Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
30.12.2019

Nav tā, kā izskatās

Komentē
2

Mēģinājums uzrakstīt kaut ko apkopojošu par gadu neizbēgami noved pie banalitātēm. "Aizvadītais gads bija sarežģīts…" Un kad tad tas ir bijis "nesarežģīts"? Tādēļ tālākais teksts ir tikai subjektīvi atzinumi par dažiem procesiem, kas vedināja citādi paskatīties uz pierastiem apgalvojumiem. Ja sākam ar iekšpolitiku, tad:

"Nelielā valstī situācija ir vieglāk pārskatāma, vieglāk saprotama, attiecīgi arī vieglāk maināma." Nekā nebija. Daļai Latvijas sabiedrības 2019. gads saistās ar nepiepildītiem priekšvēlēšanu solījumiem. Visvieglāk – un, iespējams, pat pareizāk – ir skaidrot solītā neīstenošanu ar politiķu apzināto blefošanu pirmsvēlēšanu laikā. Tomēr zināms priekšstats par, piemēram, Jauno konservatīvo partiju (JKP) liek teikt, ka JKP lielā mērā patiešām ticēja, ka šobrīd jau bēdīgi slavenais "3 reiz 500" solījums ir izpildāms. Vismaz hipotēzes līmenī uzskatu par nepieciešamu saglabāt pieļāvumu, ka šādu un līdzīgu solījumu devējiem ir kļūdains priekšstats par to, cik ātri un kādā apmērā var budžetā atgriezt ēnu ekonomikas naudas plūsmas. Respektīvi, kā pamats aprēķiniem tiek ņemts uzskats, ka, lūk, ēnu ekonomika Latvijā ir tik un tik procentu no IKP, tātad vispār nauda solījumu izpildei ir, var ar tīru sirdsapziņu doties pie elektorāta. Domāju, ka līdzīgi ir ar stipri vienkāršotiem priekšstatiem par to, cik juridiski sapiņķerētas ir dažādas valsts saistības, kādi zemūdens akmeņi apzināti vai neapzināti savulaik novietoti, un, ja vien vara neizvēlas daudzu un riskantu tiesvedību ceļu, nav nemaz tik vienkārši praktiski īstenot netaisnību un aplamību atcelšanu ar, kā saka, vienu spalvas vilcienu. Es neattaisnoju solījumu devējus, jo galu galā normāla prakse ir vispirms veikt jautājuma izpēti. Es tikai norādu uz to, ka ļoti daudziem, tostarp politiķiem, ir visnotaļ izplūduši priekšstati par mazās Latvijas ekonomiku, normatīvajiem aktiem un arī starptautiskajām saistībām.

"Var mainīties informācijas plūsmu avoti un formas (bieži piesauktais tradicionālo mediju noriets), tomēr kopumā sabiedriskajai domai ir spēks." Baidos, ka ne. Ja paskatāmies, ar kādu biežumu un spilgtumu visdažādāko formu mediji pasaulē ir rakstījuši par, piemēram, Sīrijā notiekošo, tad 2019. gada nogalē nevajadzēja būt tā, ka "asiņainais Asads" ir izrādījies uzvarētājs un nekur nedosies prom arī 2020. gadā. Mēs varam uzskaitīt daudzus šādus "falšstartus", kad sabiedriskā doma sevi pārliecināja – tūlīt, tūlīt "sliktie puiši" aizvāksies, bet viņi tomēr neaizvācās. Klasisks piemērs ir Venecuēla ar Rietumu par valsts vadītāju atzīto, bet reāli bezspēcīgo Huanu Gvaido. Formulēšu citādi. Jā, ir tēmas, kas publikas uzmanības lokā parādās un tad noplok. Tomēr ir tēmas, par kurām, kā saka, augsta temperatūra tiek uzturēta diezgan apzinīgi un dedzīgi, bet tas vienalga reāli neko nedod. Arī Grētu Tūnbergu pasaules politiskā un biznesa elite mierīgi pārdzīvos un darīs tā, kā uzskatīs par nepieciešamu. Mana hipotēze – dažādu iemeslu dēļ (to analīze ir cita tēma) mēs jaucam publicitāti ar reālu ietekmi. Mēs esam sev iestāstījuši: ja, piemēram, kādai Holivudas kinozvaigznei ir daži miljoni sekotāju sociālajos tīklos un šī kinozvaigzne publicē minētajos tīklos sirdi plosošus tekstus un attēlus par, teiksim, ugunsgrēkiem Amazones lietus mežos, lēmumu reālie pieņēmēji šos sekotāju miljonus uztver kā vēlētājus un jūtas spiesti reaģēt. Blēņas. Lēmumu pieņēmēji var izdot konjunktūrai atbilstošas simpatizējošas skaņas, bet paziņojumi nav lēmumi. Donalds Tramps var saviem miljoniem sekotāju tviterī turpināt stāstīt, kā viņš ir uzvarējis Ķīnu tirdzniecības karā, bet, cik saprotu, 13. decembrī panāktā reālā vienošanās ir krietni pieticīgāka un tādēļ arī par reālo tekstu ir samērā maz informācijas. Lēmumi saistībā ar klimata pārmaiņām būs atkarīgi nevis no aktīvistu demonstrācijām un tēmas izklāsta informatīvajā telpā, bet no tā, vai kāds saskatīs reālu izdevīgumu, piemēram, "uzlikt ķepu" tehnoloģijām, kas pārskatāmā nākotnē visiem būs nepieciešamas.

