Nāve

(klausīties audio versiju [8.8 mb])

Grieķu filozofam Epikūram bija arguments, kāpēc no nāves nav jābaidās.

Nāve ar mums nekādi nav saistīta, jo tas, kas ir iziris, ir nejutīgs, bet nejutība ar mums nekādi nav saistīta.[1]

Stoiķi mēģināja nostiprināt šo skopo pamatojumu. Viens ir salīdzināt mūsu ne-eksistēšanas stāvokli pēc nāves ar ne-eksistēšanas stāvokli, pirms piedzimām, — par to taču nebija, ko baidīties, vai ne? Otrs ir uzstāt uz laika izzušanu: nāve ir pilnīgi vienāda tam, kurš nomiris vakar, un tam, kurš pirms simtiem gadu. Tikai tā var apjēgt „mūžību”: nāvei (priekš tās subjekta) nav nekādas ilgstamības. Dzejnieks Endrjū Mārvels (1621–1678) skubināja savu atturīgo mīļoto, atgādinādams tai, ka „Pēc visa, kas būs noticis, / Mūs gaida mūžīgs tuksnesis,” — un tas ir tuksnesis, ko neviens nekad nešķērso. Citiem vārdiem sakot, jēdziens „nāves stāvoklis” ir aplams. Fakts, ka Kants ir miris, nenozīmē, ka Kants būtu kādā noslēpumainā stāvoklī un ļoti, ļoti ilgi tajā paliks. Tas ir fakts, ka Kants vairs neeksistē. Nāve nav cilvēka stāvoklis. Tā mums „neko nenozīmē” tāpēc, ka mēs vairs neeksistējam. Tā nav dzīvības paveids: mierīgs, rāms, izlīdzināts, samierināts, auksts, vientuļš, tumšs vai vēl kaut kāds.

Nāvi bieži izjūt kā mīklu, varbūt kā visaugstāko noslēpumu (skat. 5. att.). Kāpēc? Dzīvība ir noslēpumaina, ciktāl tā izraisa zinātniskus jautājumus. Taču tad mums talkā nāk dzīvības zinātnes. Dzīvības pašuzturēšanas procesi ir visai labi izprasti. Tos ir viegli izjaukt, un tiem ir galīgs ilgums. Kad pienāk to laiks, procesi beidzas, un tas, kas reiz bija dzīvs — lapa vai roze, vai cilvēks —, nomirst. Kad saprasta šo procesu ķīmija un bioloģija, te nav nekā noslēpumaina.

Par nāves noslēpumainību var domāt tikai tad, kad mēģinām nāvi izprast, to iztēlojoties. Un tad mēs iztēlosimies, „kāda tā būs man”. Taču man tā nebūs nekāda, nevis tāpēc, ka tā būs noslēpumaini atšķirīga no visa, ko būšu līdz tam zinājis, bet tāpēc, ka manis vairs nebūs.

5. Viljams Bleiks „Dvēsele pētī kapa dziļumus”.

Protams, tas tā ir tikai tad, ja mēs sev liedzam pēcnāves dzīves mierinājumu. Daudziem cilvēkiem lielajās reliģijās pievilcīgs šķiet tieši šādas dzīves apsolījums: mainīts esības stāvoklis, lai kāds tas būtu. Ētika ir viena no šādas ticības motivētājām. Dzīve šeit ir netaisna vai neciešama. Tātad kaut kur citur jābūt labākai dzīvei. Vai arī — nav paciešams, ka netaisnais cilvēks piedzīvo laimi un panākumus, kamēr taisnajam tiek posts un neveiksmes. Tātad jābūt kādai citai vietai, kur tiek atjaunots taisnīgums. Vai — nav paciešams, ka daži cilvēki, kaut arī paši ne pie kā nav vainīgi, piedzimst trūkuma un bēdu pilnai dzīvei. Tātad viņi, droši vien, tiek sodīti par kādu kļūdu iepriekšējā dzīvē. Tādi argumenti aizdomīgā kārtā izklausās pēc vēlmju domāšanas, nevis pēc pārdomātiem apsvērumiem. To forma ir šāda: „Šeit tas vai šis ir neciešami, tāpēc kaut kur citur jābūt labāk.” Taču, ja vien neesam pārliecināti par Dieva gribu, tad patiesība varbūt ir tāda, ka dzīve šeit ir daudzās un dažādās izpausmēs neciešama, ir un viss. Un, kā sprieda Deivids Hjūms (1711–1776), pat ja mēs esam pārliecināti par Dieva gribu, tai ir iespējams tikai viens pierādījumu avots. Mums tos vajadzētu atrast apkārtējā pasaulē. Tātad, ja dzīve ir netaisna un neciešama, tad vienīgais aizstāvamais secinājums paliek, ka Dieva plānos ietilpst krietnu daļu dzīves darīt netaisnu un neciešamu. Ījabs beigās atguvās, taču daudziem taisniem, krietniem cilvēkiem tas nav lemts (skat. 6. att.).

