Iļja Repins "Negaidītais viesis", 1884–1888
 
Redzējumi
28.04.2015

Nebeidzamās viesības

Komentē
2
Saglabā

Bija jāpaiet vairākiem gadiem, iekams biju sācis mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, līdz beidzot sadūšojos savus nedaudzos kursabiedrus – mēs pavisam bijām septiņi – uzaicināt ciemos uz savu dzīvesvietu, manu vecāku trīsistabu dzīvokli Siguldas "Lauktehnikas" rajonā. Rīgā jau bijām izciemojušies krustu šķērsu, šķiet, bijām paviesojušies pie ikviena, tomēr aicināt uz Siguldu savus biedrus vairījos. Laiks gāja, un mani tas jau sāka uztraukt, lai gan laimīgā kārtā nebija arī tā, ka viņi būtu ļoti pie manis rāvušies – kā nekā, tas tomēr bija vairāk nekā stundu garš brauciens ar vilcienu no Rīgas. Taču bija vēl kāds iemesls – man diez ko negribējās viņus ielaist manā pasaulītē. Šajā pasaulītē mans brīnišķīgais bērnības pagalms beidzās pie tikpat burvīga sarūsējuša metāla žoga, aiz kura slējās balta silikātķieģeļu elektrības transformatora būda, tērauda cisternu ražošanas cehs un pa sliedēm braukājošs tilta celtnis. Šajā pasaulītē tēvs vaļasbrīžos no priežu saknēm, koku zariem un māzeriem darināja ķeburainus svečturus un bļodiņas, bet manas istabas sienas un griestus no vienas vietas klāja pārsvarā smagā metāla grupu plakāti. Arī tagad, to visu atceroties, prātā nāk ainas no kaut kādām neatkarīgām skandināvu "art-house" filmām ar varoņiem, kas ir cits par citu lielāki dīvaiņi un frīki. Taču jau tad man bija aizdomas, ka mani skolasbiedri – dažs nāca no ģimenes, kurā ar kādu nebūt mākslu nodarbojas jau vairākās paaudzēs, – to visu varētu saprast kaut kā ne tā. Pagāja daži gadi, un tad vienā jaukā dienā visus plakātus es noplēsu, sienas pārkrāsoju baltas, mēbeles zaļas, un drīz pēc tam viņi bija klāt. Tā laikam bija mana dzimšanas diena. Ko mēs darījām, īsti neatceros. Šķiet, paklaiņojām pa tuvējo apkaimi, saulē un aizvējā pa noasfaltētu laukumiņu mēģinājām braukt ar skrituļdēli "Ripo" (neviens no mums to neprata), un tā diena pagāja. Viss laimīgi bija beidzies, jutos savu viesmīlības pienākumu izpildījis.

Viesmīlība ir viens no senākajiem cilvēku izdzīvošanas paņēmieniem. Tas, kā tu izturies pret svešiniekiem, viesiem vai ieceļotājiem, parāda, kas esi tu pats, proti – tavus nolūkus, un, ja vien tie gan vienai, gan otrai pusei nav ļauni vai naidīgi, ieguvēji izrādās visi. Jau ļoti senos laikos viesmīlība pret viesiem vai svešiniekiem tika uztverta kā tiesības, mājinieku pienākums un pat Dieva vai dievu dāvana. Sprīdītim jau pēc pirmajiem ar Sīkstuli pārmītajiem vārdiem būtu vajadzējis saprast, ka no šīs personas un viņa mājokļa jāturas pa gabalu. Mūsu ikdiena ir pilna ar dažādiem žestiem, rituāliem un priekšstatiem, kam pamatā ir šī tik senā izpratne par viesmīlīgu uzvešanos. Rokas paspiešana un piecelšanās kājās sveicinoties, apavu novilkšana, ienākot svešā mājoklī, ūdens, tējas, kafijas vai kāda cita dzēriena piedāvāšana ienācējam, aicinājums apsēsties, dzēriena trauku saskandināšana, "Couchsurfing" kustība, viesmīļa profesija, viesmīlības nozare, jā, pat "patiesība", ka "klientam vienmēr taisnība", visticamāk, pie mums nonākusi no laikiem, kad pat nakts vidū pie durvīm klauvējošam ceļiniekam būdiņas saimnieks uzskatīja par pienākumu sniegt ēdienu, dzērienu, atpūtu, varbūt pat izklaidi, bet no rīta novēlēt laimīgu tālāko ceļu. Viesa pienākums savukārt ir šādu viesmīlību ar pateicību novērtēt un nesākt viesmīlību izmantot, tā teikt, ļaunprātīgos nolūkos – tā, kā tas redzams, piemēram, lieliskajā 1942. gada amerikāņu Ziemassvētku komēdijā "Cilvēks, kurš ieradās uz vakariņām" vai dāņu karikatūrista Herlufa Bidstrupa hrestomātiskajā zīmējumā "Viesis".

