās, bet dāmas gan bija tikai jaunas un skaistas.
Liene Linde. Un diezgan vienādas.
Jānis Joņevs. Viņš līdz galam neievēro liberté – sievietēm tomēr bija jāpaliek skaistām.
Alise Zariņa. Intervijās režisors gan apgalvo, ka tā neesot – viņš esot izvēlējies visu vecumu un izmēru cilvēkus. Viņam arī jautāja, kāpēc filmā pretskatā rādītas tikai sieviešu ģenitālijas, uz ko viņš atbildēja, ka tur neesot ideoloģijas, jo viss esot balstīts sajūtās.
Igors Gubenko. It kā sajūtas nevarētu būt ideoloģiski ietekmētas.
Liene Linde. Filmā tik rādīti dažādi seksuāli akti, bet tā īsti tur no seksa nekā nebija. Kaut kāda ģenitāla savienošanās. Par sievietes orgasmu īsti nebija skaidrs – vai viņa kliedz, jo tiek sista, vai tāpēc, ka viņā tiek kaut kas bāzts. Man šķita, ka šajā filmā nav nekā seksuāla.
Alise Zariņa. Viens no varoņiem teica, ka sievietēm baudu no sejas nevar nolasīt, bet sāpes – tās gan ir īstas! Tajā brīdī es domāju: nu, vecīt…
Henriks Eliass Zēgners. Bet arī neviens vīrietis filmā tā uzskatāmi nebeidza.
Jānis Joņevs. Par sajūtām runājot. Parīzē ir tāds vecs pornoteātris, kur Alise arī, šķiet, ir bijusi. Tur [tāpat kā filmā] ir tumsa un visu laiku apkārt dzirdama nepārtraukta čaboņa, tā ka nevar saprast, kas notiek.
Alise Zariņa. Tā kā cikādes filmā?
Jānis Joņevs. Tās gan bija foršas!
Henriks Eliass Zēgners. Iespējams, ka šo filmu varētu definēt kā ļoti specifiskas izjūtas un gaumes pornogrāfiju.
Jānis Joņevs. Jā, iespējams, kaut kas gardēdīgs tur ir atrodams.
Liene Linde. Režisoram tas šķitis seksīgi un interesanti, tāpēc filma arī šādi uzņemta.
Alise Zariņa. Jā, tās ir dziļi apslēptas seksuālas fantāzijas.
Jānis Joņevs. Varbūt režisoram šķita, ka tas ir cilvēka mēģinājums izlauzties seksuālajā liberté – grūts un, iespējams, nesasniedzams mērķis.
Alise Zariņa. Bet viņi visi izskatījās tik garlaikoti! Man šķita, ka viņi sēž mežā un reāli nezina, ko darīt. Un, tā kā nav nekā cita, ar ko spēlēties, viņi sāk spēlēties ar krāniņiem.
Henriks Eliass Zēgners. Kāda varētu būt režisora motivācija uzņemt šādu filmu?
Igors Gubenko. Man tomēr ir cerība, ka tur ir iešifrēts kaut kāds metakomentārs, metanaratīvs par cilvēka stāvokli kopumā, mūsu melanholisko, traģisko eksistenci.
Henriks Eliass Zēgners. Kāpēc tu tā domā?
Igors Gubenko. Jo citādi es neredzu šai filmai nekādu vērtību. Kā pornogrāfija tā īsti nestrādā, jo tajā nav nekā tāda, ko nevarētu atrast arī komerciālajā pornogrāfijā.
Jānis Joņevs. Pirms "Liberté" režisors ir uzņēmis filmas par Luiju XIV, tostarp tādu, kur viņš guļ uz nāves gultas. Iespējams, ka arī šī darba tēma ir pirmsrevolūcijas nogurums. Mēs bijām noskaņojušies, ka būs kaut kas baigi traks, bet tehniski nekas īpaši traks nenotika.
Liene Linde. Jā, sākumā bija interesanti paņēmieni, piemēram, caur tekstu aprakstīta ekstrēma spīdzināšana, kas lika iedarboties iztēlei, taču attēlā mēs lielākoties redzējām lielus, mierīgus tuvplānus un kokus.
Igors Gubenko. Manuprāt, tas ir kinovēsturē jau iestrādāts paņēmiens. Pirmā nāk prātā Bergmana filma "Persona", kur teksts un saruna tiek izmantota tiešās rādīšanas vietā.