"Jo ilgākas un stiprākas ir demokrātijas tradīcijas, jo dziļāka ir prasme respektēt atšķirīgu viedokli." Domāju, ka viss ap Donaldu Trampu vai ap "Brexit" notiekošais ir parādījis, ka tā nav. Cik varu spriest, liela daļa amerikāņu un britu pilsoņu ir pamanījušies par šīm tēmām tā savstarpēji salamāties, ka Latvijas sociālo tīklu komentāri salīdzinājumā vēl ir "ziediņi". Man nav jēdzīga skaidrojuma, bet liekas, ka situācija ir saistīta ar priekšstatu par vēsturi. Priekšstats postulē, ka attīstība var būt tikai pozitīva vai, sliktākajā gadījumā, neitrāla ("atkrišanas atpakaļ" nevar būt). Piekrītu Stīvenam Pinkeram, ka mēs pārspīlēti vispārinām "sliktās ziņas" un nepietiekami novērtējam mūsdienu sasniegumus kontekstā ar iepriekšējo gadsimtu vardarbības, nežēlības un trūkuma līmeni. Tomēr te nav pretrunas. "Vidējās slimnīcas temperatūras" izpratnē cilvēki 2019. gadā noteikti dzīvoja pārticīgāk, veselīgāk, draudzīgāk nekā, teiksim, 1819. gadā, tomēr tas automātiski nenozīmē, ka pastāv kaut kāds uz visiem laikiem sasniegts iecietības, sadarbības un veselā saprāta līmenis. Nav runas par to, vai cilvēks ir "labs" vai "slikts". Nav runas arī par vulgāru bioloģismu (ja evolūcijas gaitā mainās kādas putnu vai zīdītāju sugas sociālā uzvedība, kāpēc lai nemainītos cilvēka sociālā uzvedība?). Man šķiet, ka ir grūti novērtēt to, kādā mērogā apkārtējās vides pārmaiņas mūs ietekmē. Droši vien lasītāji zina ideju, kas saista mūsdienās tik aktuālo liekā svara problēmu ar to, ka senatnē cilvēka vielmaiņa likumsakarīgi bija pielāgota apstākļiem, kad nebija skaidrs, kad būs nākamā ēdienreize, tādēļ organisms attīstīja spēju uzkrāt "taukus". Mūsdienās ēdiens ir pieejams nesalīdzināmi biežāk un "tauku" uzkrāšanas spēja sāk spēlēt pret mums. Līdzīga ideja ir saistīta ar mūsdienu paaugstināto stresa līmeni, neirozēm un – pastarpināti – ar savstarpējo neiecietību. No evolūcijas viedokļa cilvēks lielākoties ir dzīvojis informatīvi viendabīgākā un mazāk dinamiskā vidē, tādēļ mūsu "smadzenes" šodien netiek galā ar tādu ritmu un raibumu.

"Laiks saliek visu savās vietās." 2019. gadā Eiropas (jo īpaši, protams, Austrumeiropas) akadēmiskās un t. s. publisko intelektuāļu aprindas daudz sprieda un runāja par pārmaiņām, kas notikušas pēc 1989. gada. "Berlīnes mūra krišana" un tā tālāk. Cik varu spriest pēc debašu atreferējuma tekstos angļu un krievu valodā, arī trīsdesmit gadu pēc notikumiem nav pazudis vērtējums žanrā "a kas tas vispār bija?". Strīdi un refleksija turpinās. Tas attiecas, manuprāt, arī uz 2019. gadā Latvijai raksturīgo "čekas maisu" tēmu. Un, ja šī teksta kopējā tonalitāte var likties pesimistiska, tad tas, ka "vienīgā un pareizā sprieduma" vēsturē nav, manuprāt, ir labi. Un atkal nav runas par vulgāru revizionismu, kas var izvirst par mēģinājumiem mazināt vēsturisko noziegumu smagumu. Runa ir par to, ka turpinās mēģinājumi saprast, kas notiek ar indivīdu noteiktā vēsturiskā situācijā – kādēļ viņš rīkojas tā un ne citādi. Jo interesantāk tas ir tad, ja analīze notiek nevis "vēsturisko personu" (vadītāju un līderu), bet ierindas cilvēku kontekstā.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!