Mat Collishaw "Narcissus" (1990)
 
Fotogrāfija
16.05.2019

Narcisa atspulgs selfijā

Komentē
1
Saglabā

2018. gadā veiktā pētījumā par mākslīgo intelektu [1] norādīts, ka laika gaitā cilvēka un informācijas tehnoloģiju attiecības mainījušās apgrieztā proporcijā. Ja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē cilvēki izmantoja tehnoloģijas kā rīku, tad šobrīd tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka tās lieto un pat kontrolē cilvēku: "Mēs esam kļuvuši par mākslīgiem cilvēkiem jeb cilvēka artefaktiem, kurus rada, veido un lieto tehnoloģija." [2] Šajā attiecību modelī ir mainījušies arī cilvēka paradumi un uzvedība, ir parādījušies jauni rituāli, identitātes un saskarsmes formas. Viena no apsēstībām – pašreprezentācija sociālajos tīklos – nupat jau kļuvusi par akadēmiķu iemīļotu izpētes lauku: anatomiski preparēti tiek selfiji, storiji, blogi, statusa apdeiti, emocijikonas, mirkļbirkas utt. Pašreprezentācija ir ieguvusi jaunu, tehnoloģijā balstītu alfabētu un kļuvusi par īstu "mākslu tautai".

Selfijs jeb pašbilde tiek definēts kā pašportreta hibrīdžanrs. Tā ir pašreprezentācija fotogrāfijas medijā, tomēr no klasiskas portretēšanas, piemēram, glezniecībā vai 19. gs. fotogrāfijā, to atšķir gan attēla veidošanas prakse, gan tehnoloģijas, tostarp viedtālruņu kameras un tiešsaistes platformas, kurās attēls tiek publicēts; vēl jo vairāk – attēls tiek jau uzņemts ar mērķi publicēt to sociālajos tīklos. [3] Var diskutēt par to, vai šāda veida pašreprezentācija jelkādā aspektā uzskatāma par mākslu (un kāpēc gan ne?), tomēr antropoloģiski interesanti šķiet tas, ka portretētās sejas izteiksmes pašbildēs īpaši neatšķiras viena no otras. Piemēram, tā dēvētais duckface izplatījās kā virtuāls vīruss un kļuva par vispārpieņemtu pašbildes standartizteiksmi, it īpaši gados jaunu sociālo tīklu lietotāju vidū. [4] Vai pēc 100 gadiem pētnieki to analizēs kā tehnoloģijas revolūcijas raksturlielumu vai blakni?

Kā norāda britu fotogrāfijas pētnieks Deivids Beits, fotogrāfijas medijs iemieso daudz dažādu semiotisku kodu. Daļa no tiem jau ir integrēti tehnoloģijā tiktāl, ka tie mums šķiet pašsaprotami, kā, piemēram, perspektīva, kas "sakārto" attēlu plaknē. Dažādu žanru fotogrāfijā tiek uzsvērti dažādi vizuālie kodi. Ja aplūkojam portretu, tad tā vienmēr būs subjekta seja, kas atklās tā individualitāti vai raksturu. Kā raksta Beits, "seja ir viena no kompleksākajām ķermeņa valodas semiotiskajām vienībām". [5] Sejas izteiksme ir vizuāls kods, kas var būt salīdzinoši vienkārši uztverams un interpretējams (grafiskie smaidiņu simboli :( un :) neprasa daudz pūļu, lai tos saprastu), bet tajā pašā laikā šis kods var būt arī mīklaini neizprotams. Tāds, piemēram, ir jau par klišeju kļuvušais Monas Lizas smaids, kura tapšanā Leonardo da Vinči lika lietā rūpīgas anatomijas un sejas muskulatūras studijas, kā arī ķīmijas un optikas zināšanas, lai radītu optiski iluzoro sajūtu – portrets ir suģestējoši dzīvs. Par sejas izteiksmes spēku varēja pārliecināties arī Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, kad kādam Montanas vidusskolas studentam bija jāpamet līdzjutēju skatuve savu ekspresīvo sejas izteiksmju dēļ. Viņa seja pauda izbrīnu un neizpratni, tā nekādi neapliecināja kvēlu atbalstu Trampa runai, un kampaņas organizatori momentā reaģēja, palūdzot jaunietim aiziet un aizstājot viņu ar pievilcīgi smaidošām jaunietēm, kas dedzīgi aplaudēja.

Kādi ir "Instagram" pašportretos konstruētie vizuālie kodi? Pēc 2010. gada žurnāla "Glamour" ieteikumiem, duckface raksturīgās, nedaudz uz priekšu pastieptās lūpas ir jāsaprot kā žests, kas padara subjektu vizuāli un seksuāli pievilcīgāku, jo tas liek lūpām izskatīties pilnīgākām un atgādina skūpstu. Tomēr būtu grūti iedomāties, ka duckface tiktu apropriēts vai parādītos, piemēram, glezniecībā, ja nu vienīgi tas tiktu manifestēts kā Dišāna cienīgs apropriācijas joks. No otras puses, ja uzlūkojam vizuālo kultūru kā artefaktu kopumu, kas liecina par mūsu vērtībām vai izpratni par skaisto, tad prātā nāk britu mākslinieks Marks Kvinns (Marc Quinn, 1964), kurš, atlejot Pamelas Andersones prototipa skulptūras bronzā, vēlējās nodot futūristisku vēstījumu nākotnes paaudzēm vai pat citplanētiešu civilizācijai, kas, atrodot šos artefaktus, spēs nolasīt un interpretēt homo sapiens sugas skaistuma etalonus. Tādējādi bronzas pamelas kļūtu par laika kapsulām un sava veida arhīvu, kas vizuāli mimētiskā formā raksturotu mūsdienu sabiedrības ķermeņa un pašreprezentācijas kanonus.