Liene Linde. Jā, tas ir aprobēts gājiens – jo vairāk skatītājam jāiztēlojas pašam, jo lielāka viņa interese.
Igors Gubenko. Ja pakāpjamies vēl tālāk, arī sengrieķu traģēdijā, kas ir dramaturģijas sākotne, ļoti bieži notikumi tiek atstāstīti, nevis tiešā veidā attēloti.
Jānis Joņevs. "Iliādā" ir līdzīgs paņēmiens – lai parādītu, cik skaista ir Helēna, kas tiek uzskatīta par skaistāko sievieti pasaulē, netiek aprakstīts, kā tieši viņa izskatās, bet raksturota grieķu reakcija, kad viņa parādās uz Trojas mūriem. Jo kā gan var aprakstīt, kā izskatās skaistākā sieviete pasaulē?
Henriks Eliass Zēgners. Igor, es vēl gribu atgriezties pie tevis teiktā. Tu gribi ticēt, ka filmā ir dziļāks vēstījums, bet tu to nenolasīji?
Igors Gubenko. Iespējams, ka tas nav pietiekami labi artikulēts, bet man palika iespaids, ka režisors kaut ko vēlas teikt, nevis tikai attēlot vienādas, bezjēdzīgas darbības, kas neaizrauj un neraisa nekādu seksuālo iekāri. Drīzāk otrādi – iekāre tiek apslāpēta ar šo pārāk tiešo un reālistisko attēlojumu. 19. gadsimtā vārdu "reālistisks" vispār lietoja kritiskā nozīmē, apzīmējot kaut ko tādu, kas ir amorāls savā naturālismā. Atgriežoties pie jautājuma – es neredzu, kurā aspektā šai filmai ir izdevies sasniegt kādu mērķi. Taču pieļauju, ka režisoram ir bijusi kāda liela ideja, piemēram, ka brīvība ir ilūzija vai stāvoklis, kurā mēs negribam nonākt. Ka mūsos ir kaut kas, kam mēs esam pakļauti, paverdzināti, un mēs pat gribēdami nespējam no tā atbrīvoties.
Liene Linde. Es pieķēros iekāres jēdzienam. Manuprāt, šajā filmā iekāre kaut kādā ziņā tiek izsmieta, parodēta, jo noved līdz nepatīkamiem ekstrēmiem. Protams, mēs mēģinām atrast motivāciju tam, kāpēc divas stundas esam pakļāvuši sevi nepatīkamai pieredzei. No otras puses, filma izraisa instinktīvu reakciju, sajūtu, ka tu tiešām atrodies pieredzē, kādā hipnotiskā ritmā. Ir mērķtiecīgi strādāts, lai panāktu ķermenisku reakciju uz šo filmu. Tā ir nepatīkama pieredze, bet tā strādā.
Henriks Eliass Zēgners. Lasīju, ka režisors gribējis panākt, lai, iznākot no kinoteātra, skatītāji justos, kā iznākot rīta gaismā no naktskluba.
Alise Zariņa. Jā, es arī izlasīju šo frāzi un nodomāju – uz kādiem naktsklubiem tu ej? (Smejas.) Spriežot pēc intervijām, režisors ir ļoti ekscentrisks zēns, un nevar īsti saprast, vai viņa teiktais ir šausmīga poza vai arī tur nav nekā no tā, ko meklē Igors. Visur viņš atkārto, ka filma ir sarežģīta utopija un ka viņam ir svarīgi ievilkt skatītāju šajā pasaulē. Tur nav nekādas sociālās kritikas – viņš atsaucas uz lieliem sirreālistu vārdiem un uzsver, ka viss balstīts sajūtās. Grūti pateikt, vai ir iespējams nokasīt šo virskārtu un vai režisors nav kļuvis par daļu no arī filmā pieminētās "spectacle" jeb izrādes. Kad uz viņu paskatās, rodas šāda sajūta.
Jānis Joņevs. Pirms filmas tu teici, ka gribi redzēt, vai šis darbs ir kas niknāks par de Sadu. Kā bija? Droši vien, ka ne?
Igors Gubenko. Absolūti nē! Es tur nesaskatīju neko ekstrēmu.
Liene Linde. Kino kontekstā šis ir ekstrēms darbs. Viss it kā sākas ar sižetu, tad beidzas, šī nekonsekvence, kas it kā nekur neved, ritms, montāža… Filma ir ekstrēma kino valodas paņēmienu, nevis tajā redzamo ainu dēļ.
