Viedokļi
01.09.2014

Nebūs kristīgi

Komentē
9

"Bābeles ķēniņš lika Cedekijas dēlus nokaut Riblā viņa acu priekšā, tāpat arī visus Jūdas dižciltīgos. Cedekijam viņš lika izdurt acis, to saistīt ar vara saitēm un vest uz Bābeli."
Jeremijas grāmata 39:6-7

 

"Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības," teikts Latvijas Republikas Satversmes preambulā jeb Latvijas Satversmes ievaddaļā, kuru, cenšoties rast pamatojumu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgai, pēc ilgām un ne pārāk auglīgām dažādu interesentu, dīkdieņu un lietpratēju diskusijām 2014. gada 19. jūnijā galīgā lasījumā pieņēma 11. Saeimas deputāti.

Kā vairums demokrātiskā ceļā tapušu tekstu, arī šī preambula, protams, nav nekāds literatūras piemineklis un ir tālu no pilnības.

Brīžiem tā atgādina bērnībā vai dažkārt arī pieaugušo viesībās spēlēto rakstīšanas spēli "ar nolocīšanu" – katrs nākamais rakstītājs cenšas turpināt iepriekšējā iesākto, lai gan no tā viņam vai viņai redzams vien teikuma pēdējais vārds. Citādi ir grūti izskaidrot, pa kādiem maigās varas un nevardarbīgās pretošanās ceļiem valstī, kuras pamatos ir vienīgi latviešu un lībiešu tradīcijas, tomēr ir nonākušas arī kristīgās vērtības.

Kristīgo vērtību pieminējums preambulas tekstā bija viena no tēmām, kas tās tapšanas laikā izraisīja visai plašas diskusijas. Tā, piemēram, tika rakstīts: "Kāpēc ir tik svarīgi Satversmes preambulā minēt kristīgās vērtības un nepadarīt tās teju vai nemanāmas preambulas tekstā? Tāpēc, ka tā ir Rietumu civilizācijas paradigma, kuras mantinieki esam. Bez Dieva vērtības zaudē absolūto atskaites punktu, tās relativizējas, ir pakļaujamas mirkļa aktualitātei, reālpolitikai, interešu grupu spiedienam, cilvēku vājībām u. tml. Te vietā ir Fjodora Dostojevska atziņa: ja Dieva nav, nekas nav svēts, tad viss ir atļauts." [1]

Bet kāds pauda pretēju viedokli: "Preambula ir juridiski un politiski nepieciešama, bet [..] uzskaitītie argumenti prasa no preambulas svītrot kristīgās vērtības. Sacerot Eiropas Savienības Lisabonas līgumu, juristi un politiķi ilgi diskutēja par vajadzību iekļaut līgumā atsauci uz kristīgajām vērtībām. Vairākums nolēma atteikties no kristietības pieminēšanas. Vai latvieši kārtējo reizi vēlas būt īstāki katoļi nekā Romas pāvests?" [2]

Sliktā ziņa ir tāda, ka viena, visiem kopīga Dieva laikam patiesi nav. Un viss ir atļauts. Un vēl sliktāka ziņa ir tā, ka tieša apdraudējuma brīdī var izrādīties, ka viss, kas mums atliek, ir saukt: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?" Jo beigu galā allaž svarīgs izrādās vien tas, kura Dievs un ticība šim Dievam ir izrādījusies stiprāka.

Gan senajā Romā, gan Bizantijā karotāji kaujās mēdza doties ar saucienu "Dievs ar mums!". Pēcāk šī pārliecība kara gaitās daudzus gadsimtus pavadīja prūšus un vāciešus (pēdējoreiz uz nacistiskās Vācijas kareivju jostas sprādzēm) un nebija sveša arī Krievijas impērijā. Taču jāņem vērā, ka šāds Dievs vairāk gan palīdz kaujās, kas nes uzvaru, bet, vācu kareivjiem nonākot, piemēram, Staļingradā, ne no šā, ne no tā piepeši nolemj atdusēties.

Kristīgas vērtības noteikti ir arī mūsdienu Krievijas identitātes pamatā. Palūk, tās prezidents pat savu dienišķo maizi saņem no Pareizticīgo baznīcas patriarham Kirilam piederošajiem lauku īpašumiem [3], bet huligānisku pankroku no tempļa aizmēž ar visu laicīgā likuma bardzību.

