Nedaudz par sevi pašu

Šodien, 5. decembrī uz Arēnas Rīga skatuves kāps 59 gadus vecais Igijs Pops, viens no ietekmīgākajiem dzīvajiem mūziķiem uz šīs planētas.
Šeit lasāmais fragments ir tulkojums no Igija autobiogrāfijas „Mav vajag vēl” (I Need More: The Stooges and Other Stories by Iggy Pop with Anne Wehrer, N.Y., 1982). Par iespēju publicēt šo fragmentu pateicamies portālam hipiji.lv.

_____

Kaut kas jau jāpastāsta arī par sevi. Esmu mācījies vidusskolā. Divdesmit gadu vecumā man bija sava grupa Stooges, un es gribēju tajā dziedāt un sacerēt dziesmas, un tādā garā. Neviens no mums nebija labs muzikants — es biju labs bunģieris, bet tas jau nenozīmē būt dziedātājam, vai ne?

Pārējie spēlēja grupā Dirty Shames. Viņi spēlēja pēc platēm — tās notis, kuras zināja. Notis, kuras nezināja, tās izlaida. Dirty Shames — VIENAS NOTS SAMBAS ansamblis.

Nu tātad, mēs izveidojām grupu un vairākus mēnešus neko nedarījām, tikai pļāpājām. Patiesībā es puišus varēju savākt uz mēģinājumu tāpēc, ka ņēmu līdz zāli vai hašu. Mēs bijām jauni un tikko sākuši pīpēt, paši zināt, kā tas sākumā patīk. Mēģināt sākām ziemā, un es dzīvoju pie vecākiem, jo nebija naudas. No rītiem uz galda atradu mātes atstātos divarpus dolārus. Mēs dzīvojām treileru stāvvietā, piecas jūdzes cauri visai pilsētai līdz Ronijam un Skotam Eštoniem — basistam un bunģierim. Dažas jūdzes ar autobusu, tālāk ar kājām. Satinos siltāk, liku kabatā mazliet zāles, vai kas nu kuru reizi bija. Ļoti nopietni izturējos pret mēģinājumiem. Biju ambiciozs zēns. Vienmēr gribēju būt pašā virsotnē, pats slavenākais, pats populārākais. Tātad pusjūdzi kājām caur sniegiem līdz pieturai, četrdesmit minūtes ar autobusu un vēl desmit līdz viņu mājām.

Spēlēt vajadzēja kaut cik rītam līdzīgā laikā, tāpēc ka pusčetros no darba atgriezās māte un viņa nepieļāva skaļu mūziku, viņa gribēja atpūsties. Taču šie puiši bija visslinkākie sivēni no visiem mazgadīgajiem noziedzniekiem. Pilnīgi izlaisti, māmiņu izlutināti — baltmaizīte, šokolādīte un tādas lietas. Viens no viņiem, Deivs, tā arī samaitājās līdz nāvei. Tas bija šausmīgi. Viņš bija pārāk piedzēries, lai dzīvotu.

Veikušam visu to ceļu, man vēl vajadzēja piespiest viņus atvērt, jo gulēt šie taisījās līdz pat pusdienlaikam. Viņi guļ, bet es zvanu, zvanu, zvanu. Nācās ņemt dārza šļūteni un liet logos, mest akmeņus, aurot visu ko, mest sniega pikas. Un, kad visbeidzot tiku iekšā, nācās viņus modināt vēl vairākas reizes. Tādi kaprīzi, nekādi negribēja pamosties. Nācās uzlikt dažas skaņuplates, lai būtu viņos daudzmaz sajēgas. Vēlāk sāka piestaigāt Deivs, viņš dzīvoja netālu. Bet tajos laikos mēs bijām trijatā: es, Ronijs un Skots. Beidzot ap diviem viņi man jau bija gatavi spēlēt, un mēs kāpām lejā pagrabā. Nokāpuši pagrabā, izslēdzām gaismu, un tad puiši pa īstam sakoncentrējās, lai dotu mūziku — kaut ko tādu fantastisku. Viņi bija pilnīgi brīvi, nedisciplinēti, sabojāti, noziedzīgi puišeļi, viņi lieliski prata skatīties televizoru vai meistarot mākslas darbus, visādas kolāžas no reklāmu plakātiem un tamlīdzīgi. Pilnīgi skaidrs, ka kaifs bija galvenais priekšnoteikums — sākumā vēl tikai zāle.

Viņi lieliski prata pasapņot, skatīties īstus sapņus, visu to, ar ko bagāti ir mani putekļainie Vidējie Rietumi. Zudusī pasaule. No šejienes, no amerikāņu Vidējiem Rietumiem nākuši daudzi revolucionāri prāti. Par šo tēmu ļoti labi izteicies Pits Taunsends: būt spilgtai personībai Vidējos Rietumos nav īpaši grūti, tā tev nav Londona vai Ņujorka, kur tev visu laiku ieliek, rīvējas gar tevi, dzēš visas ilūzijas. Lai Ņujorkā saprastu, kas tu esi, vienkārši pamazām jānoskaidro, kas tu NEESI. Ilūzijas zūd. Ja tu kaut ko proti ļoti labi, lielā pilsētā atradīsies tūkstošiem cilvēku, kuri to prot labāk par tevi; bet tādā putekļainā izgāztuvē kā Annabora, Mičiganas štats, vissīkākais ģēnijs viegli kļūst par gaišāko prātu apgabalā — par purva Supemenu.

