Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" (Vecrīgā, Torņa ielā 1) līdz 29. jūlijam skatāma izstāde "Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji".
Lai arī cilvēciski, ar cilvēciskumu saprotot arī tādas padarīšanas kā ziņkārība, reklāma un mārketings, šādas izstādes iekārtošanas ideja pašā vasaras vidū ir itin labi izskaidrojama, tas nebūt nenozīmē, ka ar ideju viss būtu labākajā kārtībā, domājot par izstādē iekļuvušajiem māksliniekiem, viņu darbiem un mākslu kā dažādu izpausmju kopumu.
Saprotams, tematiskas izstādes nav šīs vasaras izgudrojums, kas Rīgu un Latviju piemeklējis tikai tagad. Muzeji un izstāžu zāles, meklējot "jaunus kontekstus" vai vēloties izvēdināt fondus, tādas rīko atkal un atkal. Mākslas darbi var tikt atlasīti pēc vēsturiskiem, žanriskiem, politiskiem un vēl visādiem droši vien bezgalīgi daudziem kritērijiem.
Pirmajā acumirklī šādam nolūkam labs diezgan šķiet arī "negantnieka" statuss, ar to saprotot "autorus, kuri ir vērsti uz sabiedrības izaicināšanu". Izstādes aprakstā gan, kā attaisnojoties, piebilsts: "Izstāde nepretendē uz provokatīvu Latvijas mākslas liecību atlasi, jo šādi notikumi vienmēr ir "īslaicīgi"." Vēl norādīts, ka "formāli "negantniekus" būtu iespējams iedalīt divos tipos – huligānos (piemēram, Kristians Brekte, Gints Gabrāns, Ivars Grāvlejs, Miķelis Fišers, Maija Kurševa) un sociālkritizētājos (Kristaps Ģelzis, Aija Zariņa), taču arī sabiedriski atbildīgajam ir jāpārkāpj likuma zona, lai izkustinātu skatītāju no mietpilsoniskās miera pozīcijas un aicinātu uz pārmaiņām. Huligāni cenšas šokēt, provocēt sabiedrību, lai tikai izraisītu pretreakciju. Sociālkritizētāji darbojas mākslas laukā, kas cieši saskaras ar varu un kontroli."
Interesanti, ka aprakstā iezadzies mietpilsoniskuma jēdziens. Tagad tas jau puslīdz laimīgi piemirsies, taču tieši ar "mietpilsoņiem" un "mietpilsoniskām" izpausmēm mākslā kādreiz padomju presē un mākslas kritikā tika plaši saprasts un lamāts viss atpakaļrāpulīgais, subjektīvais, intuitīvais, nereti buržuāziskais, bezgaumīgais, formālistiskais, nekontrolējamais, neizprotamais vai vienkārši nevēlamais (teiksim, "mietpilsoniskās izpausmes Belševicas dzejā", mietpilsoniskie zilonīši uz kumodes, "Zoltners" pie sienas "Ezera sonātē" bija nepārprotams mietpilsonisma iemiesojums, līdzīgi kā tagad varētu teikt par Liberta gleznotu ainaviņu, u. tml.). Tam pretstatīts tika progresīvais, idejiskais, gaumīgais, pareizais un oficiāli pieņemtais.
Liela daļa no izstādē redzamajiem darbiem tapuši vēl 80. gados, un ir skaidrs, ka to izaicinošais mērķis – pat ja hipotētiski pieļaujam, ka tiem visiem kāds kopējs mērķis jelkad vispār ir piemitis, – ir bijis vērsties ne tik daudz pret šādu mietpilsoniskumu, bet drīzāk tieši pret "progresīvo, idejisko, padomisko", kas ap to laiku jau bija sācis ļodzīties un kļuvis par sava veida "jauno mietpilsoniskumu".
Toties 20. gadsimta 90. gados un mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē radītie darbi radušies jau uz pavisam cita mietpilsonisma fona – pat pieļauju, ka abās "Arsenāla" zālēs un priekštelpā varētu būt notikusi daža bijušā negantnieka, bet nu jau mietpilsoņa (vismaz jaunākās paaudzes acīs) sastapšanās ar negantniekiem, kas savos darbos centušies "izaicināt" tieši savus priekštečus.
