Photo by Tom Grimbert on Unsplash
 
Politika
30.01.2019

Neērti, bet principiāli

Komentē
6
Saglabā

Politisku un militāru konfliktu pētnieki ir ievērojuši kādu interesantu likumsakarību. Drošs indikators, ka kādai no pusēm klājas slikti, ir apstāklis, ka tā sāk pastiprināti melot. Proti, nevis vienkārši dzīt propagandu vai noklusēt faktus, bet apgalvot kaut ko klaji nepatiesu, par kā aplamību ikkatrs, kas vēlas, var pārliecināties. Citiem vārdiem, melošana liecina par nopietnām problēmām – vispirms jau melošana pašiem sev. No tā likumsakarīgi izriet arī pretējais: ja vēlies reāli risināt kādas problēmas, pārtrauc melot pašam sev.

Ir daži jautājumi, par kuriem arī Eiropas Savienības kontekstā būtu jāpārtrauc melot pašiem sev. Tad arī būs iespējams adekvāti rīkoties kopējā Eiropas projekta vārdā, kurš, pēc manām domām, ir Latvijai eksistenciāli svarīgs. Šādas problēmas ir vismaz trīs.

  1. ES ir tik elitāra un tehnokrātiska organizācija, ka tai nekas nopietns nemaz nevar notikt. Galu galā, domstarpības starp dažādām valstīm ir bijušas savienības ikdiena, bet tās vienmēr kaut kā ir tikušas atrisinātas kompromisa ceļā, jo visām valstīm ir bijusi interese nesagraut kopīgo ietvaru. Tādēļ valstis, kuras pretojas kopīgam kursam, tiek "nožņaugtas apkampienos", proti, par tām Brisele rūpējas tiktāl, ka tās piekrīt kompromisiem un ilgstošām procedūrām, lai tikai saglabātu kopīgo ietvaru.

Kopumā tā ir taisnība, taču šodien situācija vairs nav tik vienkārša. Nākamajā Eiropas Parlamentā var būt savēlēts rekordliels daudzums dažādu eiroskeptisku populistu, kuri šo kopīgo forumu izmantos, lai no iekšpuses grautu pašu Eiropas projektu, – poļu PiS, vācu AfD, austriešu FPÖ ir tikai daži salīdzinoši civilizēti piemēri. Taču vēl trakāk, ka virkne Eiropas komisāru, kurus nominē dalībvalstu valdības, šoreiz nāks no klaji eiroskeptiskām valdībām – piemēram, Ungārijā, Austrijā, Polijā, potenciāli arī Čehijā. Komisija, kurai it kā būtu politiski neitrālā veidā jānodrošina kopējais ietvars, var kļūt ļoti politizēta un sašķelta.

Kāds civilizēts eiroskeptiķis teiks: mēs taču neesam pret Eiropu, mēs esam pret Briseles birokrātiju, kura mums uzspiež nevajadzīgus noteikumus. Patiesībā tieši mēs pārstāvam "īsto", konservatīvo Eiropu, bez Briseles birokrātu postmodernajām pārmērībām. Un šis, lūk, ir vislielākais bleķis, kuram reizēm notic pat saprātīgi cilvēki. Skaidrs, ka labējie populisti šodien nespēj piedāvāt nekādu ticamu alternatīvu tai ES, kāda tā ir izveidojusies pēdējā pusgadsimta laikā. Protams, Salvīni, Orbānu, Le Penu, Kačiņski un Kurcu vieno nepatika pret Briseli. Taču nekādas pozitīvas vīzijas te nav: itāļi gan gribētu, lai citi uzņem viņu patvēruma meklētājus, taču neviens ungārs vai polis tam nepiekritīs. PiS dikti nepatīk Krievija, bet vairums citu par to jūsmo un vēl ņem naudu no šīs valsts. Arī Trampa bijušā padomnieka Stīva Benona anti-ES kustība "The Movement" pagaidām daudz piekritēju negūst, jo par pozitīvu programmu vienoties nav iespējams. Īsi sakot, labējo populistu starpā dominē pieeja: nu, sagraus, un tad jau redzēs. Gan jau kaut kā. Kā šis "kaut kā" dzīvē izskatās, mēs joprojām vērojam UKIP un britu konservatīvo vairākuma mēnessērdzīgi izraisītajā Brexit haosā. Un pats bēdīgākais, ka šādā pieejā viņiem joprojām ir sekotāji.

  1. ES nav "veco" un "jauno" dalībvalstu – tagad visi ir vienādi. Tā vismaz bija politkorekti apgalvot pirms gadiem pieciem – pats atceros, ka tiku par to tēvišķi pamācīts kādā konferencē. Šodien situācija izskatās atšķirīgi: t.s. "veco" un "jauno" ES valstu starpā no jauna parādās plaisas. Vispirms virkne t.s. "jauno" valstu elites, lielākoties t.s. Višegradas grupā, kā arī pašlaik prezidējošajā Rumānijā, sāk mērķtiecīgi strādāt pret tādiem ES pamatprincipiem kā varu dalīšana, tiesu neatkarība, brīvas NVO un neatkarīgi mediji. Tam, iespējams, ir darīšana ar neseno patvēruma meklētāju krīzi, taču vērīgāks skatītājs pamanīs, ka saknes ir krietni dziļākas. Proti, pēc sākotnējā, pa daļai simulētā eiro-entuziasma perioda šajās valstīs svārsts ir aizgājis pretējā virzienā: sak’, jūs, "vecie" eiropieši, mūs nemācīsiet, kā mums būs dzīvot! Pārāk ilgi esam klausījušies jūsu pamācības – tagad mēs jums parādīsim, uz ko esam spējīgi. Galu galā gan Orbāns, gan Kačiņskis meistarīgi izmanto patvēruma meklētāju tēmu - tomēr viņu politiskais uzplaukums ir sācies jau krietni agrāk.

