Redzējumi
25.01.2011

Nebūt trakam

Komentē
0
Saglabā

Nebūt trakam – tas nav izdevīgs stāvoklis jaunam māksliniekam. Ja mākslinieks nav traks, viņam ir jābūt žilbinoši precīzam, bet karjeras sākumā tas tikpat kā nav iespējams. Tas, kas padara zemas temperatūras mākslu no garlaicīgas par ģeniālu, ir perfekta struktūra un tieši vai netieši secinājumi. Tas attiecas gan uz Kafku, gan uz Mannu, gan Ostupu. Artis Ostups ir talantīgs dzejnieks, kam netrūkst ne jušanas, ne saprašanas, ne jaunu ideju, bet vajadzētu vēl mazliet papūlēties, lai viņa dzejoļi precīzāk trāpītu paši savos mērķos.

Patīkamākā Biedrā Sniegā ir viņa mērķtiecība. Vispār man liekas, ka māksliniekiem mēdz būt tikai trīs mērķi – 1) dolbīt, 2) moralizēt, 3) saprast patiesību, un uz augstvērtīgu mākslu ved tikai pēdējais. Un pie reizes dolbī daudz spēcīgāk, jo patiesība noteikti ir stiprāka par bezgalīgām apzīmētāju un sajūtu virknēm. Man patika Arta Ostupa dzejā just “pareizo” mērķi. Viņa forma ir pakārtota saturam, viņš nespiež uz jūtām un nepārspīlē, bet gan uzmanīgi un bez pozas, nebaidīdamies no sava patiesā jocīguma, vēro sevi, citus un dabu, meklēdams jaunus vārdus, kādos par to runāt. Artis Ostups ir stāstu stāstītājs. Tas nenozīmē, ka tas viņš nodarbojas ar prozisko storytellingu, labi, ka LV dzejnieki ar to vispār nenodarbojas. Ostupa stāstus var izstāstīt vienīgi dzejas valodā. Un bieži viņam izdodas precīzi pastāstīt par to, par ko man vēl neviens dzejā nebija stāstījis. Piemēram, “Latviešu pacients”, kura jēga un vēstījums atklājas pamazām, pieņemoties spēkā, un beigās tu nesaproti, vai autors vispār ir sapratis, cik svarīgi ir tas, ko viņš ir uzrakstījis. Tāpat arī stāsti “biedrs Sniegs”, “pēkšņi vairs neprotam gatavot kafiju” – brīnišķīgas idejas par lietu kārtību pasaulē, un ļoti labi izstāstītas.

Tomēr to nevar teikt par visiem dzejoļiem. Krājuma struktūrā ir ievērojamas nepilnības, proti, vismaz 50% dzejoļu nav precīzi un neiedarbojas uz lasītāju tādā veidā, kā dzejnieks to būtu vēlējies. Par velti iztērē labu ideju. To varētu saukt par komunikācijas prasmes trūkumu. Dažviet pavediens pārtrūkst, beigās tu nesaproti, kā mēs tik tālu esam nonākuši, un jāuzdod papildjautājumi. Ko nozīmē tas, ka “Stiksa plūst otrpus mežam un sazarojas deltā?” (9) Kur Stiksa vispār ietek? Kāpēc vārdi „Hallo Eiropa te Nordkins jūs traucē” (38) ir jāuzskata par sarkasmu? Kāpēc meitene no dzejoļa 13. lpp., dodoties atpakaļ laikā un telpā, nokļūst vietā, kur nav paša protagonista, un, ja tā arī vajadzēja, tad kādēļ viņa raud, kad viņš viņai zvana? Ko nozīmē “izsistais stikliņš un nolauztie rādītāji / man iemācījuši visu ko jūtu” (64). Ko nozīmē mācīties just? Nebūtu jēgas uzdot šādus jautājumus trakam dzejniekam, bet Ostups pats sev izvirza noteikumus un dod solījumus. Man likās, ka man tiek apsolīti daudz elegantāki dzejoļu nobeigumi vai cita veida precīzi pievīlētas atslēgas, kuras Ostupa dzejoļos parādās tieši tik bieži, lai lasītājam būtu tiesības tās prasīt vienmēr.

Esmu dzirdējusi, ka Arti Ostupu liek blakus Arvim Vigulam, kura grāmatu lasīju pirms pusotra gada (secinājumus skat. šeit). Domāju, ka viņu dzejas mērķi ir pilnīgi atšķirīgi. Vigulu vairāk interesē dramatiskais teātris, sevis un lasītāja aizgrābšana par katru cenu, savukārt Ostups cenšas saprast būtību – kā kaut ko no sevis atsevišķu. Tas, kas viņus padara līdzīgus, ir metode – nopietna attieksme pret formu un tehniku un rūpīga iepazīšanās ar labāko dzeju, kas pasaulē sarakstīta pirms viņiem. Diemžēl šī metode O. un V. gadījumos ietver vienas un tās pašas klišejas. Varbūt būtu jāiet tālāk savā atziņā par to, kas ir “štampi”, jo šķiet, ka Ostups, tāpat kā Viguls, no tiem nemaz neizvairās. Lai gan kaut kādā ziņā “mirušie naktīs nāk padzerties laiku” ir tas pats, kas mana roka tavos matos.

