Sabiedrība
09.01.2019

Neapēd Zemeslodi!

Komentē
6
Saglabā

Esmu nolēmis piedalīties akcijā izaicinājumā "Neapēd Zemeslodi!", un tas nozīmē, ka janvārī centīšos ēst gaļu un piena produktus pēc iespējas mazāk vai arī neēst tos vispār. Tas droši vien prasīs no manis zināmu disciplīnu. Esmu kādu laiku bijis veģetārietis. Taču šobrīd atkal ēdu gaļu un atzīšos arī, ka man tā ļoti garšo. Pie tam dievinu sieru. Šis produkts, kā man reiz skaidroja viens smalks psihoterapeits, satur kaut kādas vērtīgas aminoskābes, kas darbojas gluži kā antidepresanti. Tādēļ siers ir gandrīz vai atkarību izraisoša viela. Viņš man ieteica ēst vairāk siera terapeitiskos nolūkos, jo to atšķirībā no citiem terapeitiskiem līdzekļiem ir faktiski neiespējami pārdozēt, vismaz ne cilvēkam ar tādu Cibiņa tipa vielmaiņu kā man. Atkarība no siera tiešā veidā ir bīstama tikai pelēm, kuras tā dēļ mēdz iekrist slazdos. Droši vien arī viņas bez tā varētu iztikt, jo lielākā daļa planētas peļu taču bez siera iztiek un pat nodzīvo ilgāk. Taču (es to zinu no personīgās pieredzes, jo esmu nositis ne vienu vien peli) atkal un atkal viņas iet bojā pāragrā nāvē, kurā tās iedzen rijība un pārprasti priekšstati par to, kas ir dzīves kvalitāte.

Tieši tas pats draud mums - cilvēkiem. Globālā sasilšana nav mīts, bet zinātne. Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā katru gadu planēta Zeme kļūst par līdz pat 10 000 sugām nabadzīgāka. Lielais vairums no tām ir nezināmas retas vabolītes vai vardītes, vai kaut kas tamlīdzīgs, taču tām visām ir kaut kāda nozīme ekosistēmās, kas ir dinamiskas un spējīgas pielāgoties, taču līdz zināmai robežai. Bioloģiskā daudzveidība nav tikai estētiska vērtība, tā ir kā drošības tīkls: kamēr tas eksistē, arvien nodrošinās mūs, cilvēkus, ar pārtiku un kvalitatīvu vidi. Ar katru zaudēto sugu šis tīkls kļūst arvien šķidrāks, un katra izzudusī suga apdraud citu no tās eksistences atkarīgu sugu pastāvēšanu. Savvaļas zīdītāji jau šobrīd veido tikai četrus (!!!) procentus no kopējās zīdītāju biomasas, pārējais ir cilvēki un mājlopi. Mājputni veido 70% no planētas putnu biomasas. Tas tomēr ir par daudz. Runa nav par ideoloģiju, runa ir par ekonomiku.

Visa planēta ir sapinusies kaut kādās nebeidzamās korupcijas shēmās. Politikā pie varas it visur ne vienmēr nonāk gaišākie prāti, un, pat ja nonāk, dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr viss viņiem izdodas. Fantazēt par jautājumu, vai mums kā cilvēcei izdosies kaut kā izkulties no šīs ekoloģiskās katastrofas, kuru paši esam radījuši, ir visnotaļ depresīvi. Taču, pārfrāzējot kādas Latvijā samērā populāras partijas vēlēšanu saukli, katram droši vien jāsāk ar sevi. Lopkopības industrija ir atbildīga par 14-18% no visiem cilvēku radītajiem siltumnīcas gāzu izmešiem. Gaļas ražošanai nepieciešams milzīgi daudz zemes platības – vairāk nekā augu valsts pārtikas ražošanai. Tās ir platības, kuras tiek atņemtas dabiskajām ekosistēmām neatkarīgi no tā, vai lopus audzē industriāli vai ekoloģiski. Samazināt gaļas un piena produktu patēriņu savā ēdienkartē ir pats labākais, ko indivīds ikdienā var darīt klimata pārmaiņu apturēšanas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas labā. Tas neglābs planētu pats par sevi, taču ir ļoti nopietns pirmais solis. Tas ir veids, kā sākt mainīt savu un citu cilvēku attieksmi pret pasauli. Idejas ir lipīgas.