Lai arī Lisabonas līgumā neiekļautas, kristīgās vērtības noteikti ir ne jau tikai Latvijas, bet arī citu Eiropas Savienības valstu identitātes pamatā. Angelas Merkeles iemiesotā Vācijas politika attiecībās ar jaunāko laiku Krieviju ir īstena kristīgas piedošanas apoteoze. Tas par mazā pirkstiņa atdošanu velnam jau ir no citiem apcirkņiem. Arī Francijas karakuģu tirgotāji vai Žerāra Depardjē atveidotais pazudušā dēla traģiskais tēls savā dramatismā varētu būt patapināti pa taisno no Bībeles.

Kristīgās vērtības nebija svešas arī Latvijas valstī pirms Otrā pasaules kara, un Kārļa Ulmaņa "Palieciet savās vietās, es palikšu savējā" var iztulkot arī kā citos vārdos ietērptu: "[..] jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru." Zviedri, kas pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībai izdeva kuģīšos "Alnis" un "Potrimps" līdz Zviedrijas krastiem tikušos leģionārus, gan jau vienkārši "nezināja, ko dara".

Un, protams, kristīgās vērtības allaž bijušas ASV pamatā. Tā, piemēram, ASV valdības lēmums no 2011. gada budžeta 205 miljonus ASV dolāru piešķirt Izraēlas pretraķešu aizsardzības sistēmas "Dzelzs kupols" attīstīšanai bija īsti kristīga dāvana – gluži vai liela ļaužu pulka paēdināšana ar "piecām miežu maizēm un divi zivīm".

Izraēla gan ir valsts, par kuru diez vai var sacīt, ka tās pamatā ir kristīgas vērtības –gandrīz 80% tās iedzīvotāju sevi pieskaita jūdaismam, kādi 17% ir musulmaņi, bet kristieši tikai kādi nieka 2%. Tomēr arī tur tic, ka Dievs ir viens. Un tā vien šķiet, ka šo Dievu viņa ļaužu dibinātās valsts pastāvēšana nodarbina krietni vien vairāk nekā viņa kristīgo kolēģi. Bet valstis ir dažādas. Kaut kur iztēlē jau pastāv arī, piemēram, sunnītu džihādistu izsapņotā Irākas un Sīrijas islāma valsts (pazīstama ar saīsinājumu ISIS), kuras pamatā tiek liktas kaut kādas varbūt vienīgi pie radikālākajiem Latvijas interneta troļļiem pieņemamas idejas.

Jā, un tad vēl ir Ukraina. Eiropas Savienībā tā gan nav, tomēr ir daļa no Eiropas. Ar visām kristīgajām vērtībām. Valsts retumu daļā ir izplatīta arī katoļticība, bet vairums ticīgo Ukrainā pieder Pareizticīgo baznīcai, un tās vai citas kristīgās konfesijas izpratnē Dievam tic vairāk nekā 75% valsts iedzīvotāju (2006. gada dati).

Kad viena it kā taču kristīgās vērtībās balstīta valsts atņem otrai daļu tās teritorijas un tīko sagrābt vēl vairāk un kad ar vienas valsts atbalstu tiek nogalināti citas valsts pilsoņi (bet gadās pat, ka arī ļaudis no pavisam tālām zemēm), gan tieši cietušajai valstij, gan visām citām kaut kā būtu jāreaģē. Kaut vai saskaņā ar kristīgajām vērtībām, ja vien būtu skaidrība, kuru no tām šādā brīdī izvēlēties un likt lietā, jo ir taču zināms, kā nepakļaušanās okupācijas varai un vietējai garīgo līderu elitei beidzās pašam šo vērtību pamatlicējam.

Un tad šķiet, ka varbūt tomēr drošāk būtu bijis gan preambulās, gan visur citur palikt pie Vecās Derības Dieva, pie "aci pret aci, zobu pret zobu", katrai valstij ar vai bez ASV atbalsta uzbūvēt savu "Dzelzs kupolu", bet Gideona Jaunā Derība mīļā miera labad lai paliek viesnīcu naktsskapīšu atvilktnēs kaut kur starp minibāru, CNN tiešraidi televizorā un gultu.

[1] Vineta Poriņa, "Par atbalstu Satversmes preambulai, par valstsnāciju un latviešu tautu vai Latvijas tautu Satversmes preambulā". (Pietiek.com)

[2] Ints Cālītis, "Kas tās tādas kristīgās vērtības Latvijā?". (Nra.lv)

[3] Ben Judah, "Behind the Scenes in Putin's Court: The Private Habits of a Latter-Day Dictator". (Newsweek.com)

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!