“Diktatori modās savos trūdu palagos”, “ārprātīgo raksti”, “lielceļi klusēja kā slēpdami patiesību” Ostupa dzejas kontekstā ir prasmīgi, bet visticamāk negribēti atdarinājumi. Savukārt intelektuālās kultūras atsauces ir haltūras. Nezinu, kāpēc ir jāraksta “koki atskaņo Šostakoviča simfonijas”, “Monmartra bija tālu – izmirkusi cigarete gailēja tās pirkstos”. Ko vispār mūsdienās nozīmē Monmartra. Es domāju, ka tā vairs nedrīkst darīt. Tas jau ir iztērēts. Turklāt Ostupam tas nav vajadzīgs, jo viņa patiesais skatījums, lai arī nav pārāk ekspresīvs, ir patiesi savdabīgs, viņam netrūkst iztēles un pašam savu ideju. Ja jau cilvēks māk izdomāt tādu dzejoli kā “biedrs Sniegs”. Vai “puķe – es tevi vēroju jau veselu minūti / lūdzu dod kādu zīmi, ka tu patiešām pastāvi”. Viens režisors man reiz teica, ka arī kino tā skaitās haltūra – rādīt sienu, uz kuras ir bilde, un gribēt, lai tas kadrs velk uz priekšu scenāriju. Ostupam ir vesela virkne dzejoļu kā sienas ar “post-it” lapiņu, uz kuras rakstīts “Kiešlovskis”, “Neruda” u.c. Dzejoļa “Witek” man vispār ir žēl, jo tas būtu tik daudzkārt labāks bez šīs pievienotās atņemošās vērtības. Tāpat arī šaubos, vai kaut ko īpaši pievieno Brodska melodiju atskaņošana.

Es jau teicu, ka ticu Ostupa dzejas krietnajiem nolūkiem, tāpēc pieņemu, ka klišejas ir neapzināts mēģinājums aizpildīt plaisas, ko rada komunikācijas prasmes trūkums. Tātad ir vairāk jāstrādā ar galvu. Ja tu esi nevis “trakais”, bet “intelektuālais”, nav viegli atšķirt savu balsi no “mirušo balsīm”. Tik milzīgs ir kārdinājums runāt nevis par sevi, bet par to, ko tu esi izlasījis un ar ko vēlies identificēties. Nav viegli atšķirt, ko tu esi jau pārstrādājis sevī un māki pasniegt būtiski jaunā kvalitātē (kā, piemēram, Rokpelnis pasniedz Bībeles sižetus un dažreiz arī Zeibots – Austrumu idejas) un ko – tikai daļēji sagremojis, un aiz nepacietības, aiz sajūsmas, visiem priekšlaikus pateicis, ka tu to jūti, lai arī patiesībā tu to ne jūti, ne zini, bet tikai esi uzzinājis.

Grāmata kopumā atstāj mazliet neviendabīgu iespaidu. Autora krēsls šūpojas, dedukcijai klasiķu stilā mijoties ar huligānismu, ko Raups uz grāmatas muguras nosaucis par “jauneklīgu ironiju”. Tas laikam ir normāli pirmajai grāmatai. Tomēr arī dzejoļos, kas kopumā šķita nekvalitatīvi, piemēram, “Caur sniegputeni” (šausmīgi banāla ainava), atrodama laba dzeja – “klusi aiz mums / švīkst vēja slotiņas dzēsdamas pēdas”. Es tātad domāju, ka viss būs normāli, un kaut kādā ziņā Artis Ostups ir Biedrs Sniegs, un tas saistīts gan ar gaisa temperatūru, gan kristāliņu struktūrām, kas viņu veido. Un vēl, mani aizkustināja tas, cik svaigi un īsti viņam sanāk rakstīt par dabu. Lai arī dabas ainavu pasaulē ir uzgleznots vairāk kā saprašanas, tieši lasot Ostupu iedomājos, ka šo tēmu izsmelt nav iespējams.

Tēmas

Agnese Krivade

Agnese Krivade ir dzejniece un performanču māksliniece, kas strādā ar tekstu, kustību un somatiku. Interesējas par domāšanas un kustības attiecībām, tic pārmaiņām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!