Teātris
27.11.2018

Neesošs dance battle "Abās malās"

Komentē
2
Saglabā

Par godu Latvijas simtgadei līdz šim esmu redzējusi sīpolu iepakojumu, kur tie izkārtoti Latvijas karoga krāsās, desu ar karogu, dažādus citus pārtikas produktus, apģērba gabalus, aksesuārus, grāmatas, pasākumus, spēles, arī "Mežezers" bija kļuvis par "LV100 Mežezeru". Par godu Latvijas simtgadei vairāku gadu garumā tika veidota arī multimediāla deju lielizrāde "Abas malas". Lai arī sociālajos tīklos un ikdienā nereti dzirdēju, ka daļa jau bija paspējusi nogurt no daudzajiem veltījumiem un veltēm Latvijai, šī izrāde neierindojas nogurdinošo dāvanu sarakstā. To varēja vērot 17.-19. novembra vakarā "Arēnā Rīga". Režisori Juris Jonelis, Roberts Rubīns, horeogrāfes Dace Adviljone, Liene Grava un horeogrāfs Raimonds Martinovs, muzikālā noformējuma autori Andris Sējāns un Reinis Sējāns, scenogrāfs Didzis Jaunzems, multimediju mākslinieks Māris Kalve un visi citi, kuri strādāja pie idejas un izpildījuma, tajā skaitā ap 500 dejotāju, kuri pārstāv visdažādākos deju žanrus, radījuši iespaidīgu izrādi par astoņpadsmitgadīgo Madaru, kura atgriežas atpakaļ laikā, lai redzētu Latvijas vēstures gājumu. Sociālajos tīklos un sarunās ar citiem skatītājiem neizlasīju un nedzirdēju nevienu sliktu atsauksmi. Bet vai var būt, ka tas tiešām bija perfekts uzvedums?

Tas ir stāsts par Latvijas vēsturi, kas tiek stāstīta, dejojot, projicējot attēlus un video, to visu savienojot ar mūziku. Šo elementu sintēze padarīja uzvedumu iespaidīgu, daudzi skatītāji birdināja ne vienu vien aizkustinājuma asaru. Varbūt tieši tā arī vajadzētu vērot "Abas malas" – ļauties emocijām, ja tādas radās, un neizcelt sīkumus, kurus varētu uzlabot. Varbūt ievēroju sīkumus, jo sēdēju otrajā, nevis trešajā stāvā un pilnīgu kopskatu netvēru. Roberts Rubīns vienā no daudzajām intervijām teica, ka scenogrāfija ir tāda, lai labi izskatītos kadrā, jo lielākā daļa cilvēku uzvedumu skatīsies pie televizoriem un "tam jāpaliek labi arhīvā". Droši vien kadrā izskatīsies perfekti, un es redzēju citu izrādi, nekā tā būs vērojama televīzijā.

Sākotnējās gaidās zināju, ka tiks stāstīts vēstures stāsts, bet iztēlojos, ka reizē notiks arī dance battle, kur dejotāji sacentīsies par to, kurš žanrs labāks, jo reti gadās vienā spēles laukumā redzēt tik daudzu deju žanru pārstāvjus. Sacensības tomēr nebija, kaut gan vienā no intervijām Raimonds Martinovs minēja draudzīgu dejotāju sāncensību, bet gala rezultātā visi darbojās kopā. Tomēr viens iztēlotās deju cīņas uzvarētājs bija.

Uzveduma kopskatu veidoja ne tikai vizuālais noformējums, bet arī audiālais – mūzika darināta un pielāgota ļoti veiksmīgi, lai vēstītu stāstu. Izvēlētas dziesmas, kuras ir attiecīgā laika zīme, bet šobrīd nav nodrillētas līdz nejēdzībai. Piemēram, Jura Kulakova kantāte "Sarkanais vilciens" izsūtījuma tēlošanai vai 90. gadus raksturojošā "100. debija". Uzteicams, ka viss sākās ar tradicionālās dziedāšanas grupas "Saucējas" dziedāto talku balsu un beidzās ar Dabas koncertzāles "Lumbricus Terrestris" skaņdarbu, radot patiesi harmonisku dabas klātbūtnes sajūtu, nepārspīlējot ar tradicionālo mūziku, kas varētu radīt nevēlamu svētulīga patosa klātbūtni.