Ar mietpilsoniskumu šajā ziņā ir tieši tāpat kā ar "negantumu" (nav grūti iztēloties izstādi, ko, piemēram, varētu saukt "Mietpilsoņi. Mākslinieki, kas sabiedrībai patīk") – kas vienā brīdī ir mietpilsoniskuma izpausme, jau nākamajā var kļūt par ironisku alternatīvās kultūras sastāvdaļu, kas vienā brīdī varbūt ir šķietams negantums, jau nākamajā var pārvērsties plašpatēriņa precē vai jokā, par kuru smiekli nevienam vairs nenāk. Tas, protams, nenozīmē, ka noteiktā dzīves brīdī bezmaz kurš katrs mākslinieks nevarētu kļūt negants. Ziņkārības pēc palūkojos etimoloģijas vārdnīcā, gribēdams noskaidrot, kāda ir šī nu jau tikai nolieguma formā lietotā vārda izcelsme (par "gantiem, gantniekiem" diez ko bieži vis nedzird). Vārdnīcā bija teikts, ka "par vārda cilmi dažādi uzskati", taču interesantākais šķita šāds skaidrojums. "Negants" nozīmējot "nevaldāms, briesmīgs, rupjš, bargs", un vārds sākotnēji laikam esot lietots, lai runātu par dzīvnieku, kas bijis "nesists", tātad vēl nav bijis pieradināts, "nav padarīts rāms, savaldāms". Bija kādreiz tāds pasākums 90. gadu pašā sākumā – "Nepieradinātās modes asambleja", varbūt atceraties.
Īsāk sakot, "Arsenālā" vajadzētu būt izstādītiem pietiekami nesistu jeb neapdauzītu (un tātad gatavu potenciāli vēl tikai apdauzīties, atsisties un sasisties gatavu) mākslinieku darbi. Lai gan šķietami vienkāršs, šis uzstādījums ir arī izstādes lielākā problēma, jo, izrādās, "neapdauzītība" tomēr nav gana elastīgs un vienlaikus skaidrs pamats darbu atlasei. Vai neapdauzītība būtu jāmeklē pašos mākslinieku darbos, darbu autoru biogrāfijās vai mākslinieku laikabiedru atsauksmēs gan par viņu veikumu, gan dzīves gājumu? Vai, runājot līdzībās, neapdauzītība būtu jāmeklē Van Goga "Saules puķēs" un "Kartupeļu ēdājos", rakstveida liecībās par viņa attiecībām ar citiem cilvēkiem vai epizodē ar nogriezto ausi? Žestu ar nelaimīgo ausi (un attiecīgo pašportretu) kā Van Goga izcilāko un nozīmīgāko veikumu, visticamāk, uzlūkotu vien rets mākslinieka daiļrades cienītājs, "body art" adepts vai performanču speciālists.
Tā nu sagadījies, ka "Arsenāla" ekspozīcijā, turpinot šo pašu līdzību, no viena autora veikuma ir izliktas viņa "Saulespuķes", no cita uzmeklēta viņa nogrieztā un nu jau iesmakusī auss, bet kāds bijis pietiekami slīpēts, lai atnestu uz izstāžu zāli savas sarakstes fragmentus.
Beigu galā zem viena jumta ir nonākuši 80. gadu vidus un beigu izcilāko grafiķu darbi (Kristaps Ģelzis, Juris Putrāms, Andrejs Kalnačs, Normunds Lācis, Andris Breže), kuros kādu nebūt "negantumu" tagad samanīt grūti, dažādas variācijas par "slidenām tēmām" (Leonarda Laganovska rotaļas ar dzimumorgāniem un turpat līdzās Viļņa Zābera spēja pat no pornogrāfisku žurnālu izgriezumiem radīt perfektas grafiskas kompozīcijas), darbi, kuru "negantums" varbūt kādreiz izpaudās ne tik daudz mākslinieku iecerēs, cik skatītāju negantajās atsauksmēs (Aijas Zariņas agrīnās gleznas, par kurām skatītājiem bija skaidrs, ka "viņu bērni spēj labāk", Oļega Tillberga mēslu kaudze, dzemdību video u. tml. no izstādes "XX gadsimta kūlenis"), un visbeidzot pēdējo dažu gadu laikā tapuši darbi (Kristiana Brektes mērķtiecīgās sīkās riebeklības līdzās Ginta Apsīša neizskaidrojamu ciešanu pilnajām kolāžām un video u. c.).Neizskaidrojamas ciešanas ātri vien pārņem, arī aplūkojot izstādi. Līdzīgas izjūtas itin bieži mēdz uzmākties vērienīgās laikmetīgās mākslas retrospekcijās arī citviet pasaulē.
