Recenzija
17.12.2014

Ne tik talantīgais misters Riplijs

Komentē
0
Saglabā

Par Aika Karapetjana filmu "MOŽ", 2014

Vienas no spilgtākajām bērnības atmiņām man saistās ar Deivida Linča seriālu "Tvinpīka", kā arī dažādām B kategorijas šausmu filmām, kuras bija iespējams noskatīties videomagnetafonu zelta laikos. Acīmredzot man ir ļoti paveicies, ka filmas par sērijveida slepkavām, valdības eksperimentu radītiem zombijiem un pornozvaigznēm līdzīgām vampīrdāmām manā ģimenē netika uzskatītas par bērnam nepiemērotu skatāmvielu. Protams, pēc tam sekojošās bailes no lellēm (pateicoties filmai par Čakiju), tumsas vai sarkaniem aizkariem bija neizbēgamas, bet reizē arī dzima aizraušanās ar žanru un pašu procesu – baidīšanos. Arvien vairāk skatoties šausmu kino, izkristalizējās favorītžanri un to likumi, kuru paredzamība reizē radīja zināmu šarmu, taču ar laiku lika aizvien piesardzīgāk izvēlēties, kurām filmām veltīt savu laiku. Piemēram, bērnībā redzētās neskaitāmās filmas par jauniešu bariņu, kuru palēnām, bet mērķtiecīgi noslaktē kāds "neparedzams" ļaundaris (vecmāmiņa, dārznieks, mācītājs vai pat ļaunu garu apsēsts auto vai mikroviļņu krāsns) diezgan ātri izsmēla manu interesi par slasher movie žanru. Tiesa, to nedaudz reabilitēja pašironiskā filmu "Kliedziens" sērija vai "Es zinu, ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā", kuras lielākais bonuss bija manu pusaudžu gadu elka seriāla "Bafija pret vampīriem" zvaigznes Sāras Mišelas Gelāras piedalīšanās.

Tā nu, gadiem ilgi sekojot dažādu šausmu filmu žanru evolūcijai, pacietīgi arī gaidīju, kad latviešu kino pievērsīsies savu skatītāju baidīšanai ar ko vairāk kā vien neizturami samocītiem dialogiem un pusstundu ilgiem ainavu kadriem. Tāpēc ar interesi devos uz Aika Karapetjana filmas "MOŽ" pusoficiālo pirmizrādi kinofestivāla "Spektrs II" ietvaros. Jā, kā jau daudzi aktīvi interneta komentētāji piezīmēja, šī NAV pirmā latviešu šausmu filma. Par žanra celmlauzi tiek minēta "Zirneklis", kura turklāt esot "erotiska šausmu filma". It kā tas dotu kādus bonusa punktus. Parasti gan nedod. Drīzāk pārvērš šādu kino par ko līdzīgu B kategorijas soft porn ar biedējošiem elementiem. Taču, tā kā "Zirnekli" neesmu redzējusi, neņemšos spriest.

Uz "MOŽ" (jeb "Man in the Orange Jacket") devos arī ar zināmām bažām, jo šausmu filmu kvalitāte pārsvarā ir ļoti cieši saistīta ar budžeta lielumu. Līdzīgi kā zinātniskā fantastika, kuras ticamību diezgan ātri sagrauj gumijas maskas citplanētiešiem, arī kečups asiņu vietā var zibenīgi nokaut skatīšanās apetīti. Bet jau no pirmajām filmas minūtēm kļuva skaidrs, ka "MOŽ" nav šāds gadījums. Filmas ievadu veido vizuāli baudāmi kadri, kas reizē arī rada nepieciešamo baisuma atmosfēru – sajūtu, ka pavisam drīz notiks kas briesmīgs. Sižeta tālākajai attīstībai nepieciešamā ekspozīcija ir izveidota ātri, neko nevelkot garumā, un skatītājs gandrīz uzreiz saprot, kādi ir dotie apstākļi.

Viens no "MOŽ" lielākajiem trumpjiem un reizē arī izaicinājumiem ir fakts, ka visa asiņainā slaktēšana notiek jau pašā filmas sākumā. Parasti šausmu filmās šādas krāšņi vardarbīgas ainas ar zināmiem intervāliem tiek izstieptas visas kinolentes garumā. Vai arī, protams, atstāj visasiņaināko slaktiņu pašām beigām, lai galvenais varonis ar pusnogrieztu roku varētu godam baudīt izdzīvotāja statusu. Nereti ar tikpat asiņainu dāmu pie sāniem. Bet šāds Aika Karapetjana gājiens ir gan riskants, gan ļoti veiksmīgs triks, lai lauztu filmas žanrisko piederību. Tā kā galvenais varonis – atlaistais ostas darbinieks oranžajā vestē – savu brutālo atriebību veic sākumā, kļūst skaidrs, ka šī nebūs t.s. slasher movie, un tas rada intrigu gan par tālāko sižeta attīstību, gan par to, kuram šausmu kino apakšžanram varētu pieskaitīt "MOŽ".

