Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Kultūra
17.12.2013

Nav noziegums izdaiļot realitāti

Komentē
1
Saglabā

I shut my eyes and all the world drops dead;
I lift my lids and all is born again.
(I think I made you up inside my head.)

Sylvia Plath "Mad girl’s love song"

 

Noskatoties filmu "Les Amours Imaginaires", mani pārņēma gan spēcīgas skumjas, gan milzīga atvieglojuma sajūta. Pārsvarā par fantāziju un iztēles pārņemtiem varoņiem var lasīt bērnu grāmatās, tās spēj iedrošināt un dot mājienu, ka tas pāries. Neuztraucies, tu pieaugsi, un viss nostāsies savās vietās. Mazs cerības stariņš parādījās filmā "Amēlija", kur galvenās varones grūtības tiek ilustrētas vienā teikumā: "Sapņotājiem tagad ir grūti laiki." Bet šie sapņotāji vienmēr tika ievietoti nedaudz nereālās vidēs, viņi bija vienpaši, viņi bija jokainie cilvēki, viņi bija tie, kuri grāmatu antikvariātos klusībā osta vecas Bībeles vai uz ielas sarunājas ar baložiem. Otra galējība bija tā saucamās quirky girls, kuras Holivudas filmās tēlo tās pašas skaistules, tikai uzlikušas raga brilles un satērptas kā vintage bārbijas. Tie paši awkward boys, kuri klausās indie mūziku un nespēlē futbolu. Bet Havjēra Dolāna filmas tēli ir īsti cilvēki, kuri ļaujas savai fantāzijai un mīlestībai tiktāl, ka nespēj novilkt robežu starp fantāziju un realitāti. Galvenie varoņi – puisis un meitene, kas ir labākie draugi, – iepazīstas ar puisi vārdā Nikolass, kurā katrs savā veidā iemīlas. Lai arī šis puisis īsti nedod nekādu apliecinājumu tam, ka jūtas varētu būt abpusējas, Fransiss un Marī katru viņa žestu, vārdu, pieskārienu, katru krītošo lapu vai tējas tasīti uztver kā likteņa zīmi, savā galvā uzburot iespaidīgu mīlasstāstu.

Havjēra Dolāna filmas ir estētiski nostrādātas līdz izcilībai, tās atgādina pārstilīgus videoklipus, kur katrs kadrā redzamais priekšmets ir skaists, kur rūpīgi piemeklēta mūzika spēlē otrā plāna lomu un kur palēninātie kadri vijas ar sapņainām vīzijām. Taču filmā "Les amours imaginaires" šie kadri padara stāstu vēl ticamāku un skumjāku, jo atgādina to, ka iztēlē prāts veido tieši šādus, videoklipiem līdzīgus, bieži vien melodramatiskus kadrus, ka gaidas pirms reālā tikšanās brīža ir daudz saldākas nekā patiesais notikums. Sajūta, ka neesi vienīgais, kurš izsapņo teju nepazīstamu cilvēku līdz pēdējai detaļai un kurš spēj vienam teikumam piešķirt liktenīga dzīves pagrieziena nozīmi, atbrīvo. Skatoties filmu, ir mirkļi, kad sirds sažņaudzas empātiskā kaunā, jo zini, ka varoņu veiktās rīcības ir tik muļķīgas un racionāli nepamatotas. Un sāpīgākais ir tas, ka vari atcerēties neskaitāmas reizes, kad esi rīkojies tikpat muļķīgi, ļaujot iztēlotajam un vēlamajam ieņemt realitātes vietu.