Tā, lūk, mēs sākām mēģināt, sākām radīt grupu Stooges, 1967. gadā. Nokāpām pagrabā bez apgaismojuma, izņemot Ziemassvētku lampiņu virteni un mazu lampiņu uz grīdas, un es spēlēju uz havajiešu ģitāras īpašā paša izdomātā veidā, tā lai vienlaicīgi izdabūtu divas skaņas, kā lidmašīna. Nezinu, kā vēl lai to nosauc: nu līdzīgi kā lidmašīnas rūkoņa. Agrīnais Stooges skanējums daudz vēlāk kļuva par agrīno Sex Pistols skanējumu. Tātad tā es spēlēju, bet Rons spēlēja basu, bet Skotiju es iemācīju sist bungas, kuras pats arī sameistaroju. Mēs gan jutām, ka vajag viņam nopirkt īstas, bet es jau veselu mēnesi biju nostrādājies divos darbos: vienā pārdevu hamburgerus, kokakolu, frī kartupeļus, bet otrajā strādāju nocenoto skaņuplašu veikala noliktavā Annarborā, un šis mēnesis jau bija izsmēlis visas manas iespējas. Biju sapelnījis mazam pastiprinātājam Fender Princeton un vēl arī pastiprinātājam Kustom, kurš gan skanēja draņķīgi, toties izskatījās tā, ka es kā tāds īsts melnais laucinieks nespēju atturēties nenopircis. Pēc šiem pirkumiem atklāju, ka vairāk strādāt nav manos spēkos, tā kā nācās iztikt bez bungām.

Izgāztuvē biju savācis tukšas 55 galonu benzīnmucas un pārvērtis tās sitamajos instrumentos.

Skotijs dragāja pa tām no visa dulluma: skanēja kā pērkondārdi, kā zemestrīce. Tās bija arī apgleznotas ar visādām neķītrībām, bet no priekšpuses bija uzzīmēta indiešu mīlestības un pārdzimšanas simbolika. (Redziet Stooges bija divas būtības, viena no tām galīgi draņķīga, nelietīga, ar noslieci uz fašismu un vardarbību). Tā nu mēs sākām spēlēt — ļoti skaļi, ļoti ātri, neapstājoties un variējot tēmu. Tajos laikos tas bija tīrs instrumentāls, it kā džezs būtu sajucis prātā. Ziemeļāfrikānisku cilšu skanējums, turklāt ļoti elektrizēts.

Tā mēs bliezām kādas desmit minūtes. Tad atkal sākām appīpēties. Vēl pēc desmit minūtēm visi sāka čīkstēt: „Vai, vai, fū, kā esam noguruši”. Taču tas, ko mēs šajās desmit minūtēs bijām ielikuši, bija tik pirmatnēji mežonīgs, ka zeme noraustījās, atvērās un aprija visu nejēdzīgo realitāti.

Mūs neuztrauca ne dziesmu sacerēšana, ne akordu virknējumi. Ne par ko tādu es neinteresējos, līdz pienāca laiks ierakstīties: parakstījis kontraktu, es nolēmu iemācīties rakstīt dziesmas — nu un iemācījos arī.

Mūsu mūzika bija mainīga, ekstremāli konceptuāla. Mums vispār bija tikai viena dziesma, kas saucās „Uzskrūvējies”, vai arī mēs mainījām nosaukumu uz „Astmas lēkme”, „Atā nejēgas” vai kaut kādu tur „Jēzus mīl Stooges”. Tādā veidā bla bla bla viss arī sākās.

Visbeidzot mēs nolēmām, ka mums nepieciešama sava māja normāliem mēģinājumiem. Citādi, kā redzat, laiks un nauda tērējās nelietderīgi. Tad mums parādījās tā māja Mičigānas Universitātes teritorijā. Brīnišķīga, veca māja, kokiem apstādītā alejā. Pēc nedēļas virtuve tika aiznaglota. Tas bija tipisks rokmuzikantu miteklis, tikai mēs nebijām rokeri. Diez vai mēs spētu nospēlēt kaut ko no Čaka Berija.

Māja — tā bija pavisam cita lieta. Mēs turpinājām meklēt savu skaņu. Nezinājām, ar ko sākt, kamēr nebijām dzirdējuši Hariju Pārču. Mēs klausījamies Harija Pārča plati (ja nezināt — pameklējiet) kopā ar četriem pieciem draugiem, Rons lēkāja pa māju, pārģērbies par kupraini, izraisīdams poltergeistu, mēs gaudojām līdzi Pārčam kā spoki, priecājamies, aizslēdzām visas durvis, ieslēdzām un izslēdzām gaismu. Viens no viesiem, Kregs Sazerlends, kaut kur bija sadabūjis LSD, un mēs to nomēģinājām. Viņam pašam bija neveiksmīgs trips un nakti viņš pavadīja krūmos. Vēl viņam bija dārga ģitāra, bet spēlēt viņš gan nemācēja un varu derēt, ka nemāk vēl joprojām.

Mūs apvainoja, ka esam pārāk nedraudzīgi. Taisnīgi, bet visas labās komandas cenšas dzīvot noslēgti. Man vienmēr paticis dzīvot vīriešu kompānijā. Pat ar savu komandu vienā mājā ir labi. Kad gribās uzspēlēt mūziku, vai vēl kaut ko, labi, ka apkārt ir draugi, tuvas attiecības. Ekonomiski izdevīgi un vispār noderīgi.

No angļu valodas tulkojis Indulis Lapiņš.