6. Viljams Bleiks „Taisnā vīra apsmiešana”, no „Ilustrācijām Ījaba grāmatai”. Bleika Ījabs attēlots stiprs un paļāvīgs, bet viņa apsūdzētāju blāvie skatieni rāda aklumu pret viņa tikumiem.[2]

Daudzi filozofi spriež, un es piekrītu, ka ticība pēcnāves dzīvei ir saistīta ar nepierādāmu metafiziku: ar aplamu priekšstatu, kāda ir mūsu, cilvēku, saistība ar saviem fiziskajiem ķermeņiem. Tas iztēlojas dvēseli nejauši un tikai uz laiku apmetušos ķermenī, tāpat kā cilvēku automobilī. Turpretim daudzi filozofi izšķirību starp garu un miesu uzlūko kā daudz smalkāku. Viņi varētu sacīt, ka tā vairāk līdzīga izšķirībai starp datorprogrammu un aparātu, kam tā uzinstalēta. Izšķirība pastāv, nepārprotami, taču tā nedod ne mazāko iespēju iztēloties, ka programma varētu darboties vispār bez datora.

Ja atsakāmies no ticības dzīvei pēc nāves, tad šķiet, ka stoiķiem pilnīga taisnība un no nāves nav jābaidās. Tomēr minēto nāksies mazliet precizēt. Kanta nāve bija notikums, un tas notika ar Kantu. Tas bija Kanta miršanas noslēgums. Diemžēl, kad šādā nozīmē nāk nāve, mēs tomēr eksistējam, jo ar mums notiek miršana. Tikai, kad šis process ir beidzies, tam vairs nav subjekta. Un mums ir pamats baidīties no procesa. Mēs visi ceram aiziet ātri, mierīgi, bez sāpēm un ar cieņu. Mēs ceram nenomirt izbailēs vai sāpēs. Mums patīk fakts, ka ļaudīm rūp, lai miršana būtu vieglāka. Mēs nervozi smejamies par ziņām, ka ārsti idiotiski atsaka mirstošajiem pretsāpju līdzekļus, jo viņiem, redz, varot izveidoties atkarība.

Tomēr, kā teica Vudijs Allens: „Man nebūtu lielu iebildumu pret miršanu, ja vien tās noslēgumā es nebūtu miris.” Izvēloties starp miršanu un tā paša procesa pārciešanu līdz pat pēdējam brīdim, kad tomēr atveseļotos, lielākā daļa no mums izraudzītos otro variantu. Tas būtu slikti, tomēr ne tik slikti kā nomirt. Tātad varbūt sirdī mēs tomēr īsti nesekojam stoiķiem. Mums nemieru vieš ne tikai miršanas process, bet arī izzušana, kas seko pēc tās.