Igors Gubenko. Uz mani šajā ziņā daudz spēcīgāk iedarbojās fon Trīra "Māja, ko uzcēla Džeks", no kuras es tiešām aizgāju, jo jutos ļoti, ļoti nepatīkami. Mani brīdināja, ka arī šī ir filma, no kuras cilvēki vidū aiziet prom, bet tagad es saprotu, ka tas drīzāk varētu būt bijis garlaicības dēļ.
Jānis Joņevs. Viens no filmas varoņiem par sievietēm, kas filmā vēroja spīdzināšanu, saka: mums vajag tādus cilvēkus, lai uztaisītu revolūciju. De Sadu pirmie revolucionāri atbrīvoja no cietuma, kur viņš sēdēja par amorālu uzvedību, un teica: "Mums vajag šādus cilvēkus!", un iecēla viņu revolucionārajā tribunālā, bet viņš netika galā – nespēja normāli piespriest nāvessodus un pēc kāda laika aizlaidās projām. Kad nonāk pie darīšanas, tie lielie izvirtuļi netiek galā.
Liene Linde. Es arī atceros šo teikumu no filmas, un man likās, ka tas domāts par skatītājiem.
Jānis Joņevs. Jā, ja būs cilvēki, kas to mierīgi skatīsies, notiks arī revolūcijas. Parīzes pūlī sievietes ieņēma pirmās rindas pie ešafota un bija uz katru nāvessodu.
Henriks Eliass Zēgners. Varētu runāt arī par libertīnisma idejām un to vietu 21. gadsimta demokrātijā, bet vai režisora mērķis tomēr nav bijis vienkārši provocēt? Ņemot vērā balvu un atzinību skaitu, kaut kādā mērā viņam tas arī izdevies. Interesanti, ka ir filmas, kurās redzami daudz ekstrēmāki skati, bet provokācijas mehānisms joprojām strādā, turklāt ne tikai masu līmenī, bet arī kritiķu vidē. Vārdu sakot, vai jūs jūtaties šīs filmas izprovocēti?
Liene Linde. Es, skatoties filmu, domāju par konservatīvo motivāciju nepieļaut dažādas cilvēku brīvības. Viņiem šķiet, ka, piemēram, atļaujot homoseksuāļu laulības, viss beigsies ar to, kas notiek šajā filmā, – ar bespreģelu! Filmas laikā domāju, vai tas ir konservatīvo priekšstats par liberālisma ideju rezultātu.
Jānis Joņevs. Domā, ka režisors mūs brīdina, pie kā var novest liberālisms?
Liene Linde. Man bija sajūta, ka šo filmu var tā skatīties. Filmas gaitā nākas atgriezties pie jautājuma, kāpēc tai ir tāds nosaukums.
Igors Gubenko. Tāpēc man gribas filmā meklēt kaut kādu filozofisku vēstījumu, jo tās nosaukumā un sižetā ir tieša atsauce uz libertināžu un politisko kontekstu, bet pašā filmā tas netiek īpaši reprezentēts. Nav skaidrs, uz ko īsti norāda šis sabiedrības mikromodelis un vai tas ir saistīts ar mūsdienu sabiedrības reālijām.
Alise Zariņa. To var ļoti viegli nolasīt. Filmas varoņi aizbēga no puritāņiem un konservatīvajiem uz savu liberālo ligzdiņu, un redz, kas notiek. Es nedomāju, ka šāds vēstījums veidots apzināti, bet to iespējams ļoti viegli nolasīt. Turklāt uzsvars ir uz utopiju un to, ka seksuālā revolūcija bija ļoti sen, tāpēc mums vajag jaunu, iespējams, šādu. Ik pa laikam man filma šķita ļoti smieklīga, un, ja uz to spiestu vēl vairāk, iespējams, sanāktu vājprātīga satīra par to, kā mēs iedomājamies dažādus scenārijus.
Liene Linde. Piemēram, pilnīgu brīvību.
Alise Zariņa. Jā, konservatīvā vectētiņa murgs. Atgriežoties pie provokācijām – ja režisors apzināti provocē, tā ir spēle, kurā skatītājs nevar uzvarēt. Ja skatītājs iziet no zāles, režisors ir uzvarējis, ja sēž un cieš līdz beigām, arī tā savā ziņā ir režisora uzvara. Kāda šajā situācijā iespējama izeja skatītājam?