Es neesmu dietologs, bet no savas personīgās pieredzes varu sacīt, ka, manuprāt, gaļas ēšana vai neēšana vairāk ir kulturālu aizspriedumu un ieradumu, nevis veselības jautājums. Kad pirms vairākiem gadiem, dzīvojot Londonā, uz pusgadu kļuvu par veģetārieti, mana pašsajūta patiesībā uzlabojās. Pie tam man bija visai daudz fiziskas slodzes. Pārvietojos pa pilsētu tikai ar velosipēdu, nobraukdams ik dienas vismaz 30 kilometrus, kas bija precīzs attālums no manām mājām līdz universitātei un atpakaļ. Darīju vēl daudz ko un jutos brīnišķīgi. Ja nu kas, es kļuvu pat nedaudz plecīgāks. Pirmās pāris nedēļas bija drusku sarežģīti. Gaļas smarža burtiski vajāja lielveikalos. Nepieciešamība mainīt ieradumus nereti kaitināja, jo es ikdienā maz domāju par ēdienu. Man ļoti patīk garšīgi paēst svētkos vai kaut kādās īpašās reizēs, bet ikdienā varu nedēļām pārtikt no cāļu spārniem ar frī kartupeļiem vai picām, vienkārši lai nenomirtu badā, un neuzskatu, ka tas mani padara par sliktāku cilvēku. Taču, kad tiku tam pāri, viss kļuva lieliski. Es sāku ēst garšīgāk, un, pats galvenais, man tiešām bija vairāk enerģijas, nu vismaz tādā ziņā, ka nekad nejutos pārēdies tā, ka jāiet pēc pusdienām pagulēt, un arī nekad nejutos tik vārgs, lai kaut ko nevarētu izdarīt. Tieši otrādi.

Atsāku ēst gaļu kādā ceļojumā, jo tur atkal kļuva sarežģīti pievērst pārāk lielu uzmanību uzturam. Pārradies no šī ceļojuma, nekad pa īstam pie veģetārisma vairs neatgriezos. Jo, lai gan tas it kā nav grūti, tas nav arī tik viegli, ja tam nav labvēlīga apkārtējā vide. Toreiz, kad pārstāju ēst gaļu, man apkārt bija ļoti daudz veģetāriešu. Vēlāk atkal nonācu gaļēdāju vidē. Manī pašā laikam nekad nav bijis tik daudz personiskās pārliecības, lai mēģinātu veģetārismam pievērst apkārtējos. Dažreiz varbūt ar to pārliecināšanu ir jābūt uzmanīgam. Reiz mēģināju izveidot tādu kā veģetārisku ģimenes dzīvi. Taču tā meitene, ar kuru tobrīd dzīvoju kopā, visai nopietni sadusmojās pēc mana kārtējā sprediķa par gaļas neēšanas plusiem, uzzinājusi, ka nupat ciemos pie vecmāmiņas esmu kārtīgi saēdies kotletes un ka patiesībā tā notiek katru reizi, kad pie viņas ciemojos. Jā, tas ir zināmā mērā liekulīgi, man nācās atzīt un padevos. Beigu beigās tas tiešām nav pats galvenais dzīvē, kurā netrūkst arī lēruma citu problēmu.

Mēs dzīvojam kultūrā, kurā gaļas ēšana vienmēr ir bijusi sociālā statusa un labklājības simbols, sākot jau no aizvēstures laikiem, kad uz svētkiem kāva lopus, un beidzot ar okupācijas gadiem, kad veikalos nebija desu, bet, ja bija, tajās neesot bijis gaļas. Paņemsim par piemēru manu vecmāmiņu. Viņa ir jau 91 gadu veca. Viņa ir pieredzējusi karu, kad bija jāpārtiek no zirņiem un kartupeļiem, un, protams, okupācijas gadus, kad varbūt viņai kā lauku zobārstei tik slikti neklājās, jo tai blatu sistēmā kāds vienmēr atlika desas luņķi dakterītei, taču tas viss kopā ar kaut kādām 50. vai 60. gadu uztura teorijām viņā ir nostiprinājis pārliecību, ka gaļā ir spēks, bet viss pārējais knapi ļauj izvilkt dzīvību. Es nedomāju, ka to viņa ir tā skaidri noformulējusi pati sev, taču, man šķiet, kaut kur zemapziņā viņa šo iespēju savās vecumdienās ēst gaļu līdz ūkai uzskata par kaut ko smagā darbā godam nopelnītu, un, protams, to viņai nevar pārmest.