Kvebekas režisors Dolāns savu pirmo filmu "J’ai tué ma mère" uzņēma jau deviņpadsmit gadu vecumā – tas ir pseido-autobiogrāfisks stāsts par jauna puiša Ibēra attiecībām ar savu māti un savas seksualitātes apzināšanos. Tieši seksualitātes un dzimtes identitātes jautājumi ir tie, kas caurvij visas Dolāna filmas, atainojot gan brīvību, kas seko sevis pieņemšanas brīdim, gan neskaitāmās grūtības, kuras jāpārvar it kā demokrātiskā un atvērtā vidē. Režisora spēja radīt vizuālas gleznas aizkustina kontrastējumā ar reālistiski skarbiem kadriem, kas salīdzināmi ar brīžiem, kad sagrūst viss filigrāni izsapņotais un nākas atgriezties realitātē. Filmas "J’ai tué ma mère" spēks izpaužas emociju pārspīlējumā un neadekvātumā, kas raksturo pusaudžu pasaules uztveri un saspīlēto attieksmi, kā arī nenotrulināto jutekļu spēju elektrizēti reaģēt uz mazāko kairinājumu. Skanot grupas "Vive la fête" dziesmai "Noir désir", viena otrai seko vairākas ainas – vizuāli eksplozīva seksa aina, kurā Ibērs ar savu draugu izveido teju Džeksona Poloka cienīgu mākslas darbu, un nākamā, kurā Ibērs, atgriežoties mātes mājās, to izdemolē. Precīzākais emociju gradācijas atspoguļojums ir brīdis, kad puisis iztēlojas savu māti kā asiņainas asaras raudošu Jaunavu Mariju un visas izmētātās mantas un drēbes rūpīgi noliek atpakaļ, kur tās bijušas.

Iespējams, homoseksualitāte vairs nav nekas šokējošs vai provokatīvs, bet šī tematika joprojām nevar tikt uzskatīta par tiktāl integrētu meinstrīmā, lai nebūtu neērta. Havjēra Dolāna filmās šī neērtuma sajūta parādās neskaitāmos rakursos. Pirmkārt, varoņu nespējā atklāti runāt par savām jūtām. Arī Ibērs, kurš lielāko filmas daļu pavada, strīdoties ar māti un it kā skaļi un eksplozīvi paužot savas emocijas, tikai vienu reizi atļaujas būt pret šo sievieti patiesi atklāts. Kad ballītē puisis ir sašņaucies amfetamīnu, viņš dodas pie mātes un no sirds ar viņu runā. Nevis kliedz, nevis noņurd aprautas frāzes, nespējot izturēt tādus sīkumus kā pie mātes lūpu kaktiņiem pielipušās ēdiena atliekas. Viņš pauž savas jūtas, savu mīlestību pret māti, kuru caurstrāvo šīs mūžīgās bailes, ka tuvākais cilvēks nespēs viņu pieņemt, jo viņš ir citādāks. Jo Ibērs jau ir sācis apzināties, ka vienmēr ir bijis un būs citādāks, un to jau sen apzinās arī māte. Tikai viņi par to nekad nav varējuši runāt, jo vieglāk ir kliegt un klusēt un vieglāk ir vienā naktī izpaust visu gadiem sakrāto, lai pēc tam šo atklātības mirkli norakstītu uz narkotiku reibumu.

Otra puse ir neērtības sajūta, kas virmo no apkārtējo puses. Ja Ibēra māte nespēj līdz galam pieņemt dēla homoseksualitāti un tādējādi neļauj veidoties funkcionējošām attiecībām, tad filmā "Les amours imaginaires" apkārtējā vide šķiet ļoti atvērta un brīva no aizspriedumiem. Gan Fransiss, gan Marī ir attēloti kā mākslinieki un neformāļi, kuri uzturas bohēmistu sabiedrībā. Fransisa homoseksualitāte netiek pozicionēta kā problēma, jo konfliktu veido attiecību trijstūris Fransiss-Marī-Nikolass, lai arī seksuālu attiecību nav nevienu divu stūru starpā. Šādas it kā atvērtas brīvdomātāju sabiedrības liekulība atklājas brīdī, kad paša Dolāna tēlotais Fransiss par savām jūtām pavēsta Nikolasam, kurš klusējot šo monologu arī noklausās. Lai arī Nikolass ir radījis iespaidu, ka mīl (kā draugus, protams) abus galvenos varoņus, pēc Fransisa atklātības brīža viņa vienīgā atbilde ir viegli slēpta nepatika par faktu, ka ir ticis uzskatīts par geju! Šo ideju, ka homoseksualitāte ir OK līdz mirklim, kad tā netiek piesieta tev pašam, Dolans meistarīgi atmasko caur Nikolasa tēlu, kuram citādi pat varētu just līdzi. Bet brīdī, kad viņa attieksme ilustrē joprojām valdošo uzskatu, ka homoseksualitāte ir kas aizvainojošs vai pazemojošs, empātija pazūd. Un rodas vēlme rīkoties tāpat kā Fransisam – tik ilgi skaļi šņākt uz šo čirkaino smukulīti, līdz viņš aiziet prom.