Henriks Eliass Zēgners. Neiet uz filmu!
Jānis Joņevs. Skatīties datorā uz viena maza ekrāniņa un paralēli dragāt tetri. (Smejas.)
Henriks Eliass Zēgners. Vai provokācijai joprojām ir vieta kultūrā? Tagad, kad ekstrēms tik bieži ir sasniegts?
Liene Linde. Man filma nelikās provocējoša, bet gan garlaicīga un nepatīkama. Bet, manuprāt, ir OK, ka šādas filmas pastāv.
Igors Gubenko. Kamēr kultūrā būs tabu un aizliegumi, arī provokācija pastāvēs, jo tai nepieciešama pretestība. Ko jūs darītu, ja gribētu provocēt skatītājus Latvijā?
Alise Zariņa. Rekur, Elīna Semane bučojās ar Anci Vilnīti!
Igors Gubenko. Jūs varat teikt, ka kultūrā ir izmēģināts viss un nekas vairs neiedarbojas, bet, piemēram, pedofilija joprojām ir tabu tēma, par ko nevar uzņemt mākslas filmas.
Henriks Eliass Zēgners. Janai Eglei krājumā "Gaismā", par ko viņa pirms dažiem gadiem saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, ir stāsts par pedofiliju no bērna perspektīvas.
Liene Linde. Mums ir bijusi arī dokumentālā filma par incestu.
Henriks Eliass Zēgners. Vai provokācija strādā noteiktas kultūrtelpas ietvaros? Piemēram, Kannu kinofestivāla žūrijai, kuras pārstāvji ir redzējuši visu, ko vien redzēt ir iespējams, tā vairs nebūs provokācija, bet mums būs?
Igors Gubenko. Noteikti ir slāņi, kas ir specifiski konkrētiem kultūras produktiem, piemēram, šī filma ir stipri balstīta franču vēsturē, bet, manuprāt, pastāv vispārcilvēciski tabu, piemēram, jau pieminētais incests iedarbotos uz jebkuru skatītāju. Tai pašā laikā ir lietas, ar kurām grūti saslēgties, ja neesi iegremdēts attiecīgajā kultūrā. Lietas, kas mums Latvijā šķistu ļoti provokatīvas, cilvēkiem ārpus mūsu vēsturiskā konteksta tādas varētu nelikties. Atceros, ka vasarā piedalījos "Satori" diskusijā "Kāpēc puikas neraud?", un viens no diskusijas dalībniekiem, stendapa komiķis Aleksandrs Guzenko, teica, ka mūsdienās var jokot par jebko. Tajā brīdī es viņam dziļi sirdī nepiekritu, bet nesanāca iespēja izteikties un piedāvāt Latvijā pajokot par deportācijām.
Liene Linde. Vienam citam Latvijā dzīvojošam krievvalodīgam komiķim bija šāds joks: "Es neesmu tikai krievs – manam vectētiņam bija latviešu asinis. Uz rokām."
Henriks Eliass Zēgners. Reakcija uz šādiem jokiem ir atkarīga no telpas – ir atšķirība, vai komiķis izstāsta šādu joku brīvā mikrofona pasākumā bārā, kur ir vēl trīsdesmit cilvēki, vai Skuteļa šovā, kuru skatās tūkstoši. Manuprāt, liela nozīme ir arī medijiem un institūcijām, un Kannu kinofestivāls, arī "Riga IFF" piedalās provokācijas aktā ar šīs filmas iekļaušanu programmā.
Alise Zariņa. Tur gan jau sēž pietiekami daudz cilvēku, kas domā: "Pie velna politkorektumu!", un šogad festivālos bija vairākas filmas, kas izsauca šādu reakciju. Pašlaik ir ļoti aktuāla doma, ka ne par visu drīkst jokot. Ja tu par kaut ko jokosi, tev uzdos jautājumu – kāpēc? Mēs kino vidē ļoti daudz runājam par politkorektumu, tas pats notiek arī stendapa pasaulē. Francūži ik pa laikam, piemēram, tā paša Kannu kinofestivāla gadījumā prasa lielāku brīvību un iespēju atkāpties no politikas, un šādā ziņā Serra viņiem ļoti labi der, jo viņš vēlas iet radikālo ceļu, kurā jēga vairs nav tik svarīga. Varbūt cilvēki ilgojas pēc vecajām, labajām provokācijām, atļaujas darīt crazy shit un nesaņemt jautājumu: kāpēc? Varbūt tā ir stulba teorija, bet es varu iedomāties cilvēkus, kuri ir noguruši no šī spiediena. Es viņiem nepiekrītu, bet, manuprāt, tā varētu būt viena no motivācijām.
