Foto - Andrejs Strokins, LLMC
 
Recenzija
15.12.2015

Nebijušu sajūtu restaurēšana stīgu orķestrim

Komentē
0
Saglabā

Daudzu mūziķu un klausītāju apziņā 2015. gads aizritējis kā Žana Sibēliusa un Karla Nilsena 150. jubilejas gads – pēdējais apliecinājums par to bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts 4. decembrī izpārdotā Lielās ģildes zālē. Taču pēc Latvijas Laikmetīgās mākslas centra iniciatīvas vienlaikus tiek atzīmēts arī Hardija Lediņa gads, un tajā pašā dienā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notikušā koncerta organizētājiem tāpat nācās lūkot papildvietas. Ne bez iemesla – ideja par Hardija Lediņa un viņa domubiedru 1984. gadā radītā albuma "Kuncendorfs un Osendovskis" publisku atskaņojumu stīgu orķestra versijā bija tik vilinoša, ka daudzi šo pasākumu nekādi negribēja palaist garām. Un viņiem savās cerībās uz kaut ko avangardisku, asprātīgu un vienlaikus profesionāli realizētu nevajadzēja vilties.

No vienas puses – atdzīvināt konkrētam laikam un konkrētai emocionālajai pasaulei piederīgas noskaņas un pārdzīvojumus, bez šaubām, ir neiespējami. Un ne jau tikai tādēļ, ka kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem politiskās un sociālās struktūras ir neatgriezeniski mainījušās – galu galā Hardijs Lediņš un Juris Boiko tās vienmēr uzlūkoja par varbūt nepatīkamām, taču absolūti maznozīmīgām parādībām. Pakāpeniski un neapturami mainās arī cilvēcisko jūtu gamma, mākslinieciskās estētikas izpausmes, visi gandrīz netveramie un vārdos neidentificējamie impulsi un zemstrāvas – un tā rezultātā, raugoties tikai gadus septiņus senā pagātnē, vienā brīdī jāsecina, ka, piemēram, teātra māksla tagad jau kļuvusi citādāka. Nemaz jau nerunājot par attiecībām ar sievietēm un draugiem. Atšķirības šeit eksistē ne tik daudz racionāli definējamas kā intuitīvi sajūtamas, taču intuīciju un emocionālo izjūtu tik viegli neapmānīsi. No otras puses – nekur nav teikts, ka obligāti jāpadodas laikmeta gara neprognozējamajam plūdumam, jāmet visas vēl pirms pāris gadiem aktuālās cerības un sapņi pie malas un jāieslēdzas bibliotēkā, par gara radiniekiem izvēloties Hēgeli, Šellingu un Novālisu. Ja reiz Hardija Lediņa, Jura Boiko un viņu līdzgaitnieku izveidotās eksperimentālās mūzikas un konceptuālās mākslas apvienības "NSRD" abreviatūra atšifrējama kā "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca", kādēļ gan nepievērsties tieši visbūtiskāko cilvēcisko un radošo sajūtu atdzīvināšanai, vienlaikus labi apzinoties, ka šāda iecere ir neapšaubāmi iluzora un pakļauta visnegaidītākajiem pārsteigumiem? 4. decembra koncerta idejas īstenotāji – komponists Platons Buravickis, kameroķestris "Sinfonietta Rīga" Normunda Šnē vadībā un solisti Inguna Rubene un Orests Silabriedis – nodarbojās tieši ar šāda veida rekonstrukciju, un panākumi neizpalika.

