Redzējumi
06.01.2011

Nāvīgie fragmenti

Komentē
0
Saglabā

Osvalds Zebris sniedz autogrāfus grāmatas atvēršanas pasākumā ¼ Satori grāmatnīcā. Foto: Jānis Indāns

 

Uzreiz jāsaka, ka maldās tie, kas iedomājas, ka „Brīvība tīklos” ir kaut kas līdzīgs Višņevska „Vientulībai tīmeklī” vai Rokpeļņa „Virtuālajam Faustam” – Zebra grāmatā nav ne vārda par komunikāciju ar elektronisko saziņas līdzekļu starpniecību.

Lai arī grāmatā apkopotie stāsti pa daļai jau lasīti ¼ Satori un Karoga publikācijās, jāatzīst, ka grāmatas lasīšanas pieredze izrādās atšķirīga. Katrā ziņā tā palabo priekšstatu par to, kam Zebris ir līdzīgs vai ar ko salīdzināms.

Iepriekš jau zinājām, ka viņš ir no tiem ar to „labo valodu”, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet gandrīz vecmodīgi literāra intonācijas ziņā, taču ir pietiekami elastīga, stilizējoša un bieži – nešpetna, balansējot uz groteskas robežas.

Pie Zebra talantiem pieder arī spēja radīt dažādas intriģējošas un metafiziski vai mistiski noslēpumainas noskaņas. Piemēram, stāsts „Ceļā uz pilsētu” manī izraisa trauksmi vai neskaidras, pacilājošas šausmas, kas līdzinās tām, kas rodas, lasot M. Pujāta „Mēs bijām atlaidušies pie baznīcas zemā mūrīša un tērzējām par / senām valodām un senām rakstībām..[i]. Savukārt „Pieci pie tiesas” kaut vai tiesas tēmas dēļ liek domāt par Kafku, kaut arī Zebra stāsti acīmredzami ir pavisam par kaut ko citu. Un vispār jau visticamāk Zebra pirmās grāmatas liktenis būs tāds, ka to visbiežāk mēģinās salīdzināt ar kādiem no latviešu postmodernistu plauktiņa – tās pašas mistifikācijas tieksmes, realitātes/sapņa/iedomas sapludināšanas, stilizācijas, eklektiskuma un galvenokārt – „fragmentārisma” – dēļ. Tāpēc jo pārsteidzošāk, ka Zebra krājums kopumā atsauc atmiņā pavisam cita tipa darbu – šī gada jubilāres Regīnas Ezeras romānu „Zemdegas”[ii].

„Zemdegu” sākumā romāna autore nokļūst tādā kā aizkapa valstībā, kur sastop daļu no sava romāna varoņiem. Divi no viņiem nepārprotami ir guvuši galvas traumas, taču ir skaidrs, ka arī visi pārējie, spriežot pēc konteksta, nepārprotami ir miruši. Nav šaubu, ka romāna gaitā agrāk vai vēlāk no šiem varoņiem nāksies atvadīties, tāpēc, kā nolemtībā pakļaujoties šausmu žanra likumiem, interesi notur nevis tas, kā varoņi tiks galā ar grūtībām un vai izdzīvos, bet gan tas, kurš nomirs.

Zebris ir tikpat negants, un viņa stāstu varoņi krīt kā mušas – reizēm mēs jau iepriekš tiekam informēti, kuri būs tie nelaimīgie, reizēm autors īsto „upuri” patur noslēpumā līdz pat stāsta beigām. Vienā no gadījumiem viņš apžēlojas un pieļauj, ka visa slepkavības epizode ir bijusi tikai slimīgas izdomas auglis (starp citu, arī Ezera beigās paziņo, ka viņas upuri, šķiet, tomēr ir sveiki un veseli).

Taču galvenais iemesls, kas Zebra grāmatu padara salīdzināmu ar Ezeras grāmatu, ir stāstīšanas paņēmiens, kura ietvaros vārds tiek dots pārmaiņus vairākiem stāsta dalībniekiem vai tiek stāstīts secīgi no dažādu stāsta dalībnieku viedokļa. Katram varonim viņam atvēlētajā epizodē – kaut vai dažos kilometros uz ziemas ceļa vai pāris svētdienas rīta stundās – jāpagūst atklāt, kāds viņš ir, kas ir viņa dzīves drāma un tā tālāk.