Vispār vecmāmiņas attieksmi pret gaļas ēšanu vērot ir brīžiem ļoti interesanti. Viņa gandrīz vispār neredz, un man šad un tad ir jātaisa viņai pusdienas: no tā nevar izvairīties. Viņa ir ticīga katoliete, visu mūžu godam strādājusi un darījusi lietas, kuras pati tiešām uzskata par morāli pareizām. Viņa ir studējusi medicīnu, tātad viņai ir kaut kādas zināšanas par bioloģiju, un viņa ir tādā vecumā un pie tāda veselības stāvokļa, ka gluži dabiski ļoti daudz laika pavada, komunicējot ar savu ķermeni un tā novecojušajiem, brīžiem sāpošajiem orgāniem. Taču savas kulturālās bagāžas dēļ viņa nemaz nespēj paskatīties uz gaļu citādi kā uz ēdienu. Es savukārt, lai arī mana visai īsā aizraušanās ar veģetārismu sākotnēji nebija balstīta nekādos ētiskos apsvērumos, darot to kaut kā neviļus, biju šad tad sācis par tādiem aizdomāties.

"Vai tās aknas bija asiņainas? Vai tu tās mazgāji?" viņa man jautā pie pusdienu galda. Jā, es pie sevis domāju. Es tās mazgāju, es skatījos, kā izlietnē aizplūst asiņu tērcītes, un tai brīdī domāju pats par savām aknām un par to, ko tām varētu būt nodarījis mans brīžiem bohēmiskais dzīvesveids. Tas tomēr ir tāds drusku intīms moments: rakņāties pa citas dzīvas bijušas būtnes iekšām un pagatavot tās uzturā. Tai visā ir varbūt pat zināms kaifs un bauda, dzīvība un nāve, kaut kas viegli mītisks, bet tomēr ir arī, par ko aizdomāties. "Labi," saka vecmāmiņa, dzenājot aknas gabaliņu pa šķīvi. "Ļoti garšīgas." Un patiesībā jau man pašam arī nesagādā nekādas problēmas pārslēgties no filozofiski apcerīgā noskaņojuma uz gastronomiski praktisko un norīt to kumosu ar baudu.

Man gan mēdz uznākt dzinulis mācīt citiem dzīvot vai vismaz skaļi filozofēt, kad vajag un nevajag. Reiz īgnuma uzplūdā sāku par kaut kādu gaļas gabalu ledusskapī runāt ar vecmāmiņu kā par "līķi", un, izdzirdot šo vārdu, viņai uz mirkli satumsa acis. Tai brīdī sapratu, ka esmu kretīns, un vairs tā neesmu darījis. Viņa ir godam nopelnījusi savas kotletes un šniceles, un viltotos zaķus, un visu pārējo, un man nav tiesību viņai sludināt kaut ko, vismaz ne tādā veidā. Pie tam es pats taču ēdu kopā ar viņu un man garšo, un es, protams, neiešu tādos gadījumos meklēt ēdienu sev atsevišķi,

Tikai brīžiem ir tā sajūta, ka tas nav pareizi, ka tas ir gandrīz vienīgais vai vismaz viena no nedaudzajām lietām, ko varu darīt, lai kaut kā mainītu mūsu planētas nākotni. Lai cik iluzora arī nebūtu ideja, ka mana rīcība kaut ko vispār var mainīt globāli. Jo it kā jau nevar. Objektīvi tas neko nemainīs: kamēr turpināsim dedzināt naftu un akmeņogles, kamēr turpināsim bezjēdzīgi patērēt nevajadzīgas lietas, tam ir ja ne gluži nulles vērtība, tad tuvu tam. Lai kaut ko reāli mainītu, ir nepieciešami fantastiski grūti politiski lēmumi un ekonomikas pilnīga pārveidošana globālā līmenī. Nepieciešama ja ne gluži revolūcija, tad patiesi revolucionāras pārmaiņas gan. Ja tā nebūtu, tad atteikties no gaļas būtu daudz vieglāk. Taču tas ir cits stāsts. Es labi apzinos, ka globāli ar to burkānu es varu tikai aizbāzt caurumu savā sirdsapziņā. Taču, lai vispār būtu cerība, ka kaut kas mainīsies globāli, droši vien jāsāk ar sevi. Citādi tu esi kā viens no tiem, kuri neiet uz vēlēšanām un tad kliedz, ka visi citi ir vainīgi,