Nav pārsteigums, ka no Lediņa un Boiko muzikāli poētiskā veikuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izskanēja tieši "Kuncendorfs un Osendovskis", – šis opuss pieder ne tikai pie populārākajiem, bet arī emocionāli gaišākajiem "NSRD" albumiem. Vairākos citos "NSRD" daiļrades paraugos palaikam jūtamas ja ne gluži traģiskas, tad katrā ziņā eksistenciāli skumjas intonācijas (kas nav nekāds izņēmums mākslā, kurai nebija nekā kopīga ar padomju laikā oficiāli akceptēto akadēmisko kultūru un popkultūru ar tās uzspēlēto optimismu un jūtu viltojumiem), citkārt "NSRD" mūzikā vienmēr saklausāmā sirreālā fantāzija iegūst pavisam asas groteskas līnijas, taču albuma "Kuncendorfs un Osendovskis" raksturam ir izlīdzinātākas aprises, cikla vēstījumam saistot arī ar visnotaļ spriegu un noslīpētu māksliniecisko dramaturģiju. Muzikālā stāsta lirisko un ironisko rakursu maiņas šeit vienā brīdī izvēršas iepriekšneparedzamu tematisko transformāciju plūsmā, bet albuma fināls pienāk ar skaistiem un apgarotiem tēliem, kur skaņuraksta paustā kontemplācija pieder pie brīnišķīgākajām klausītāja sagaidītajām atklāsmēm. Vienlaikus albuma tēmas un motīvi ir sasodīti trāpīgi. Jādomā, ka tiem, kas "Kuncendorfu un Osendovski" noklausās pirmo reizi, atmiņā uzreiz paliek gan "Karstvīna recepte", gan slavenā dziesma "Ķīnā esmu bijis es", gan odiozā frāze par "labāko mežsarga tēvu" un vēl vairāki citāti un intonācijas. Albuma autoru humora izjūta šeit darbojas pilnā mērā, un ne tikai sākotnējais, bet arī visi tālākie iespaidi par šo opusu raksturojami kā patiešām jauki. Visbeidzot, "Kuncendorfs un Osendovskis" arī pēc kārtējās noklausīšanās uzdod jautājumu – par ko tad īsti ir stāsts? Tiesa, Hardijs Lediņš un Juris Boiko gādīgi piedāvā albuma satura izklāstu: "Jūlijs gandrīz katru dienu cīnās ar dažādām personiskām problēmām un kompleksiem. Pie Jūlija atbrauc Augusts un aicina viņu sev līdz. Tā kā Jūlijs nespēj izšķirties par ceļojumu, Augusts atstāj viņam karstvīna recepti," un tā tālāk, sniedzot arī darbojošos personu motivācijas un izmantoto metaforu skaidrojumus, piemēram, "Osendovskis simbolizē pseidoideālu stāvokli, kas ir izdomāts un tiek uztiepts citiem". Taču tajā pašā laikā nepamet aizdomas, ka Lediņš un Boiko patiesībā vēsta par kaut ko pavisam citu jeb, vienkārši sakot, vazā klausītājus aiz deguna. Tādēļ neatliek nekas cits kā izdomāt katram savu stāsta versiju un vienlaikus tās semioloģisko pamatojumu, kur atziņa par to, ka Augusts Kuncendorfs un Jūlijs Osendovskis vienlaikus ir gan draugi, gan konkurenti, bet mītiskā Meitene ar pienu un meža zemenēm uzlūkojama ne tikai kā reāla persona, bet arī kā Osendovska nepiepildīto māksliniecisko ieceru manifestācija, ir tikai pirmais acīmredzamais pieturas punkts.

Viens gan ir skaidrs – albuma "Kuncendorfs un Osendovskis" rekonstrukcijā Platons Buravickis ieguldījis ļoti nopietnu un apjomīgu darbu. Nekādus nošu pierakstus šim divpadsmitdaļu ciklam Hardijs Lediņš un pārējie "NSRD" dalībnieki nav atstājuši, pat albuma teksts pilnībā līdz šim eksistēja vienīgi ierunātā un iedziedātā formā, līdz ar to partitūru vārda pilnā nozīmē nācās radīt no jauna. Uzdevumu vēl sarežģītāku un droši vien arī kompozicionāli interesantāku vērta apstāklis, ka oriģinālo ierakstu pamatā veido elektronisks skaņuraksts, un tādēļ vien muzikālo līniju, sabalsojumu un tekstūru pārvēršana akustiskā formā uzskatāma par īstu jaunradi. Platona Buravicka sasniegtie rezultāti šai ziņā saucami par spožiem, stīgu orķestra versijai raisot arī vairākus pārsteigumus. Izskanot tembrāli daudzveidīgos stīgu instrumentu skārumos, dinamiskajās gradācijās un faktūras variācijās, orķestra partitūra pārliecināja ar emocionālās izteiksmes tuvību oriģinālam – šeit, tāpat kā albumā, varēja sastapties ar negaidītām un izsmalcinātām raksturu un intonāciju saspēlēm, saistošiem skaņdarba satura pavērsieniem, muzikālā kolorīta skaidrību un plastiskumu, un to visu klausīties bija visnotaļ fascinējoši. Līdztekus šīm kvalitātēm instrumentālais pārlikums pievērsa uzmanību arī tām albuma skaņuraksta iezīmēm, kuras elektroakustiskā veidolā paliktu nepamanītas, – "Kuncendorfa un Osendovska" tematiskā materiāla attīstības paņēmieni patiesībā ir tuvi minimālismam, skaņdarba formu lielā mērā veidojot vairāku noapaļotu un izteiksmīgu motīvu plūdmaiņām; polifono struktūru izvedumi liecināja par mūzikas eleganci un intelektuālo precizitāti; savukārt orķestra partitūras uzturētais dialogs ar runāto tekstu un izdziedātajiem motīviem atklāja izsvērtu un saturiski piesātinātu vokāli instrumentālo balansu. Platona Buravicka rekonstruētā versija vēstīja arī to, ka Hardija Lediņa un Jura Boiko izteikti oriģinālā daiļrade tomēr izsauc kaut vai attālas asociācijas ar citu autoru kompozicionālās un estētiskās domāšanas principiem – klātesošs ir Džons Adamss, kaut kur ieskanas Arvo Perta balss, bet mūzikas konceptuālais satvars un neviennozīmīgās attiecības starp nopietno un satīrisko, metafizisko un profāno aicina vilkt zināmas paralēles ar avangarda grupu "The Residents".