Turpmākā notikumu attīstība vairāk atgādina psiholoģisku trilleri ar pārdabiskiem elementiem, kaut gan mistisku spēku klātbūtne šajā kinolentē ir diskutabla. Slepkava, brutāli atriebies saviem pāridarītājiem, talantīgā mistera Riplija stilā sāk dzīvot viņu greznajā savrupmājā, kuras plašās, tukšās istabas rada klaustrofobisku sajūtu, jo mājas jaunais iemītnieks iekštelpas īsti vairs nepamet. Slepkavu arvien vairāk un vairāk sāk mocīt viņa sirdsapziņa, un pieaug viņa paranoja. Karapetjans šīs emocijas ļoti prasmīgi audzē, sākotnēji radot sajūtu, ka varbūt savrupmāju tiešām ir apsēduši kādi ļaunie gari, kas vēlas atriebties tās jaunajam iemītniekam. Taču, vērojot galvenā varoņa emocionālā stāvokļa pasliktināšanos un arvien neadekvātākās reakcijas, rodas paralēles ar Edgara Alana Po stāstu "Nodevīgā sirds". Ja amerikāņu rakstnieka stāstā smacējošo sirdsapziņu iemiesoja zem grīdas dēļiem pukstošā sirds, kas visbeidzot slepkavu noved līdz vājprātam, tad "MOŽ" gadījumā tā varētu būt jau nosaukumā minētā oranžā veste. Jo dziļāk ostas darbinieks ieslīgst tik ļoti nīsto "buržuju" pasaulē un bailēs no tā, ka tiks pieķerts, jo biežāk viņš redz sevis paša rēgu – mistisku vīrieti oranžā vestē. Gan bailes, gan vainas apziņa, gan augošā vientulība slepkavu, kurš it kā ir dabūjis to, ko vēlējies, – atriebību, naudu, greznu dzīvesvietu un pat seksīgas dvīnes prostitūtas, – dzen arvien tuvāk sabrukumam. Par to liecina arī filmas beigas (tās es, protams, neatklāšu), kuras it kā varētu notikt pa īstam, bet it kā arī ne.

Lielākoties "MOŽ" ir stāsts par neremdināmu alkatību un to, ko tā nodara cilvēkam. Sākotnēji šo īpašību iemieso bagātais ostas īpašnieks un viņa trophy wife, bet pēc izdarītā nozieguma alkatība pārņem galveno varoni. Kā izbadējies zvērs viņš rij, dzer, nesasniedzot sāta sajūtu. Viņš mēģina iemiesoties savu upuru dzīvesveidā – gan neveikli spēlējot klavieres, gan pasūtot izsmalcinātu maltīti tajā pašā restorānā, kur pirms tam ieturējies bagātnieku pāris. Taču viņš neprot ne spēlēt klavieres, ne īsti rīkoties ar galda piederumiem, un šī apziņa, ka viņš nekad nebūs viens "no viņiem", tikai vairo šo nesātīgo un alkatīgo rijību pēc visa. Kā cilvēks, kas visu dzīvi ticis pazemots, bet piepeši nonācis varas pozīcijā, viņš izmanto jauniegūto naudu dažādos degradējošos veidos. Piemēram, nespējot savu varas pozīciju nostiprināt nekādā citā veidā, viņš savu dominējošo stāvokli parāda divām prostitūtām. Jo tā ir vienīgā vara, kādu viņš galu galā ir ieguvis, – vara pār tiem, kuri par naudu ir gatavi uz visu.

Tieši šī nesātības sajūta un pazemota cilvēka izmisums ir tas, kas padara "MOŽ" par šausmu filmu. Jā, protams, arī asiņainie kadri ir efektīgi un pat tik pieredzējušai skatītājai kā man lika norīstīties. Jā, ir dažādas jaukas atsauces uz tādu žanra klasiku kā Stenlija Kubrika "Mirdzums". Turklāt Karapetjans ir izveidojis pat freidiski baisu (unheimlich) atmosfēru, izmantojot atkārtotus elementus un kadrus, bet tos izmainot pietiekami minimāli, lai radītu skatītājā šo it kā pazīstamā, bet nu jau svešā sajūtu. Taču nekas nerada tādu baiļu un pat pretīguma sajūtu kā šī rijīgā alkatība, ko personificē galvenais varonis. Japāņu animācijas filmā "Full Metal Alchemist" bija attēloti visi septiņi nāves grēki, un negausība (latīniski gula vai angliski gluttony, ko var tulkot arī kā rijību, nesātību) bija liels, ļumīgs, gremojošs tēls, kas aprija visu, kas tam trāpījās ceļā. Tieši par šo uzblīdušo, noslienājušos vīreli, kas spožām, neko neredzošām acīm sevī nepārtraukti kaut ko stumj iekšā, es domāju pēc filmas noskatīšanās, un tad man palika pavisam baisi.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!