Ezeras gadījumā visi varoņi dzīvo nelielā ciematā un ir saistīti ar ģimenes saitēm vai ir savstarpēji pazīstami, un runa ir par kādu vienotu dzīves laiku un telpu. Zebra stāsti turpretī nebūt nenorisinās vienotā laiktelpā, īstenībā tie lielākoties ir tik atšķirīgi, ka tikpat labi varētu norisināties paralēlās dimensijās. Taču gandrīz katrā stāstā ir vismaz viens personāžs, kura vārds figurē arī citos stāstos. Nav jau teikts, ka tas ir „tas pats” personāžs – varbūt Zebris vienkārši ekonomē personvārdus. Taču āķis ir iemests, dabiskā geštaltu, struktūru, shēmu un tīklu konstruēšanas tieksme ņem virsroku, un šķiet, ka visi personāži ir „kā neredzamām saitēm sieti” vienā pārlaicīgā un pārtelpiskā stāstā, kurš var tikt uzlūkots gan no ikdienišķa un reālistiska veselā saprāta, gan no sapņa, gan dzēruma vai šizofrēnisku murgu perspektīvas – tās visas vieno nemainīgais un neizbēgamais gala iznākums – nāve. Nāve un vēl kāds personāžs (saukts par Mihailu, Mišu vai Mihu), kas vienmēr paliek perifērijā, bet vienmēr ir klātesošs – kā dīvainis, neuzklausītais pravietis, pavadītājs, pārcēlājs – nav skaidrs, vai vienkārši vērotājs, vai nāves akušieris.

Zebris šeit ir atradis ģeniālu biznesa formulu, pavisam vienkāršu, bet iedarbīgu paņēmienu, kā gandarīt gan „Kara un miera”, gan Harmsa cienītājus – salicis vienā grāmatā negantus, bet ievilinošus fragmentus, kurus pēc vēlēšanās var lasīt kā bezgalīgā stāsta nodaļas, pateicoties, iespējams, patiesībā pavisam nejaušam personvārdu lietojumam.

Ja neskaita to, ka paši stāsti veido līdz galam neuzrādāmu un nepierādāmu tīklu, Zebris pavisam neaizplīvuroti un programmatiski piedāvā mums vēl divas krājuma paradoksālās brīvības un tīklu koncepcijas atslēgas. Pirmā (stāstā „Brīvība tīklos”) – brīvības un nepieciešamības problēma: „Mums nemitīgi jāizvēlas pieņemt vai noraidīt norises, kas sākušās sen un atnākušas pie mums. Un tās turpinās, lai kādi būtu mūsu lēmumi” (15. lpp.). Otrā (stāstā „Pieci pie tiesas”) – ģimenes saišu metafora: „Nekas nepaliek, lūk. Bet manas saites, mani pavedieni – tie paliks arī tad, kad es tikšu no šī tīkla izrauts” (31. lpp.).

Atgriežoties pie Ezeras romāna, pēc būtības to varētu pārdēvēt arī par „Ģimeņu tīkliem”, ja vien tas skanētu pietiekami eleganti. „Zemdegās” aprakstītie tīkli savulaik tikuši bagātīgi noziesti ar superlīmi, un neviens nespēj no tiem izkļūt citādi, kā vien samaksājot ar savu dzīvību. Un viena no šīs līmes sastāvdaļām ir mūžīgie „apstākļi” vai „norises, kas sākušās sen un atnākušas pie mums”.

Zebrim, protams, nekas nav tik gludi nostrādāts, pārskatāms un izprotams. Un tad ir tā, ka, ja pārāk ilgi turpina skatīties uz „Brīvību tīklos” no „Zemdegu” psiholoģiski reālistiskā viedokļa, gribas piesieties Zebra varoņu, tā sacīt, integritātei. Ja, piemēram, Ezeras varoņi ir kaut kas līdzīgs programmām, kas domā un runā tikai saskaņā ar konkrētā tēla algoritmā paredzēto, tad Zebra varoņi ik pa laikam runā mēlēs un balsīs, filozofē par tīkliem, deklamē vārsmas un nezina, kas ir trakumsērga. Viņi ir kā smilšu terapijas figūriņas, ar kurām Zebris seansu pēc seansa izspēlē savas psihodrāmas, un parasti tās labi nebeidzas.

Nu un kas? Tāpat ir forši. Liek domāt par to, cik laba lieta tomēr tā literatūra.


 

[i] Pujāts, M. Mūsu dziesma. R.: p-Art, 2006, 21. lpp.

[ii] Ja kādam šīs grāmatas nav mājās, tā, starp citu, līdz ar citiem Ezeras darbiem ir ērti izlasāma e-biblioteka.lv. Tur atrodama arī Filmu studijas „Deviņi” cikla „Rakstnieki tuvplānā” ietvaros veidotā filmiņa par rakstnieci. Filmu, tajā redzamo Ezeras „mīļāko grāmatu”, viņas slavenās piezīmju lapiņas, vēstules un vēl daudz ko citu vēl līdz 23. janvārim var apskatīt izstādē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Anda Baklāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!