Daži cilvēki jo vairāk izbauda dzīvi, jo vairāk baidās no izzušanas. Citi kļūst bikli un bailīgi, kamēr, laikam ejot, izblāv pat viņu prieki. Jebkurā gadījumā, raugoties uz priekšu, mēs laikam gan ceram dzīvot, un dotu priekšroku ilgākam laikam ar labu kompāniju, siltām vakariņām, koncertiem un seksu, nevis tikai īsam beigu uzrāvienam. Ja mēs pārciešam tikai pseido-miršanu, tad pēc atlabšanas, iespējams, tiksim pie šā papildu laika. Tātad, protams, tā ir labāk, nekā iztikt ar īsāku laika sprīdi. Mēs varam sērot par to, ko nemūžam neizdarīsim. Laikam tāpēc bērna nāve ir daudz aizkustinošāka nekā pieaugušā nāve — visa tā dēļ, ko nemūžam neizbaudīs un neizdarīs.

Nostājai, ka nāve neesot ļaunums, piemīt tāds kā viltus heroisms. Ja tā nav ļaunums, tad šķiet izrietam secinājums, ka nogalināšanai nav nekādas īpašas vainas; vai, ja arī ir kāda vaina, tad tikai tāda, ka radiniekiem vai draugiem rodas grūtības. Tomēr nogalināšanas aizliegums ir gandrīz katras morāles centrā. Pat sabiedrībās, kas pieļauj dažus nogalināšanas veidus — eitanāziju, infanticīdu, nāvessodu noziedzniekiem vai karagūstekņiem, vai politiskajiem pretiniekiem —, robežas ir striktas; vietās, kur tās lielākā vai mazākā mērā var uzskatīt par sabrukušām, sabiedrība ir izjukusi.

Ir visai viegli saprast, kāpēc nāves izraisīšanu jāuzskata par noziegumu. Ja cilvēks ir gatavs pārkāpt šo likumu, tad, šķiet, arī citu priekšā neapstāsies. Bet kā tad ar labprātīgu nāvi — pašnāvību vai eitanāziju? Iespējams, visnopietnākais arguments pret tām ir šāds — ja tās būtu likumīgas iespējas, tad cilvēkiem tās sāktu likties pievilcīgas vai arī viņus spiestu tās izvēlēties citi cilvēki, kas gūtu labumu no pirmējo aiziešanas. Līdz ar to labāk ieaudzināt cilvēkos pārliecību, ka šādas iespējas vienkārši nav, jo citādi tie, kuri nāvei tuvojas lēnām, sāks izjust spiedienu šo procesu pasteidzināt. Man pašam šis arguments nešķiet īpaši spēcīgs. Radinieki un apgādnieki patiešām var izdarīt spiedienu uz vecajiem un nespēcīgajiem, lai tie darītu to vai šo, ko paši nemaz nevēlas. Taču pārliecība, ka tavi vistuvākie varētu justies atviegloti, ja tu nomirsi, jebkurā gadījumā ir ļoti skumja, vienalga, vai ir, vai nav iespēja nepakļauties. Šis ļaunums šķiet mazs un kontrolējams, salīdzinot ar daudzu briesmīgāko miršanas procesu bezsāpju pārtraukšanu. Kā bieži tiek norādīts, daudzās valstīs, ieskaitot Angliju un Savienotās Valstis, tevi var iesūdzēt tiesā, ja tu ar eitanāziju pārtrauksi cilvēka bezcerīgās ciešanas, kas ir tik lielas, ka tevi iesūdzētu tiesā, ja tu to pašu nedarītu ar dzīvnieku. Kāpēc visu citu sugu dzīvniekiem pienākas labāks liktenis nekā cilvēku sugas dzīvniekam?