Henriks Eliass Zēgners. Respektīvi, institūcijas var izmantot provokatīvu darbu, lai cīnītos ar valdošo politisko uzstādījumu?
Alise Zariņa. Institūcijas var pateikt, ka joprojām meklē robežas, kuras pārkāpt, tāpēc neatskaitīsies feministēm, liberāļiem vai konservatīvajiem. Mēs esam pāri tam laikam, kad fon Trīrs Kannās varēja parunāt par savām attiecībām ar nacismu un Hitleru, visi teica "fui" un kratīja ar pirkstu, bet bija daļa, kas teica: "Beidziet, liekamies mierā!" Tāpēc mums vajag šos briesmīgos bērnus, kas vienmēr ir bijuši daļa no Kannu kinofestivāla. Kinopasaulē ir spēcīgs uzskats, ka kino kļuvis pārāk politizēts. Es nepiekrītu un domāju, ka kino vienmēr tāds ir bijis, bet pašlaik tam ir lielāks pretspars un atkal rodas vēlme dumpoties un šokēt, sakot, ka šim darbam nav ideoloģijas, bet tas ir maksimāli radikāls. Mēs mēģinājām saprast, kāpēc Kannu žūrija ir apbalvojusi "Liberté", bet visās pozitīvajās filmas recenzijās teikts: re kā, var iet vēl tālāk! Te ir tas radikālais crazy shit! Es neatradu nevienu rakstu, kas slavētu sociālo kritiku šajā filmā.
Liene Linde. Tā ir festivālu būtība. Ja masu kinoteātru piedāvājums kļūst arvien vienveidīgāks, festivāla uzdevums ir piedāvāt dažādību. Tādā ziņā šī filma ir pienesums kinoainavas biodiversitātei.
Igors Gubenko. Mani fascinē, ka šī provokācija un radikālisms iet roku rokā ar zināmu konservatīvismu. Jo no vienas puses filma ir konservatīva kritika par seksuālu visatļautību.
Jānis Joņevs. Nezinu, vai tā tas ir domāts.
Igors Gubenko. Tā ir iespējama interpretācija. Ainava, ko viņš konstruē, nav tāda, kurā skatītāji gribētu nonākt vai aizkavēties. Pat, ja mums ir līdzīgas fantāzijas vai vēlmes, visdrīzāk mēs negribētu gluži tādā veidā pavadīt savu dzīvi.
Liene Linde. Jā, tā drīzāk ir nevis utopija, bet distopija.
Jānis Joņevs. Varbūt tā ir superseksualizētā varoņa atmaskošana. Mēs iztēlojamies pilnīgu seksuālo brīvību vienā veidā, bet te tiek rādīts citādā.
Liene Linde. Jā, filma ir izteikts vērojums no malas. Tā neidentificējas ne ar vienu, varoņi ir anonīmi un distancēti. Šo notikumu dalībniekiem tas, iespējams, likās lieliski, bet no malas tas nebūt neizskatījās pievilcīgi.
Igors Gubenko. Es sevi pieķēru pie domas, ka tas, kas mūs aizrauj seksuāli, un tie seksuālās pieredzes brīži, kas palikuši atmiņā kā visintensīvākie un sajūtu ziņā pozitīvākie, iespējams, no malas izskatījās atbaidoši.
Liene Linde. Visticamāk!
Henriks Eliass Zēgners. Skatoties filmu, domāju, ka, šajā politiskajā klimatā, kultūrā un sabiedrībā dzīvojot, mēs samērā bieži lietojam vārdu "skaists", bet arvien retāk – "neglīts".
Igors Gubenko. Seksualitātes kontekstā viss, kas aiziet no pamatplūsmas pornogrāfijas, sāk šķist jocīgs vai potenciāli neglīts. Pornogrāfiskais meinstrīms ir tā audiovizuālā produkcija, kas veido mūsu priekšstatus, kādam jābūt seksam.
Liene Linde. Man meinstrīma pornogrāfija liekas ļoti neglīta.