Pēdējā Havjēra Dolāna filma "Laurence anyways" ir veltīta tēmai, kuras tabu statuss palēnām sāk mazināties, bet kas Latvijā joprojām netiek apspriesta. Transseksualitāte. Filmas galvenais varonis Lorāns Alia ir pusmūža vīrietis, kuram ir šķietami laba dzīve – darbs skolā, kaislīgas attiecības ar sievieti vārdā Freda. Pāris ir kopā jau divus gadus, kad Lorāns beidzot saņemas sev un savai draudzenei atklāt to, ka vēlas būt sieviete. Filma koncentrējas tieši uz spriedzi, kādu attiecībās rada dzimuma maiņa. Filmā tiek aplūkotas grūtības, ar kurām jāsaskaras pašam Lorānam, dzīvojot astoņdesmito gadu beigās un ejot cauri šim pārvērtību procesam deviņdesmitajos, kad transseksualitātes atklāta pozicionēšana ir jauns fenomens, taču liela nozīme ir tam, kā šī izvēle ietekmē Fredas dzīvi. Visās Dolāna filmās figurē tas, ko varētu definēt kā plūstošu seksualitāti, kad varoņi iemīlas cilvēkos, nevis viņu dzimumā, taču "Laurence Anyways" attēlo problemātisko situāciju, kad esi iemīlējies cilvēkā UN viņa dzimumā, bet nākas uzdot sev jautājumu, vai bez šī konkrētā dzimuma mīlestība spēs izdzīvot. Lorāns savu pārvērtību ceļā zaudē darbu, viņa sarežģītās attiecības ar ģimeni samudžinās vēl vairāk, bet Freda tiek nostādīta īpaši smagā situācijā. Viņai nākas ne tikai uztraukties par to, vai Lorānu uz ielas nepiekaus, bet arī tikt galā ar savas ģimenes neizpratni, ar paskaidrojumiem, ka viņa pati nav homoseksuāla, lai arī viņas mīļotais cilvēks tagad sevi pozicionē kā sievieti.

Filmas lielākā vērtība ir ķēdes reakciju izspēle – kā viena cilvēka izvēle ietekmē visu apkārtējo dzīves un liek apšaubīt arī savu identitāti. Lorāna un Fredas mīlasstāsts tiek izstāstīts vairāk nekā desmit gadu garumā, kuru gaitā viņi šķiras un atkal atrod viens otru, un paralēli Lorāna vizuālajām pārvērtībām mainās arī Freda. Kādreiz tik košā un ekspresīvā sieviete arvien vairāk nomierinās, izvēloties ģimenes dzīvi un mieru, liekot Lorānam saprast, ka šīs attiecības bija nolemtas jau pirms viņa izvēles mainīt dzimumu. It kā tik niecīgā epizode, kur Freda piedāvā Lorānam melno šokolādi, lai arī pirms pāris gadiem ir šausminājusies par to kā neēdamu, liek skatītājam saprast, ka mīlestībai ir jāspēj pārciest ne tikai ārējos šķēršļus, bet arī katra cilvēka iekšējo evolūciju. Iespējams, ka Lorāns un Freda spēj tikt galā ar ziņkārīgas viesmīles naivajiem, bet aizskarošajiem jautājumiem, bet tā nespēj noturēt kopā cilvēkus, kuri mainās katrs savā virzienā.

