Nāves banalitāte

Mana Mācība tolteku augstākā joga uz nāvi skatās līdzīgi dzen budismam. Ļaudis , domājot, ka viņu rīcībā ir bezgala daudz dzīvju, pārstāj steigties garīgajā attīstībā. Bet gara evolūcija skrien milzīgā ātrumā. Cilvēks netiek līdzi un visas dzīves tiek sists , neprotot iekļauties Straumē. Ir divi veidi nomirt : viens ir parastais : izjūk fiziskais ķermenis, ēteriskais jau pēc trim dienām izšķīst Visumā, pēc tam astrālais, tad mentālais un kā zināms, visas zināšanas nogulsnējas tajos. Nezinošs, tumšs cilvēks izšķīst absolūtā nāvē. Ja cilvēks ir dzīvojis,pēc Garīgās Mācības, pats lielākais, ko viņa smalkie ķermeņi spēj, tas ir kaut kādas atmiņu driskas saglabāt bumbiņā un tas ir tās, ko kāds reizēm atminās, kā iepriekšējās dzīves. No katras dzīves paliek kāda tāda bezpalīdzīga apziņas druska, kas atkārto un atkārto bijušo dzīvi bezgalīgi. Vistrakāk ir tad, ja apziņā palicis pašnāvības mirklis vai sadedzināšana sārtā. Ir cilvēki, kas zina, ka viņu iepriekšējo dzīvju apziņa atkārto šos baisos mirkļus. Ļaunākajam ienaidniekam nenovēlētu ko tādu. iespējams, ka no šīm driskām arī salasīta "elles" eksistence. Bet visas šīs Visumā izšķīdušās apziņas druskas esam mēs. Mums to bezjēdzīgā eksistence jāpārtrauc , iemācoties tās paņemt , apvienojot vienā milzīgā Apziņā. Ar to nodarbojas tās garīgās Mācības, kuru Skolotāji zina, ko dara. Un iegūt šo Apziņas nemirstību un milzīgo Spēku, iespējams tikai iemācoties izmantot Radošās enerģijas ( ļaudīm tās ir tikai seksa enerģijas, tāpēc tiem, kas iet šo reto Ceļu, celibāts, askētisms) lai savus smalkos ķermeņus padarītu pietiekami blīvus un patreizējo apziņu pirms izšķīšanas mirkļa pārvietotu smalkajos ķermeņos jeb kā mums to sauc Dubultniekā, Dublī. Apziņas lauks tos satura, neļauj izzust Visumā un jaunajam ķermenim tagad ir abas īpašības, tas spēj būt gan matērija, gan Gaisma, eksistēt gan zemākajās, gan augstākajās pasaulēs. To sasnieguši vairāki mums zināmie Garīgie Skolotāji, arī Tots- toteku ( Tota skolnieku) Skolotājs, kurus vēlāk iesauca par toltekiem. Tāpēc padoties nāvei faktiski ir apkaunojums, bet apzināties, ka nāve tev vienmēr stāv aiz kreisā pleca, nozīmē darīt visu iespējamo, lai nenomirtu absolūti vai neizirtu Visumā -atkārtojumu fraktālī.

es personīgi esmu pret mirstīgumu kā tādu

"akmens" acīmredzami nemaz neizlasīja rakstu, bet izmantoja iespēju izteikt savu New Age redzējumu par Nāvi un Visumu, no kura pozīcijām savukārt nepamatoti uzbraukt raksta autoram.

Nevis dvēsele, bet dvēseles ideja ir nemirstīga. Tava un arī mana dvēseles ideja, tā ir viena un tā pati, atkārtosies. Vairāk mums nav dots. Reinkarnānija notiks ar mums, bet tās es-koncepts piederēs tam, kas par mums neko nezinās, jo viņš vai viņa būs tikai viņš vai vīņa un nekas vairāk.

Piedod man, es esmu ekskolhoznieks. Sorry

Nāvi sauc par banālu tikai aprobežoti cilvēki, jo nāve ir faktors, kas līdsvaro visumu kā saprātīgu un neprātīgu. Skaidrs, ka mūžīga dzīvošana būtu tiešām šausmīga. Jūs nemaz nevarat to iztēloties.

Borhess savā stāstā "Nemirstīgais" diezgan labi ilustrē problēmu. Tā ir garlaicība - viss ir noticis jau tik daudz reižu, ka nekam vairs nav jēgas. Un, tā kā nomirt nevar, tad vienīgais veids, kā cīnīties ar garlaicību ir zaudēt apziņu, pārvērsties nedomājošā radījumā.