Par scenogrāfiju un videoprojekcijām reklāmas nolūkos tika runāts ilgu laiku pirms pašas izrādes. Darbības laukumu – milzu ekrānu – uzveduma veidotāji salīdzināja ar Olimpisko spēļu atklāšanas laukumu vai lietoja citus grandiozus lielumus, kas norādīja, cik iespaidīgi viss būs. Projekcijas bija pārsteidzošas, labi piemeklēti foto un video, arī laikmetu norises atveidotas veiksmīgi. Bet brīžiem tās ņēma virsroku pār dejotājiem, un tas ir mazāk iepriecinoši. Piemēram, nobeigumā, kad bija redzams video no Madaras dzimšanas dienas, dejotāji rādīja kombināciju, ko gribētos redzēt, bet kā saskatīt video laukuma stūros? Centrs, kur atradās dejotāji, bija tik tumšs, ka varēja manīt tikai kādas nekonkrētas kustības. Līdzīgi arī brīžos, kad dejas laukumu izgaismoja atsevišķi gaismas stari, kuros redzams izdejotais, citviet tumsā – nekā. Iespējams, ka projekcijas brīžiem pārspēja dejotājus, jo uzveduma veidotājiem laikam šķita, ka citādi skatītāji nesapratīs, ko dejotāji rāda. Man gan liekas, ka horeogrāfija bija pietiekami meistarīga, lai stāstu varētu pavēstīt bez tik pamatīga "drošības tīkla".

Uzvedumā iesaistīti ap 500 dejotāji – profesionāļi un neprofesionāļi, kuri pārstāv dažādus deju žanrus. Lielākais skaits dejotāju bija no laikmetīgās dejas, tautisko deju un baleta vides. Šī dažādība bija liels ieguvums, jo nereti novērojams: lai arī Latvijā patiešām liela sabiedrības daļa dejo, atšķirīgās deju intereses nesaskaras. Bet te vienā vēstures stāstā bija redzams, ka dažādie deju žanri lieliski sader kopā un, papildinot viens otru, izveido kopīgu stāstu.

Neapšaubāmi uzvedums bija Latvijas stāsts, bet tas ietvēra arī dejas vēstures līniju – tautiskās dejas parādījās Jāņu ainā, kur dejotāji bija brīvi, lai arī izdejoja zīmējumus un kombinācijas, un nebija sterilas, skatuviskas sajūtas. Padomju Deju svētkos, kur varēja vērot pretējo, – standartizētie kostīmi, mazajām meitenēm kupli mini brunči, bantes matos – diezgan komisks skats. Līnijas, rindas, līdzināšanās, izdejotie lozungi. Ļoti klasiska baleta sākotne, nedaudz pielāgota klasiskā deja vēlākiem vēstures posmiem. Rietumu pasaules deju vēsmas 20.-30. gados. Ulmaņlaika vingrotāji, ko palīdzēja parādīt RTU karsēju komanda, kas bija lielisks pienesums. Daļai skatītāju gan šķita, ka tas jau padomju laiks, bet nē, arī Kārlim Ulmanim patika dejotājus izmantot savas varas reprezentācijai. 90. gadu urbānās kultūras dejas. Protams, dejas vēsture nav viena līnija un paralēli aktuāli ir vairāki žanri, tāpat kā Latvijas vēsturi varētu stāstīt, izvēloties citus notikumus. Taču te iezīmētie dejas virzieni labi raksturoja pāreju tālākajā dejas vēstures fāzē, izgaismojot tieši jauno, kas nenoliedz jau iepriekš atklāto dejā.