"Laurence Anyways" ir tikpat estētiski nostrādāta kā iepriekšējie Dolāna darbi. Parādās režisora iemīļotās lietas – skaistas tējas tasītes, palēnināti kadri, rudens lapas, kas virpuļo gaisā, kliedzošas emocijas pretstatā klusumam un nespējai dzirdēt un saklausīt to, ko saka otrs cilvēks. Lorāns iet cauri filmai kā kairinātājs, kas izvilina no apkārtējiem līdz šim vēl neizjustas vai neizprastas emocijas. Skolēni sava skolotāja piepešo pārvērtību pieņem ātri, māte to sākotnēji uztver kā personisku apvainojumu, un Fredas māsa, kura līdz šim ir cīnījusies pret visiem snobiem un mietpilsoņiem, piepeši kļūst naidīga. Šajā ziņā Dolāns ir attēlojis to, iespējams, neizskaidrojamo baiļu sajūtu, kas pārņem, saskaroties ar kaut ko nepazīstamu. Lorānss piepeši ir kļuvis baiss Freida izpratnē – no kaut kā līdz šim pazīstama un tuva viņš ir kļuvis par ko svešu, lai arī ir mainījies tikai viens šī cilvēka aspekts – dzimumidentitāte.

Arī Melvils Pupo (Lorāna lomas atveidotājs) bija pārsteigts par to, kā viņa pārvērtības filmēšanas laukumā ietekmēja apkārtējos: "Kad es pirmoreiz uzvilku kleitu, es jutos ļoti ērti. Tas vienkārši bija kārtējais kostīms... Jocīgākais bija apkārtējo skatieni: statisti, cilvēki uz ielas skatījās uz mani ar dusmīgām acīm vai lika man justies neērti, lai arī es nemaz nejutos neērti. Daži skatieni bija agresīvi. Džeki skatītās uz manu dibenu ļoti agresīvā veidā. Daži džeki, kas bija īsteni mačo ar lieliem muskuļiem un tetovējumiem, es gan domāju, ka viņi izskatījās daudz smieklīgāk par mani, jo pārspēlēja savu maskulinitāti". 

Iespējams, ka apkārtējo attieksme slēpjas skaudībā pret drosmi, kāda nepieciešama, lai publiski ietu cauri šim pārtapšanas procesam. Un, lai šo drosmi saglabātu, ir nepieciešams pieprasīt cieņu – kā Lorāns, kurš žurnālistei, kas viņu intervē, pārmet, ka viņa ne reizi nav saņēmusies viņai paskatīties acīs. Jo paskatīties acīs ir solis pretī pieņemšanai. Arī Rīgas ielās, sastopot transseksuālus cilvēkus, ir redzama apkārtējo nespēja adekvāti reaģēt. Lai arī būtu jāpriecājas par šo drosmi būt tādam, kāds tu vēlies būt, neskatoties uz to, ar kādām grūtībām un ķengāšanos būs jāsastopas ikdienā.

Havjēra Dolāna filmas mēdz kritizēt, ka tās vairāk līdzinās impresionisma gleznām, skaistiem kadriem un muzikālām bildītēm, kur stils dominē pār saturu un naratīvs tiek pakļauts estētikai. Bet, manuprāt, tieši šis šķietami saraustītais filmēšanas stils un vīzijām līdzīgie bezvārdu kadri spēj ilustrēt to, kas notiek jauna un sapņaina cilvēka galvā. Nav noziegums izdaiļot realitāti, iztēlojoties sevi palēninātā kadrā ejam pa Rīgas ielām, kamēr vējš plosa lapas un plastmasas maisiņu driskas. Un nav noziegums iztēloties mīlestību pret cilvēku, kuru ieraugi vienu vienīgu reizi mūžā. Nav noziegums vēlēties dzīvot skaisti un just intensīvi, un kliegt, un iekārot, un negribēt melot un izlikties. Havjēra Dolāna filmas sniedz vizuālu baudījumu, neizslēdzot dziļu līdzpārdzīvojumu. Tās iedrošina un ļauj justies mazāk vientuļam. Pat atkal pārdzīvojot nelaimīgu mīlestību, kad pasaule brūk un viss ķermenis sāp, var darīt kā Fransiss – vienkārši ievilkt strīpiņu sienā, atzīmējot kārtējo atraidījumu.

Rakstu sērija par kino tapusi sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace".

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!