Protams, kā it visā, kur iesaistīti cilvēki, arī šajās viesu un namatēvu/namamāšu/namapersonu attiecībās allaž kaut kas var noiet greizi – sudrablietas var mīklaini pazust, pats namatēvs viesa bagāžā var paslēpt kausu, lai pēcāk viņu varētu apsūdzēt zādzībā, trauki tiek saplēsti, bet, ja kopīgi tiek lietoti alkoholiskie dzērieni, reizēm tiek pievemti kakti, bet citkārt, kā pēcāk lasām kriminālziņās, izceļas sadzīves ķilda. Tomēr, kopumā ņemot, var teikt, ka viesmīlība "darbojas", pat ja laiku gaitā nedaudz mainās tās izpausmes un mūsu priekšstati par to, ko sagaidām. Teiksim, ideja, ka varētu pie kāda vai kādas ierasties ciemos bez iepriekšēja brīdinājuma vispirms tālruņa, bet nu jau vēl vairāk – interneta sakaru iespaidā, šķiet, ir pamazām vien zaudējusi popularitāti. Vēl pagājušā gadsimta 20.–30. gados tika pamācīts, ka šādos gadījumos, ja viesim apciemojamo neizdodas sastapt, ir jāatstāj sava vizītkarte vai zīmīte (mājās, protams, ir kalpotājs), un uz tās, izmantojot visai noslēpumainu saīsinājumu valodu, jādara zināms par savu apciemojumu: "Var atzīmēt arī apciemojuma nolūku dažiem ar zīmuli uzmestiem burtiem, kā to dara franči, piem.: p. pr. c. (franču pour prendre congé, atvadīties), p. f. (pour féliciter, laimi novēlēt), vai p. c. (pour condoler, izteikt līdzjūtību)." ("Pareizais tonis. Grāmata par pieklājību un sabiedriskās dzīves parašām. Dejas skolotāja M. Grebzdes redakcijā, Rīga: Ziedoņa Kukura grāmatu apgādniecībā, 1937). Iegāšanās bez brīdinājuma pie draugiem vai paziņām kaut vai nakts melnumā nebija retums arī vēl padomju laikā (un tur līdz situācijām, kad no šādiem viesiem pēcāk nav iespējams atbrīvoties pat vairākas dienas, bija viens solis).

Tomēr, lai kāda būtu mūsu ierašanās, parasti mēs sagaidām, ka uzņemšana būs laipna un pieklājīga, varētu pat sacīt – mums šķiet, ka tā mums pienākas, tā teikt, ir dievu dota. Šī pārliecība izplešas arī ārpus radu vai draugu apciemojumiem un mājas omulībā aizvadītām pasēdēšanām. Mums patīk domāt, ka viesmīlība mums pienākas it visur, kur vien dodamies. Un, pats trakākais, – neatkarīgi no tā, kā mēs uzvedamies un ko darām. Vienalga, vai mēs būtu pēc 1905. gada nemieriem Krievijas ķeizaristē uz Angliju aizmukuši latviešu teroristi, pēc Otrā pasaules kara uz Zviedriju laiviņās pārbēguši latviešu leģionāri vai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas uz Īriju un Angliju peļņas cerībās aizbraukuši censoņi, mums šķiet, ka tur, tajā otrā krastā un visās tajās pilsētās, būs gatavi mūs gan paēdināt, gan padzirdināt, gan atpūtināt un pat izklaidēt.

