Aivara Lemberga taktika t.s. Rīdzenes sarunu lietā var būt veiksmīga īstermiņā, bet radīt pašam politiķim nevēlamu spriedzi ilgtermiņā.
Nebija grūti pamanīt, ka aizvadītajā nedēļā ZZS politiķi, kā saka, pārgāja pretuzbrukumā. Vispirms ZZS valdes priekšsēdētājs Armands Krauze gari un plaši pauda savu viedokli, no kura plašsaziņas līdzekļi pašsaprotami izvēlējās izcelt novērtējumu, ka publiskajā telpā apspriestie teksti ir "nozagti un maldinoši". Sekoja divas Lemberga uzrunas presei (tās grūti nosaukt par preses konferencēm) – viena Rīgā, viena Ventspilī.
Vispirms par dažiem argumentiem, kas nosacītajā ZZS nometnē ir kopīgi.
Teksti jebkurā gadījumā atspoguļo pagātnes notikumus, līdz ar to šodien tiem nav nozīmes. Lai gan taisnība, ka politiskās alianses, mērķi un paši politiķi laika gaitā mainās, arguments ir dīvains. Nav jābūt vēsturniekam vai vēstures grāmatu lasītājam, lai saprastu: ja vadās pēc šādas loģikas, nav jēgas mēģināt noskaidrot jebko, kas nav noticis, teiksim, pēdējā gada laikā. Tad kāda jēga mēģināt saprast, kas savulaik notika ar, piemēram, "Pareksu", nemaz nerunājot par tik "aizvēsturisku" tēmu loku kā neatkarības atgūšana. Vēlreiz – dīvains arguments.
Nedrīkst cīnīties par likumību un taisnību ar apšaubāmiem (ZZS politiķu un simpatizētāju izpratnē) līdzekļiem. Principā tā ir, tomēr, ņemot vērā politikas un biznesa elites necaurskatāmību un iespējas manipulēt ar valsts un preses institūcijām, pasaulē dažkārt tiek lietoti instrumenti, kādus, ja tā var teikt, miera apstākļos nevajadzētu lietot. Kā ilustrāciju te var lietot nu jau pamatīgi ieilgušos korupcijas skandālus Brazīlijā. To būtiska sastāvdaļa ir politiķu un uzņēmēju sarunu ieraksti – dažus no tiem veikuši paši uzņēmēji, kas acīmredzot, jūtot briestošas nepatikšanas, cerēja, ka ieraksti atvieglos viņu likteni. Manuprāt, bez sarunbiedra atļaujas sarunu ierakstīt nav korekti, tomēr Brazīlijas izmeklētāji šos ierakstus lieto. Un tie ir publiskajā telpā un tiek izmantoti kā iemesls demisijām vai to pieprasīšanai.
Par Lemberga taktiku. Tā ir pārdomāta sadaļā, ko varētu aprakstīt kā "un jūs paši?". Piemēram, no Lemberga viedokļa ir pareizi norādīt, ka eksprezidentam Valdim Zatleram jau nu vismazāk vajadzētu pārmest citiem vēlmi sadarboties ar "Saskaņu", jo savulaik viņš pats šādu iespēju aizstāvējis. Lembergs būtībā kā attaisnojuma instrumentu lieto sabiedrībā plaši izplatīto viedokli, ka lielākā daļa politiķu bieži "kārto lietas" ne tā, kā pienāktos tautas priekšstāvjiem. Viņš arī diezgan prasmīgi "sit" pa Rīdzenes sarunu necenzētās leksikas lietošanas aspektu, norādot, ka neba nu šo sarunu dalībnieki privātā komunikācijā vienīgie tādu lieto, attiecīgi ir diezgan liekulīgi par šo aspektu šausmināties.
Tiktāl var teikt, ka Lemberga komunikācija par Rīdzenes sarunu tēmu ir veiksmīga, jo vij līniju "par ko vispār tādas kaislības?". Tomēr ārkārtīgi uzbrūkošais tonis, kādu viņš uztur, tieši var radīt situācijas eskalāciju. Lembergs publiskajos izteikumos arvien bijis uzcītīgs Donalda Trampa stila piekopējs, tomēr agrāk šis stils nebija tik agresīvs. Viena lieta ir ierasti pārmest sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem neobjektivitāti, pavisam cita – publiski paziņot, ka uzdotie jautājumi ir "stulbi", un tie vēl bija "ziediņi". Lembergs nepieļauj domu, ka šāda komunikācija otrai pusei, kā saka, tikai uzsit asinis?
Tāpat viņam var atspēlēties jēdziens, ko kaut kādu iemeslu dēļ viņam iepaticies lietot, – "lumpeņproletariāts". Pieļauju, ka viņa tradicionālā operēšana ar "sorosītu" apzīmējumu salīdzinoši nelielā sabiedrības daļā izraisa kādas emocijas, savukārt diez vai publika meklē vārdnīcās skaidrojumu (un tā arī to saprot), šāda iedarbība ir vārdam "lumpeņproletariāts". Ticamāk, ka šāda retorika tiek saprasta kā nicīga attieksme pret tiem, kuri nav tik bagāti kā pašmāju elites pārstāvji, t.sk. Lembergs. Tā nu ir uzprasīšanās uz pretreakciju arī no to grupu un indivīdu puses, kura sevi ar "sorosītiem" nu nekādi neidentificē.
Ja viņš šādā stilā komunicēs arī ar parlamentāro izmeklēšanas komisiju, var gadīties, ka politiķi, kuri klusībā uzskata, ka Rīdzenes sarunu "cepiens" ir pārspīlēts, jutīsies aizvainoti.
Citiem vārdiem sakot, izmantojot taktiku "labākā aizsardzība – uzbrukums", Lembergs pārsāla tēmu un veicina tās nepazušanu no publikas dienaskārtības.
0