Henriks Eliass Zēgners. Es piekrītu.
Jānis Joņevs. Kādās lapās tu uzturies?
Liene Linde. Tu man vari parādīt īstās.
Jānis Joņevs. Bet pornogrāfija arī smeļas idejas no jau pastāvošiem avotiem un ekspluatē esošus piemērus.
Igors Gubenko. Tu domā priekšstatus?
Jānis Joņevs. Jā, viņi paņem kaut ko un tad maksimalizē, hiperbolizē.
Henriks Eliass Zēgners. Igor, es zinu, cik uzmanīgi tu vienmēr izvēlies vārdus. "Skaists" un "neglīts" – tas taču ir ļoti subjektīvi, vai ne?
Igors Gubenko. Seksualitāte ir arī sociāla parādība. Mēs esam audzināti noteiktā veidā, un ģimene, skola, citas institūcijas veido mūsu priekšstatus par to, kas ir un kas nav pieņemams seksā. Sabiedrība mūs audzina iekārot un baudīt noteiktā veidā, un, ja mūsu individuālā iekāre novirzās no normatīvās, mēs to uzreiz izjūtam kā zināmu trūkumu, kas rada vientulības risku. Jo tava iekāre ir tālāk no meinstrīma, jo grūtāk būt laimīgam, īstenojot to kopā ar citiem.
Liene Linde. Par to arī šī filma: viņi ir izmesti no galma, un viņiem ir grūti būt laimīgiem.
Alise Zariņa. Man šķiet muļķīgs apgalvojums, ka filmā neglītais tiek padarīts skaists. Ir filmas, kas to mēģina darīt, izmantojot gaismas, noskaņu, kadrējumu, taču šī uzsvēra standartā pieņemto neglītumu un grūda to sejā. Tāpēc es nepiekrītu apgalvojumam, ka šis ir veids, kā parādīt ķermeņu dažādību visā tās skaistumā.
Henriks Eliass Zēgners. Man sāk šķist, ka neglīto vīriešu un tikai un vienīgi glīto sieviešu izmantojums filmā bija norāde uz joprojām pastāvošo dzimumu stereotipizāciju.
Liene Linde. Aina, kurā par sodu vīrietim lika orāli apmierināt sievieti, bija pārāk dīvaina, tāpēc gribas domāt, ka tā jālasa ironiski. Interesanti, ja režisors to būtu domājis nopietni.
Henriks Eliass Zēgners. Vai jūs ieteiktu šo filmu noskatīties kādam citam?
Igors Gubenko. Ja man kāds draugs vai draudzene jautātu, ko es domāju par šo filmu un vai ir vērts to skatīties, es būtu ļoti piesardzīgs. Es uztrauktos par to, ka pēc ieteikuma šis cilvēks uz mani ļoti šķībi skatītos.
Jānis Joņevs. Es varētu ieteikt ar vārdiem, ka te ir iespējams redzēt kaut ko tādu, ko tu nebūsi redzējis.
Liene Linde. Ja man lūgtu ieteikt kaut ko radikālu no "Riga IFF" programmas, es minētu "Liberté".
Alise Zariņa. Manuprāt, cilvēki ļoti viltos – viņi ietu visādu provokāciju dēļ, bet būtu spiesti skatīties garas pauzes.
Jānis Joņevs. Jā, tur lielākoties notiek čubināšanās tumsā. Kā tajā Parīzes kinoteātrī.
Henriks Eliass Zēgners. Alise un Liene, es jums sākumā prasīju spekulēt par to, kāda varētu būt režisora motivācija uzņemt šo filmu, bet kāda, jūsuprāt, ir aktieru motivācija tādā piedalīties?
Alise Zariņa. Režisors ir teicis, ka viņam ļoti patīk strādāt ar neprofesionāliem aktieriem, jo, viņaprāt, profesionālie melo un izmanto jau pierastās metodes. Varbūt aktieriem likās pievilcīgs režisora solījums vest viņus jaunās teritorijās.
Henriks Eliass Zēgners. Es zināju, ka tur liela daļa ir neprofesionāli aktieri, bet skatoties to nejutu.
Liene Linde. Kad Alise filmas vidū pateica, biju pārsteigta. Tas bija diezgan pārliecinošs sniegums.
Igors Gubenko. Bet vai neērtība, neveiklība nebija klātesoša visās darbībās?