Protams, labējie populisti kļūst populāri arī Rietumeiropā. Tomēr ir kāda būtiska atšķirība: tur mēģinājumiem sagraut tiesiskumu un neatkarīgas institūcijas pretojas spēcīga opozīcija. Turpretī "jaunajās" valstīs ar šādu demokrātisku opozīciju ir krietni sliktāk. Tādēļ plaisa starp "vecajiem" un "jaunajiem" var padziļināties: jau šobrīd ir skaidrs, ka tās valstis, kuras savās populistiski autoritārajās nosliecēs izies ārpus pamatvērtību rāmjiem, mēģinās "sist ar rubli" - proti, padarīs ES fondu pieejamību atkarīgu no tiesiskuma un demokrātijas principu ievērošanas. Un ir grūti to pārmest: "jaunās" dalībvalstis visas kā viena ir ES fondu saņēmējas, nevis maksātājas. Tādēļ tiem, kas no saviem nodokļiem dotē šīs tautsaimniecības, ir zināms pamats pieprasīt turēšanos zināmos civilizētas politikas rāmjos.

Tomēr no Latvijas perspektīvas nekas nebūtu tik neapdomīgi kā priecāties par kādas Centrāleiropas valsts "sodīšanu". Iemesli tam ir vairāki. Vispirms tas visdrīzāk tikai dotu papildu vilkmi eiroskeptiķiem, kuri jau izsenis ir sūdzējušies, ka "mūsējos" tur diskriminē un nesaprot. Turklāt tas tikai padziļinātu jau ilgāku laiku Rietumeiropas kuluāros modušās aizdomas, ka "jaunie" patiesībā nemaz nav ieinteresēti Eiropas nākotnes projekta kopīgā veidošanā. Tās ir pa daļai pamatotas aizdomas, ka visa šī Višegrada un pārējie austrumeiropieši patiesībā nevēlas strādāt pēckara Eiropas ideālu vārdā, bet tikai piedzīt naudu no Rietumiem un tēlot mūždien aizvainotos. Lieki piebilst, ka šāda šķelšanās būtu postoša Latvijas interesēm. To ES morālās autoritātes telpu, kura šai organizācijai Austrumeiropā ir bijusi kopš 1990. gadu sākuma, aizpildīs cita, proti, Krievijas autoritāte – un tad sapnis par modernu, eiropeisku Latviju tiešām būtu izsapņots. Krievija ir kļuvusi neslēpti revizionistiska; tā atbalsta dažādus anti-ES spēkus (lielākoties galēji labējos) vairumā ES valstu un jau šodien kontrolē ievērojamu daudzumu ietekmes aģentu un visādu noderīgu idiotu, kas saskata Maskavā ar tās "tradicionālajām vērtībām" un autoritārismu kādu normatīvu alternatīvu Briselei ar tās toleranci, plurālismu un demokrātiju.

  1. Drošības politikā ir izvēle starp ES un NATO. Patiesībā nekādas izvēles nav, un, ja, piemēram, Latvijai tiešām būtu jāizvēlas, tad tās būtu ļoti lielas ziepes. Sapņi par Eiropas armiju ir ļoti laba lieta – taču tā ir kārtējā "vīzija", kuras realizāciju var piedzīvot tikai mūsu bērnu bērni. Šodien ir iespējams veikt praktiskus soļus šajā virzienā – piemēram, domāt par bruņojuma un infrastruktūras savietojamību, vismaz daļēji centralizēt militāros iepirkumus, veidot dažādas ES militārās vienības starptautiskām misijām u.tml. Taču runāt par Eiropas bruņotajiem spēkiem ir, mazākais, pārsteidzīgi.

Tad kā rīkoties situācijā, kad ASV prezidents, kā nesen rakstīja laikraksti, apsver iespēju izstāties no NATO? Vispirms rūpēties par savām aizsardzības spējām, vienlaikus vēršoties pret jebkura veida slepeniem starpvalstu darījumiem, kas varētu skart Latvijas drošības intereses. Baltijas valstu drošība ir internacionāls jautājums; mēs jau kopš neatkarības atjaunošanas savu drošību internacionalizējam, uzsverot, ka Baltijas valstu kā neatkarīgu, demokrātisku republiku pastāvēšana ir Eiropas miera un drošības pamatjautājums. Taču šī stratēģija vairs efektīvi nedarbosies, ja nespēsim ticami apelēt pie Eiroatlantiskās pasaules kā vērtību kopienas. Ja līdzīgi dažiem centrāleiropiešiem runāsim par savu īpašo Sonderweg, kuram visas liberālās demokrātijas vērtības ir svešas un uzspiestas, mēs zaudēsim jebkādu nozīmību pasaules kartē. Tīri egoistisku, izolētu un tautiski autoritāru režīmu Eiropā nevienam nebūs nekādas daļas par Baltijas valstu neatkarību. Tāda mācība mums būtu jāgūst no starpkaru pieredzes.

Ja uztveram gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas ne tikai kā publisku šovu, bet arī kā iespēju nopietnām debatēm par Latviju ES kontekstā, minētās problēmas būtu jāuztver nopietni. Protams, ir uzdodama arī virkne citu jautājumu par Eiropas nākotnes praktisko izpildījumu – par budžetu, kohēziju, inovāciju politiku, bezdarbu un tamlīdzīgi. Taču nevajadzētu aizmirst par principiāliem jautājumiem.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!