Par to "līķi" toreiz runāt nevajadzēja. Tā man bija mācība. Nav jau tā, ka gaļas ēšana vai neēšana kādu padara par labāku vai sliktāku cilvēku. Interneta diskusijas starp vegāniem, veģetāriešiem utt. un pārliecinātiem gaļas ēdājiem brīžiem atgādina cirku. Pie tam es reti esmu redzējis patiešām diskusijas par šo jautājumu. Lielāko tiesu tās ir divas nometnes, kuras viena otru dēvē visbriesmīgākajos vārdos. Turklāt dīvainā kārtā vismaz manā facebook burbulī daudz aktīvāki mēdz būt cilvēki, kuri ēd gaļu, un to taču viņiem it kā neviens netraucē darīt. Viņi nez kāpēc kaut kur mēdz izrakt kāda vegānu ekstrēmista citātu, kaut ko no sērijas, ka pīrāgi ir holokausts, un tad satraukties par to vairākas dienas no vietas. Es pazīstu virkni cilvēku, kas neēd gaļu, un ļaunākajā gadījumā viņi dalās ar kaut kādām vegānu receptēm. Taču varbūt neesmu objektīvs, varbūt tos galīgi dusmīgos vispār neesmu sastapis. Es nezinu, nekad neesmu ne speciāli, ne nespeciāli gājis nevienā vegānu forumā un droši vien ietu tur tikai pēc receptēm, nevis pēc iedvesmas atrast kādu, uz ko izgāzt žulti. Man tas nav par piederēšanu kaut kādai gaļas ēdāju vai neēdāju ciltij. Man tas ir par burkānu un sirdsapziņu, par globālo sasilšanu un dabas daudzveidību. Un tie gan ir jautājumi, par kuriem jārunā.

Un kaut kad ir jāsāk. 2018. gads jau iegājis vēsturē ar to, ka pirmo reizi klimata zinātnieki, kas līdz šim arvien bija centušies ieturēt nosvērtu pozīciju, nospieda panikas pogu. Pie tam vislielāko, kāda vien iespējama. Oktobrī publicētajā ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumā sacīts: lai novērstu patiešām baisu katastrofu, mums nākamo 12 gadu laikā jāsamazina izmeši par 45%. Vienlaikus 2018. gadā tika uzstādīts jauns izmešu rekords par spīti tam, ka jau gandrīz 30 gadus cilvēce “cenšas” tos samazināt. Politiskais klimats, kurā spert nepieciešamos soļus, kurus, kā uzsvērts IPCC ziņojumā, ir tehniski iespējams spert, diez vai varēja būt sliktāks. Taču politisko klimatu veido cilvēki un es esmu viens no viņiem.

Planēta patiesībā ir fantastiski maza. Es atceros, kā reiz sēdēju kāda pakalna virsotnē Bolīvijā. Man priekšā pletās viss Amazones mūžamežs, tūkstošiem kilometru neskartas dabas. Nebeidzams zaļums, virs kura karājās zilgana dūmaka. Vai es zinot, kas ir tā dūmaka, man prasīja gids. Es nezināju. Tie ir dūmi no līdumiem, kurus Brazīlijā līž cilvēki, lai atbrīvotu platības lauksaimniecībai. Brazīlijā, tas nozīmē vismaz kādus tūkstoš vai vairāk kilometrus no mums, es brīnījos. Brazīlija ir viena no lielākajām gaļas un lopbarības eksportētājvalstīm pasaulē. Tiešā vai netiešā veidā mēs arī patērējam to produkciju. Tiešā vai netiešā veidā mēs graužam savas planētas plaušas, šo unikālo ekosistēmu, kam ir milzīga nozīme arī klimata stabilitātei. Un tiešā vai netiešā veidā tas viss ietekmē arī mūs šeit, Latvijā. Mēs tiešām apēdam zemeslodi, un kaut kādā brīdī mūs var piemeklēt minēto peļu liktenis, kaut kādā brīdī, drīzāk ātrāk nekā vēlāk, tas slazds aizcirtīsies.

Mēnesis bez gaļas un piena produktiem nevienu vēl nav nogalinājis. Es neteikšu, uz kuru no trim izaicinājuma līmeņiem pats esmu parakstījies, jo tas nav tik būtiski. Būtiski ir sākt par to domāt. Ilgtermiņā visticamāk cilvēki būs tomēr spiesti pāriet uz vegānisku dzīvesveidu, un tam nav nekāda sakara ar ideoloģiju, jo planētas platība ir ierobežota. Zemes ir tik daudz, cik ir, un vairāk tās nekļūs: ceļoties okeāna līmenim un mainoties klimatam, tās platība tikai samazināsies. Šodien mums visiem būtu jāsāk domāt par savu izvēli. Gaļas samazināšana uzturā, kaut vai tikai sekojot Pasaules Veselības Organizācijas norādēm, kurās uzsvērts, ka attīstītajās valstīs pārmērīga tās ēšana noved pie veselības problēmām un pāragras nāves, ļoti ievērojami samazinātu arī tās industrijas videi nodarīto kaitējumu. Spert platāku vai šaurāku soli, lai kaut kā padarītu to vidi, kurā dzīvojam, labāku, tā jau ir katra paša izvēle… Katrā ziņā droši vien ir vērts vismaz pamēģināt.



Mārtiņš Galenieks

Mārtiņš Galenieks ir studējis kino, strādājis žurnālistikā, par daudz domā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!