Neatņemama interpretācijas sastāvdaļa bija solistu balsis, Ingunai Rubenei un Orestam Silabriedim pārmaiņus iejūtoties teicēju un vokālistu lomās. Viņus abus gaidīju ar interesi – kādreizējās "NSRD" dalībnieces Ingunas Rubenes iesaistīšanās priekšnesumā piešķīra šim pasākumam nepieciešamo autentiskuma elpu, un arī Orests Silabriedis, kā redzams, nevairās no eksperimentiem, kas atrodas stipri attālu no ierastās akadēmiskās muzikoloģijas sfēras; un arī šeit jāteic, ka abu solistu veikums sasaucās ar oriģināla daudznozīmīgo, trauslo un ironisko noskaņu virmojumu. Visbeidzot, par "Sinfonietta Rīga" un diriģenta Normunda Šnē atbilstību avangardiskajai iecerei nevajadzēja šaubīties – kamerorķestra mūziķi visus ekscentriskos stīginstrumentu tembru salikumus atveidoja brīvi un pārliecināti, diriģentam tikpat droši būvējot saliedētu un labi pārskatāmu muzikālās dramaturģijas izklāstu.

Uzstāšanās gaitā tomēr nepaslīdēja garām pāris interpretācijas nepilnības – šķiet, ka ritmiski komplicētajā un arī intonatīvi nebūt ne pašā vienkāršākajā vokālo un instrumentālo līniju sapludinājumā solisti brīžiem jutās nedaudz nervozi un sasaistīti, kamerorķestra dalībnieku epizodiskā iesaistīšanās albuma vārdu izdungošanā izklausījās visai žēlīga, bet citkārt orķestra skanējums pārmāca vokālās partitūras atainojumu – pieņemu, ka tā varēja būt arī akustikas vaina. Taču, neraugoties uz to, "Kuncendorfa un Osendovska" interpretācija raisīja vēlēšanos pat vēl pēc drosmīgāka īstenojuma. Pirmkārt, kopā ar stīgu orķestri šeit tīri labi iederētos arī kāds koka pūšaminstruments, bet grotesko deju epizodes bez liekas kautrēšanās iespējams papildināt ar šķīvjiem, gongiem un līdzīgām perkusijām. Otrkārt, "Kuncendorfa un Osendovska" lasījums atstāja iespaidu, ka šis albums uztverams kā gandrīz kameropera, – un tādā gadījumā tie akadēmiskās mūzikas koncerti, kuros gaismu un video partitūra, režija un scenogrāfija ir gluži nebūtiska, varētu kaut ko no tā visa aizdot Hardija Lediņa daiļrades iedzīvinājumam. Treškārt, tīri vai žēl, ka "NSRD" albuma atskaņojums beidzās tik ātri. Lakonisks viendaļīgs koncerts – un viss. Šeit nekas neliedz iztēloties "NSRD" radošā veikuma dialogu ar citu mākslinieku, piemēram, Platona Buravicka jaunradi, dažādu muzikālo ideju transformācijas, pretstatījumus un sintēzi, – katrā ziņā jācer, ka Normunds Šnē, "Sinfonietta Rīga" un viņu domubiedri nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcā nākotnē vēl atgriezīsies.

Armands Znotiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!