Tu vienā brīdī sāc domāt ko aptuveni šādu: "Nu, kāpēc tas viss? Kāpēc tas viss man jāredz? Un kāpēc gan tas viss vienkopus un šķietamā mērķtiecībā izlikts apskatei?" Tev uzmācas aizdomas, ka izstādīto darbu atlases kritērijs ir bijis šāds vai citāds dzimumorgānu atainojums, taču tad tu ātri vien atskārt, ka tie redzami nebūt ne visos darbos, un varbūt pat labi, ka tā, jo tie orgāni jau arī ir paguvuši piegriezties. Bet jau nākamajā mirklī tevī uzplaiksnī klusa cerība, ka visa pamatā varbūt ir kaut kādu sociālpolitisko strāvojumu, protesta, ja vēlaties, uztaustīšana, taču strāvojumi izrādās vien aizduļķoti mājieni 80.–90. gadu mijas garā vai vizualizētu 2012. gada ziņu portālu lasītāju komentāru garā.
Visbeidzot tev atliek pieķerties pie mazumiņa – kā sliktās teātra izrādēs, kur skatītāju zāles tumsā skan tie izmisīgie, šķidrie un visiem klātesošajiem apgrūtinošie smiekli par kaut ko, kas nemaz nav tik ļoti smieklīgs. Vai arī tu vienkārši paturi atmiņā tikai tos dažus darbus, kas izstādē iemaldījušies, kā šķiet, vienīgi pārpratuma vai ap māksliniekiem virmojošu nostāstu dēļ vai arī apliecina mākslinieka spēju un iemaņu pārākumu pār vienkāršu un, protams, cilvēciski saprotamu vēlmi skriet ar pieri sienā, lēkt uz ecēšām, dzert uz nebēdu, kāpt uz grābekļiem un citādi atdauzīties pret skatītāju sašutumu, nievām, niknumu, naidu, izsmieklu un citām stiprām zālēm. Lai būtu kā būdams, izstāde "Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji" nav tā vieta, kur meklēt izcilākos tajā pārstāvēto mākslinieku darbus. Lai gan daži labi tur ir.
"Kādu dienu kuratore Sniedze Kāle uzrunāja mani piedalīties izstādē "Negantnieki"," savā darbā, kas ir vienkāršs uz audekla uzrakstīts vēstījums, raksta Miķelis Fišers. "Cita starpā piedāvāju viņai atjaunot sava darba "Mc4ID" ("Master of Ceremony of Independence Day") otro daļu, no kuras kāds maskā ģērbts narkomāns ar nazi izgrieza trīs "extasy" tabletes. Tas notika izstāžu zālā "Arsenāls" 1997. gadā. Doma par darba atjaunošanu man nedeva mieru jau labu laiku. Biju šķūnītī sameklējis līdzīgu audeklu, uzvilcis to uz oriģinālā apakšrāmja, nogruntējis, un nu bija arī iemesls. Apsvēris iespēju par tablešu mulāžu izgatavošanu, atmetu to, jo šeit tomēr ir svarīga "pareizā" enerģija. Konspiratīvos tablešu meklējumos pagāja nedēļa, tad mēnesis; sazvanīšanās, solījumi, pieviltas cerības, atkal sazvanīšanās. [..] Biju darījuma priekšvakarā, džeks jau bija uzsitis strelku ar dīleri, jāņem piecas, nevar trīs, labi, pofig, divas atdošu džekam par palīdzēšanu. Pēdējā brīdī darījumu atteicu. Nav jau tomēr deviņdesmitie, un arī Pastardiena pavisam savādāka tagad gaidāma. Diezin vai var tikt Jaunajā Laikmetā ar trim tabletēm pie melna audekla. Un tas džeks arī droši vien netiktu..."
Izstādes aprakstā minētā atruna, ka "izstāde nepretendē uz provokatīvu Latvijas mākslas liecību atlasi, jo šādi notikumi vienmēr ir "īslaicīgi"", ir patīkami vaļsirdīga atzīšanās. Vienīgi žēl, ka vairumam mākslinieku, kas cits vairāk, cits mazāk mums vēl aizvien ir tepat nesenā atmiņā klātesošs vai varbūt jau kaut kur mūžībā aizgājis, kā šķiet, nav bijis lielas noteikšanas par to, kas no viņu veikuma tiek uzskatīts par "izaicinošu", "skandalozu" vai "ilglaicīgu", bet kas – par īslaicīgu "negantnieka" izpausmi.
0