Aizvadītajā nedēļā gadījās lasīt apkopotas ziņas par dažādu laiku un valstu pētnieku grupām, kas centušās pārbaudīt, vai apgalvojums, ka sviestmaize vienmēr nokritīs ar apziesto pusi pret grīdu, ir patiess. Līdzās tika apskatīta arī ideja par to, ka zemē nokritušu pārtiku, kas pacelta pirmajās piecās sekundēs pēc nokrišanas, var droši ēst kā tīru. Paredzama reakcija ir jautājums: "Darīt nav ko?!", un to varētu veltīt gan man, gan pētniekiem. Tomēr atļaušos teikt, ka šajos eksperimentos ar sviestmaizēm, vienalga, ir vairāk jēgas nekā sarunu stilā, kas Latvijas publiskajā telpā parādās klimata pārmaiņām veltītajās diskusijās, kā arī mēģinājumos šīs diskusijas komentēt.
Vieni politiķi vēršas Mediju ētikas padomē ar aicinājumu izvērtēt feļetonu par aktīvisti Grētu Tunbergu, savukārt pretējās pozīcijās stāvošie politiķi piedraud pārtraukt pirkt "Ilustrēto Zinātni", ja tā turpinās "kopēt 1:1 Rietumu kreiso cilvēknīdēju murgus", un sociālajos tīklos tas viss, protams, izvēršas par, velns zina, ko.
Tā tas ir bijis un būs, tomēr daļai cilvēku šāds stils atstāj nomācošu iespaidu un laupa vēlēšanos izteikt savu skatījumu. Savukārt citi teiks, ka ir tēmas, kuru apspriešanā bez paaugstinātiem toņiem neiztikt. Vēlos apgalvot, ka var iztikt. Divi piemēri, kas izvēlēti "atslēgas vārdu" dēļ.
Feminisms un sieviešu tiesības. Austrumeiropas jaunāko laiku vēsturē ir pētnieki, kurus nodarbina jautājums: kādēļ pat disidenti, cilvēktiesību aizstāvji, pret režīmu noskaņotie intelektuāļi Čehijā (piemēram, Havels), Polijā u.c. Varšavas bloka valstīs tik maz uzmanības veltīja sieviešu tiesībām gan komunistiskā režīma periodā, gan pēc tā sabrukšanas? Te būtu viegli, smalki sakot, pozicionēties – vai nu sakot, ka pats jautājums ir "kreiso liberāļu" sadomāts, vai arī pārmetot Austrumeiropas disidentiem "apslēptu patriarhālo domāšanu". Bet var arī korekti veikt analīzi, atzīmējot (un tas nenozīmē piekrist!), piemēram, to, ka režīma pretiniekiem "sociālistiskais feminisms" gadu laikā bija radījis zināmu alerģiju pret šo jēdzienu vispār (starp citu, līdzīgi kā pretkara tēma) un nepatika pret jebkādu ideoloģiju skāra arī feminismu. Lasītāji jebkurā gadījumā var katrs palikt pie sava skatījuma, bet sāls ir tajā, ka tēma tiek izklāstīta bez histērijas.
Krievija. Skaidrs, ka Krievijas militārā un informatīvā agresija pret Ukrainu daļā Ukrainas sabiedrības jebkurus mēģinājumus runāt par krievu valodas vietu Ukrainā dara, tā teikt, toksiskus. Tomēr mēģināts nav zaudēts, un, lūk, Ukrainai draudzīgi noskaņots vēsturnieks aicina ukraiņus pavērties uz jautājumu no cita skatu punkta. Tāpat kā Lielbritānijai nav monopoltiesību uz angļu valodu (vai vēl dīvaināk – uz angļu valodas lietotāju tiesību aizstāvību citās valstīs), Krievijai nav monopoltiesību uz krievu valodu. Ukrainā tiek lietots lokāls krievu valodas variants, un šis variants apgāž Kremļa Russkij mir sludināto konstrukciju, kurā Krievijai ir kaut kādas ekskluzīvas pašizdomātas tiesības un pienākumi "krievvalodīgo" aizstāvēšanā.
Citiem vārdiem sakot, mēs varam bez savstarpējiem apvainojumiem pārrunāt gan klimata pārmaiņas un kaut kādas epizodes Latvijas vēsturē, gan katoļu baznīcas vietu un ģenētiski modificētu pārtiku. Bet ir divi nosacījumi.
To ilustrēšanai kā piemēru lietošu Solveigas Krūmiņas-Koņkovas tekstu par atbrīvošanās teoloģiju "Reliģiski-filozofisko rakstu" jaunajā numurā. Lai filozofijas doktore man piedod šo formulējumu, bet teksta jēga ir norādīt, ka idejas par sociālo solidaritāti, antikoloniālisms, marksisms un PSRS ārpolitiskās manipulācijas nav jāgāž vienā čupā – lai kā mums arī nepatiktu to darīt. Tostarp, arī pretējā virzienā – sametot vienā čupā reliģiju, konservatīvisma dažādās versijas, identitārisma paveidus utt. Savukārt priekšnosacījums, lai tā nedarītu, ir vēlēšanās izlasīt kaut ko garāku par pārdesmit teikumiem un atzīt, ka pasaulē ir tāda "lieta" kā eksperti un viņu rakstītie teksti, kurus nepieciešams iepazīt, lai par tēmu varētu spriest.
Otrs nosacījums – nesteigties ar savu komentāru un viedokļa paušanu. Piemēram, vienkārši pārstāstot, nesen tika publicēts lielas starptautiskas zinātnieku grupas teksts, kura esence bija tēzē – "visiem zināmā" gaļas patēriņa ne pārāk labā ietekme uz cilvēka veselību ir blēņas. Gaļa, arī "sarkanā", nav neveselīga. Ņemot vērā tēmas "seksīgumu", nebūtu pārsteigums, ja operatīvi parādītos kategoriski – atbalstoši vai noliedzoši – komentāri. Par laimi, šajā gadījumā tika izpildīts nosacījums nesteigties un pagāja apmēram nedēļa, līdz eksperti (eksperti!) sāka izteikt vērtējumus. Formulēšu citādi. Arī tad, ja informatīvajā telpā tiek skarta tēma, kurā jūs esat zinošs, jums, kā agrāk teica, gabals tāpēc nenokritīs, ja jūs savu viedokli nepaudīsiet nekavējoties. Iespējams, ka viedoklis nemainīsies arī pēc iepauzēšanas, bet iepauzēšana, atļaušos apgalvot, ir normālas garīgās higiēnas paradums.
P.S. Pamanīju, ka "Satori" uzsācis ziedojumu piesaistes kampaņu. Es neganti mānītos, ja teiktu, ka mani interesē visi portālā publicētie teksti vai – ka mūsu domas vienmēr sakrīt. Tomēr "Satori" ir platforma, kurā autors var mēģināt ievērot zināmus garīgās higiēnas paradumus (vai tas izdodas, atkarīgs no paša autora), nesacenšoties izkliegtā skaļumā.
0