Šeit viens jautājums, kas daudz nodarbinājis morāles filozofus, ir izšķirība starp nogalināšanu un ļaušanu nomirt. Daži ārstniecības prakses kodeksi lieto seno priekšrakstu: „Tev nebūs nokaut, bet nav ar’ jāpūlas, / To aizkavēt, kam jāaiziet tik un tā.” Eitanāzijas pretinieki no mediķu vidus bieži piesauc volte-face — nonākšanu pretējā lomā — ar ko jāsaduras ārstam, kuram, mācītam un pieradušam uzturēt dzīvību, pēkšņi lūdz to pārtraukt. Šādi spriežot, ja bērns piedzimst ar šausmīgu invaliditāti un nevarēs iztikt bez dzīvības uzturēšanas no ārpuses vai arī ja cilvēks neizbēgami mirst un viņa dzīvību uztur vien citu palīdzība, tad izdarīt nāvējošu injekciju būtu slikti, bet stāvēt blakus un nedarīt neko, lai šo dzīvību uzturētu, — nekādas vainas. Dažiem tas varbūt nomierina sirdsapziņu, bet ļoti jāšaubās, vai tā vajadzētu būt, jo bieži nolemj pacientu lēnai, sāpīgai nāvei, cīnoties pēc elpas vai mokoties slāpēs, kamēr tie, kas kaut ko varētu darīt, stāv blakus, liegdami žēlsirdīgo nāvi. Cilvēks to nenovēlētu sev, nedz kādam, ko viņš mīl. Daļēji šis strīds saistīts ar jautājumu, vai šāda neatliekamās palīdzības nesniegšana būtu uzskatāma ne tikai par ļaušanu nomirt, bet arī par nogalināšanu. Ja es tevi nolaupu un ieslogu savā pagrabā, tad tā nav slepkavība. Bet ja es pēc tam turu tevi badā, vai tad es tevi nenoslepkavoju? Šādā gadījumā es esmu atbildīgs par tavu atkarību no manis. Taču pieņemsim, ka tev vienkārši gadās iekļūt situācijā, kurā tu esi no manis atkarīgs... Ja nu tu nonāc manā pagrabā vienkārši kādas likstas dēļ? Tevis turēšana badā šķiet tikpat slikta vai vēl sliktāka nekā nošaušana.

Mazliet novirzoties — šeit rodas interesanti jautājumi par to, kas kurā gadījumā ko izraisa. Ir sens stāsts par vīru, kas grasās šķērsot tuksnesi. Viņam ir divi ienaidnieki. Naktī pirmais ienaidnieks ielavās ceļinieka apmetnē un ieber strihnīnu viņa ūdens pudelē. Vēlāk tajā pašā naktī otrs ienaidnieks, to nezinādams, ielavās apmetnē un izdur ūdens pudelē mazītiņu caurumiņu. Vīrs dodas pāri tuksnesim; kad pienāk laiks padzerties, ūdens pudele ir tukša un viņš nomirst no slāpēm.

Kurš viņu noslepkavoja? Pirmā vīra aizstāvim ir neapgāžams arguments: atzīstu, mans klients mēģināja šo cilvēku noindēt. Taču viņam tas neizdevās, jo upuris indi neiedzēra. Otra vīra aizstāvim ir tikpat stiprs arguments: atzīstu, mans klients mēģināja liegt šim cilvēkam ūdeni. Taču viņam tas neizdevās, jo viņš tikai liedza upurim strihnīnu, un cilvēku nevar noslepkavot, liedzot tam strihnīnu.

Lai kā mēs atrisinātu šo situāciju, ētiskajai domai, šķiet, vajag kādu izšķirību starp to, kam mēs ļaujam notikt, un to, ko konkrēti izraisām. Šādi gadījumi tikai parāda, cik nenoteikta šī izšķirība var būt. Šī izšķirība sader ar deontoloģisku prāta uzstādījumu, kas uzstāj, ka jautājumus par pareizo un aplamo, par taisnīgumu un pienākumu rada tas, ko mēs darām. It kā tas, kam mēs atļaujam notikt vai kas bez mūsu iejaukšanās notiek šā vai tā, nebūtu mūsu noziegumu sarakstā. Tieši tāpēc šķiet tik svarīgi noskaidrot, kurš ienaidnieks noslepkavoja ceļotāju. Bet vai tad likumam, ne ētikai, vajag šos kā ar nazi nogrieztos spriedumus? Atgriežoties pie eitanāzijas jautājuma, vai mums tiešām jāapbrīno tas ārsts, kurš ļauj dabiskajiem procesiem iet savu gaitu, pretstatā tam, kurš ir gatavs aizvilkt priekškaru? Vai tad īstenībā nevajadzētu runāt par pūlēm, lai dzīve, ieskaitot to dzīves daļu, kas ved uz noslēgumu, ritētu labāk?

No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.