Liene Linde. Daudz kas bija neveikls, neizprotams, mīklains un enigmātisks, tāpēc man aktieru sniegums nekādi neleca ārā. Jautājumi "kas tas ir?" un "kāpēc tas ir?" mani pavadīja visas filmas garumā.
Alise Zariņa. Brīžiem bija manāms, ka aktieri iemācījušies tekstu no galvas un atkārto to vārds vārdā, nebūdami īsti pārliecināti, kā to izrunāt, bet tas radīja to dabisko…
Liene Linde. …saspringumu.
Alise Zariņa. Jā, tieši tā.
Henriks Eliass Zēgners. Tad var secināt, ka režisors tomēr ir diezgan rafinēts?
Liene Linde. Man vēl jāpadomā un jāpapēta filma, lai tā teiktu, bet, ja tev vispār ir radusies šāda iecere un tu esi atradis veidu, kā šo filmu finansēt, dabūt aktierus, sarunāt izplatītāju, iekļūt Kannās un dabūt žūrijas balvu… Protams, pa ceļam var būt veiksmes un pārpratumi, bet zināma rafinētība tajā ir klātesoša.
Igors Gubenko. Man vienā brīdī likās, ka teksti tiek izrunāti ar atsvešinājuma efektu. Arī viss uzstādījums ar mežu un 18. gadsimta drag strādā uz to, lai distancētu darbību un liktu skatītājiem to vērot no malas.
Liene Linde. Ar to modernisma kino atšķiras no meinstrīma – tu nevis identificējies, bet atsvešinies un nonāc intelektuālajā telpā. Manuprāt, te tas darīts ļoti apzināti.
Igors Gubenko. Modernisma kino raksturīga arī formas perfekcija, bet man likās, ka šeit pie tā nav piestrādāts.
Liene Linde. Manuprāt, estētika bija apzināta, bet līdz ar to arī mīklaina – tu redzi, ka tā ir veidota mērķtiecīgi, bet kāpēc? Piemēram, kāpēc daži kadri ir tik tumši?
Alise Zariņa. Lasīju, ka režisoram patīk noskatīties visu materiālu, atzīmēt kadrus, kas viņam šķiet labi, un pārējo atstāt montāžista ziņā. Vārdu sakot, viņš nedod padomus, kā tieši montēt, bet atlasa kadrus, kurus noteikti grib filmā, un tālāk uzticas montāžistam. Viņam patīk tas nejaušības un neveiksmes elements, apzināts haoss. Teiksim tā, viņš ļoti kontrolē savu nekontrolētību.
Henriks Eliass Zēgners. Kontrolētais haoss.
Liene Linde. 80 procentus filmas veido diezgan repetatīvas ainas un gari kadri, bet tas ir apzināts montāžas ritms, lai skatītājs nonāktu domu un sajūtu telpā. Informatīvi to visu varēja izstāstīt 20 minūtēs.
Henriks Eliass Zēgners. Vai jums šī skatīšanās bija mokoša?
Liene Linde. Jā, tā bija ļoti mokoša. Es izgāju ārā, jo man palika fiziski slikti.
Igors Gubenko. Man bija garlaicīgi. Mokoši bija skatīties, kā fon Trīra "Mājā, ko uzcēla Džeks" tiek šauts uz bērniem.
Alise Zariņa. Es nevaru godīgi atbildēt. Es zināju, ka gribēšu atsvešināties no tā, kas notiks uz ekrāna, bet man nešķiet, ka filmā ir daudz lietu, kuru dēļ es to nevarētu skatīties. Īstenībā, ja ievada monologs turpinātos visas filmas garumā un nekas netiktu rādīts, tas būtu daudz mokošāk, jo brīdī, kad tekstam pievienojas attēls, rodas jautājums: un tas arī viss? Pēc monologa skatītājs ir morāli gatavs daudz lielākam vājprātam. Interesanti, ka filmā ik pa laikam tiek runāts par fantāziju un tās robežām. Iespējams, ka filmas sākums pārbauda, cik tālu iet skatītāju iztēle.
Liene Linde. Tu esi sagatavojies, ka nu tik būs, bet ir tikai tas, kas tur ir, un tas viss ir fizioloģiski un garlaicīgi.
Henriks Eliass Zēgners. Varbūt tā ir sava veida metaprovokācija – ar mārketingu un slavu panākt to, ka visi runā par provokatīvu filmu, bet beigās nekā tāda tur īsti nav.
3