Pavisam citādākas šīs cerības gan izskatās, ja paraugās no namatēvu un namamāšu puses. Pirms piektā gada latviešu nonākšanas Londonā nevienam britam nebija ienācis prātā, ka cilvēkam varētu ienākt prātā šaut uz policistu, kurš bruņots vienīgi ar gumijas rundziņu un smieklīgi apaļo melno cepuri; allaž tik neitrālajiem zviedriem līdz pat 1946. gada 25. janvārim droši vien nebija ne jausmas, cik liels svars viņu valstī ir Komunistiskajai partijai un ka tās spiediens spēj ietekmēt gan Hāgas konvenciju pārkāpjošus valdības lēmumus, gan Zviedrijā patvērumu meklējušu politisko bēgļu likteni (Zviedrijas komunisti gan bija vēlējušies panākt arī Latvijas un Lietuvas civiliedzīvotāju bēgļu izdošanu, taču tas viņiem neizdevās). Viesi var nest dažādus pārsteigumus – izdomas pilnas sociālo pabalstu saņemšanas metodes, sēņošanu, jaunās mītnes zemes sabiedrisko un politisko kārtību noliedzošas reliģiskās strāvas, jā, pat ideju, ka jebkurā ūdenstilpnē mītošas zivis ir ar skubu jāizmakšķerē un jāizmanto pārtikā. Un tad vairs nav jābrīnās, ka mājinieki vienā jaukā brīdī pret kārtējiem viesiem sāk izturēties ar piesardzību un aizdomām. Pie mums Latvijā cara laika pārkrievošanas, padomju industrializācijas politikas, Alfrēda Rubika laikā importēto korejiešu viesstrādnieku un droši vien daudzu citu apstākļu iespaidā šī piesardzība un aizdomas ir tik spēcīgas, ka potenciālie viesi tās saož jau iztālēm un, šķiet, bieži vien labprātāk izvēlas paciemoties kur citur.

Tikmēr mēs aizmirstam, ka arī paši esam tikai viesi. Mēs ceram uz labākiem dzīves apstākļiem, veseliem zobiem, brīnumainiem kredītprocentiem, laimestiem loterijās, veiksmēm veikalos, jaunajiem projektiem, stārtapiem, daudzām mīļākajām jau šajā dzīvē, nevis kapos vai aizsaulē, bet kaut kā parasti vienmēr visa ir par maz un pārāk lēni, toties arvien biežāk dažādās ķermeņa vietās par sevi liek manīt kaut kādi procesi, kurus ir tik liels kārdinājums iztulkot kā iedzimtību, sliktu uzturu, padomju mantojumu, īslaicīgu pasāpēšanu, pārslodzi vai fiziskas noslodzes trūkumu. Mums šķiet, ka visa pasaule mūs ir gaidījusi, gribējusi uzņemt, bet mājās jāiet nebūs nekad.

Atminos, bērnībā viena no pastāvīgām ciemos iešanas pieredzēm bija smaka. Es allaž brīnījos, kāpēc citu cilvēku mājokļos ož citādāk nekā pie mums mājās. Pareizāk sakot, kāpēc tur vispār pēc kaut kā ož, jo, kā man šķita, mūsu mājās ne pēc kā nesmaržoja. Katrā ziņā tur pilnīgi noteikti neoda tik nepatīkami. Var jau būt, ka svešajos mājokļos patiesi pēc kaut kā arī smirdēja, un kāpēc gan man par to būtu bijis jābūt sajūsmā, taču laikam gan nebūtu bijis prātīgi mājiniekiem par to aizrādīt un sagaidīt, ka viņi mani uzņems kā Dieva dāvanu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!