17. oktobra vakarā plkst. 21:26 "Satori" ziedošanas kampaņas komandas čatā nosūtīju attēlu. Tajā redzams, kā virs portāla ziedošanas sadaļas krāsainās joslas, kas rāda savākto līdzekļu daudzumu, rakstīts – 19 999 € no 20 000 €. Tobrīd sēdēju birojā un man ieslēdzās īsts azarts, sāku ik pārdesmit sekundes pārlādēt lapu. Septiņas minūtes vēlāk kāds ar segvārdu "Skolēna budžets" noziedoja vienu eiro. Nākamā ziņa čatā: 20 000 € no 20 000 €.
Čatu izveidojām augustā, bet par kampaņas norisi redakcijā pirmo reizi runājām februāra beigās. Tātad pirms nedēļas beidzās projekts, par kuru bijām domājuši pusgadu. Tā ir laba sajūta, taču šis nav notikums, pēc kura celt kājas uz galda un svilpot. Tieši otrādi.
Šī ir pirmā "Satori" ziedošanas kampaņa, kuras veidošanā piedalos. Tovakar, kad portālā ieraudzīju "20 000 € no 20 000 €", sapratu, ka pastrādāt vairs nevarēšu, jāizslēdz dators un jāiet pastaigāt. Lēni klīdu pa Rīgas centru un mēģināju saprast, ko tieši tas viss nozīmē. Šķita, ka vajadzētu kaut ko "mēģināt izdomāt", taču reizēm vārdu pavedieni prātā nekādi neveidojas. Ķermenī pulsēja saviļņojums. Ieliku austiņas, lai, kā ierasts, klausītos mūziku, bet pēc laba laika attapos, tā arī neko nesācis atskaņot – tāds noskaņojums. Izņēmu austiņas un soļoju mājup. Mans ikdienas maršruts ved pāri Akmens tiltam, bet pirms tam jāiet cauri Vecrīgai. Kaļķu un Vaļņu ielas krustojumā atpazinu balsi – tur bieži, pat vēlos vakaros, veca, sirma sieviņa bez pavadījuma dzied tautasdziesmas. Tā pati, par kuru Toms rakstīja recenzijā, kas bija veltīta ielas mūziķiem. Katru reizi, kad izdzirdu viņas dziedāšanu, man kļūst ļoti skaudri. Instinktīvi piegāju pie bankomāta, izņēmu 10 eiro un iedevu tos viņai, neko nespēdams pateikt. Ko lai tādā situācijā saka?
Es saprotu tos, kas jautā: "Kāpēc ziedot "Satori", ja citiem nepietiek naudas ēdienam?" Tomēr šajā jautājumā ir loģikas kļūda. Tā nav dilemma – ziedot mums vai kādam citam, un ziedošana nav pienākums. Ja ir vēlme, var atvēlēt vienam vai abiem; ja vēlmes nav, nav jāziedo nevienam. Arī to, kurā brīdī kādam ir gana liela rocība, lai ziedotu, nav iespējams definēt – tas ir individuāls lēmums.
Turklāt ziedošana nav vien naudas darījums: tā ir komunikācija. Solidarizēšanās, kas liecina – es neesmu viens, bet gan daļa no kopuma. Tā ir domāšana ārpus sava pienākumu un atbildības minimuma; tas ir labdabīgs žests. Kampaņas uzsaukumā rakstījām: "Bet kas man par to būs? Iespējams, tā būs pasaule, kurā biežāk gribas iziet uz ielas." Tādai pasaulei ir vajadzīgi labdabīgi žesti. Gan kampaņu laikā, gan ārpus tām.
"Upurēšanas" maratons oficiāli beidzās 18. oktobrī, bet ziedošanas sadaļa funkcionē visu cauru gadu. Gala summai pieskaitījām arī nedēļas nogalē saņemto naudu. Kopumā 705 cilvēki mūsu rīcībā nodeva 22 313 eiro. Man tas šķiet ļoti daudz, un es mulstu, par to domājot; izjūtu spēcīgu pazemību un pateicību. Tas mums ļauj darīt vairāk par minimumu un strādāt ar pilnvērtīgu jaudu. Tikpat būtiska ir atzinība, ko šādā veidā esam saņēmuši, jo katrs ziedojums apliecina, ka "Satori" darbs tiek novērtēts. Paldies jums par to!
Tāpat gribu pateikties kampaņas komandai, par kuras darbu jūtos no tiesas lepns, – tās dvēselei Unai Rozenbaumai, video autoriem Mārim Lagzdiņam, Krišjānim Pleiko, Dāvim Doršam un Jurim Pīlēnam no kompānijas "Fon Films", video varoņiem – Ingai Spriņģei, Lolitai Tomsonei, Rūtai Muktupāvelai, Gunai Zariņai, Mārtiņam Mielavam, Pēterim Bajāram un ansim, īpašs sveiciens Indrai Lūkinai un Mārim Gailim, paldies māksliniekam Raitim Kalniņam, sociālo tīklu ekspertam Raimondam Grasmanim un tekstu autorei Anetei Konstei, "Satori" un "Ascendum" kolēģiem – Annai, Andrejam, Ģirtam un Elizabetei, Antonijai, Zaigai, Jēkabam un Elīzai! Burvīga komanda.
Ko tagad? Viens darbs beidzies, nākamie sākušies. Tiek pielikti pēdējie punkti jaunajam "Satori" grāmatžurnālam, tuvojas nākamā "Satori" ekskursija, par citiem jaunumiem ziņosim drīzumā. Nav laika svilpot.
1