Atgriežoties pie sākumā minētā uzvarētāja, manuprāt, tā bija laikmetīgā deja. Tā caurvija visu uzvedumu, dejotāji iemiesoja Daugavu, laiku, dažādus citus tēlus, pielāgojās rādītajam laikmetam. Dejotāji piepildīja telpu, precīzi veica kustības, kur tas bija nepieciešams, un brīvi interpretēja iecerēto, kur paredzēts. Laikmetīgā deja bija harmonijā ar stāsta telpu. Ja padomā par neesošo deju žanru sacensību, tad varbūt, ka laikmetīgās dejas dejotāji un horeogrāfi veiksmīgāk izskatījās tāpēc, ka arī ikdienā dejo dažādā vidē. Savukārt baletdejotāji un tautisko deju dejotāji lielākoties dejo uz ierastās skatuves, diezgan stingri balstoties tradīcijā, un viņiem neizdodas iziet no zināmās deju vides. Pat tradīcijas mainās, tad kāpēc lai deja nemainītos? Vismaz šādā drošā uzveduma telpā.

Baleta ainas bija pārlieku paredzamas. Tieši šādos uzvedumos varētu vairāk eksperimentēt, ja to nevar darīt uz Operas skatuves klasiskajos iestudējumos. Ainā, kur centrālos tēlus izdejoja Alise Prudāne un Elīna Lutce, labi bija redzams, cik brīvi jutās E. Lutce , kas tik pārliecinoši izpildīja kustības. Saprotu, ka tas nebija A. Prudānes ikdienā izkoptais žanrs, tāpēc akcentēju nevis kombinācijas, kas varētu būt sarežģītāk izpildāmas, bet kaut vai nelielās kustības, piemēram, roku vai auguma līniju kustības. Visā uzvedumā kopumā gan Alise Prudāne paveica lielu darbu, jo viņas atveidotā Madara bija caurviju motīvs, kas virzīja uz priekšu notikumu gaitu. Teju divas stundas skriet, dejot un spēt iekļauties pārējo dejotāju vidū ne katrs profesionāls dejotājs kaut vai fiziski varētu. Cik nu redzēju, izskatījās, ka arī emocionālā piesaiste saglabājās visa uzveduma garumā.

Nereti izrādēs par vēsturi runā ar patosu vai pārlieku grūtsirdību, bet te neko no tā visa nemanīja. Deja bija dzīva, stāstījums – kustīgs. To nodrošināja ne tikai atveidošanai izvēlētie vēstures notikumi, bet arī tas, ka horeogrāfijā tik daudz izmantotas spirāles, viļņošanās, virpuļošana, bezgalības cilpu izdejošana un roku stiepšana uz augšu. Tās visas ir kustības ar turpinājumu. Brīžiem gan likās, ka viļņošanās vai skriešana pa apli un tad spirālē ir par daudz. Bet to varētu attaisnot ar pārejas brīžiem uz nākamo ainu, vai ar to, ka tieši stāstījumā it kā ar statisko, vienmērīgi ilgstošo kustību uz priekšu paritināts vēsturiskais laiks.

Lai arī viens no deju žanriem bija pārstāvēts mazliet spēcīgāk, beigu beigās dance battle "Abas malas" uzvarēja dejotāji kā kopums. Un katrs atsevišķi, jo noteikti apguva kaut ko jaunu, cerams, izdejojot ārpus zināmajiem deju ceļiem. Ja ikdienā nav iespējams redzēt, kas notiek citās deju pasaulēs, tad tagad jau nu gan. Tāpat arī katrs skatītājs, kurš redzēja, uzvarēja, jo, lai arī uzvedums nebija perfekts, tas bija patiešām mūsdienīgs stāsts par pagātni un tagadni. Neņemot vērā daudzo tehnoloģiju iesaisti, tika radīta dabiska sajūta. Arī skatītāji redzēja, ka Latvijā ir spējīgi horeogrāfi un dejotāji, kuri var būt vienoti, lai izstāstītu kopīgu stāstu.

Elīna Gailīte

Elīna Gailīte bakalaura grādu ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā, bet maģistra grādu – Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē. Pašlaik strādā Latviešu folkloras krātuvē. Interesē d...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!