Tomēr, ja Pamelas Andersones tēls var kalpot kā tipoloģisks piemērs nevis mākslinieka, bet paša indivīda centieniem panākt sev tīkamu ārējo veidolu ar ķirurģiskas iejaukšanās palīdzību, tad "Instagram" tautas mākslas žanrā būtisks pašreprezentācijas faktors ir konstruētā identitāte. Konstruēšana kā tāda ir fotogrāfijas DNS neatņemama sastāvdaļa. Lai kā gribētos domāt, ka ikviens fotoattēls autentiski dokumentē vai reprezentē "īstenību", tas ir tikai mīts, kas balstīts jau novecojušā mehāniskās reproducēšanas naratīvā. Tiklīdz vēršam kameras objektīvu pret kaut ko, kas tiek iemūžināts attēlā, tas kļūst par medijā iesaldētu fragmentu, kuru varam analizēt pēc formāliem parametriem – attālums, kadrējums, asums, leņķis utt. –, kas ir jau pieminētie vizuālie kodi. Šāds reprezentatīvs mākslīgums jeb realitātes imitācija, ko mākslas vēsturē raksturo ar jēdzienu "simulacrum", [6] norāda uz subjektīvu šķietamību un konstruētību. Tātad katrs fotoattēls būtībā ir manipulēts attēls, kas plastiski un organiski ļaujas tēlveides procesam. Un tieši tēls ir tas, kas tiek konstruēts "Instagram" pašbildēs, ievērojot konkrētus vizuālos un semiotiskos kodus.

Konstruētības aspekts fotogrāfijā un jo īpaši personīgajā zīmolvedībā uzskatāmi pamanāms Holivudas kinoindustrijā 20. gs. 30. gados, kad visas lielās kinostudijas nolīga īpašus fotogrāfus, lai tie uzņemtu zvaigžņu portretus mākslīgā apgaismojumā gan filmas uzņemšanas procesā, gan speciāli portretiem paredzētās fotolaboratorijās. Tieši fotogrāfi [7] un grima mākslinieki bija tie, kuri prasmīgi konstruēja glamūra semiotisko zīmju sistēmu, kas bija viens no galvenajiem filmas pārdošanas un patēriņa veiksmes faktoriem. Publicitātes mērķiem paredzētie attēli ieviesa jaunu estētiku un revolucionarizēja veidu, kādā tika fotografētas Holivudas zvaigznes. Uzsvars pārsvarā bija uz slavenības seju, kas tika spilgti izgaismota, lai panāktu lielākus gaismēnu kontrastus un piešķirtu tādām aktrisēm kā Marlēnai Dītrihai un Grētai Garbo dievišķi ikonisku statusu. Nenoliedzami, šādai konstrukcijai bija jābūt arī seksuāli pievilcīgai.

Atgriežoties pie "Instagram", interesanti, ka vispopulārākā pašbildes forma ir pašbilde, kura uzņemta pie spoguļa. Te gan varētu vilkt paralēles ar mākslas vēstures tradīciju, jo pirms fotogrāfijas izgudrošanas gleznotāji izmantoja spoguli, lai radītu pašportretu. Tomēr spoguļošanās ir arī arhetipisks jēdziens – tā parādās gan sengrieķu mītos par Medūzu un Narcisu, gan Freida un Lakāna psihoanalīzē. Sengrieķu mītā par Narcisu, kuram ir dažādi autori un variācijas, aplūkots neatvairāmi skaists jauneklis, kurš hipnotiski iemīlas savā atspulgā ūdenī. Nespēdams atrauties no pielūgtā atspulga, Narciss mirst. Tādējādi mīts par Narcisu atklāj subjekta konfrontāciju ar sevi kā priekšmetu, kas izrādās fatāla dilemma, jo subjektu un objektu nav iespējams apvienot. Lai gan Freida piekritēji šo mītu varētu skaidrot kā stāstu par apsēstību ar sevi, modernākas interpretācijas akcentē refleksijas un sevis izzināšanas aspektus. Piemēram, amerikāņu profesors Džefrijs Bērmans raksta, ka "[Narcisa] mīta interpretācijas daudzveidība ir neizsmeļama. Narciss dramatizē ne tikai auksto, egocentrisko pašmīlu, kas izrādās fatāli smacējoša, bet [arī] fundamentālus cilvēka eksistences pretmetus: realitāti/ilūziju, klātbūtni/prombūtni, subjektu/objektu, vienotību/sašķeltību, iesaistīšanos/izolētību." [8]

Vai "Instagram" pašbildes un to vizuālie kodi joprojām ir daļa no šī pretrunīgā naratīva? Vai tā ir personīgā zīmolvedībā balstīta identitātes konstrukcija vai sevis izzināšanas atslēga? Vienu konkrētu atbildi ir grūti sniegt. Mēs drīzāk varam reflektēt par spoguļošanos kā arhetipisku un performatīvu rituālu, kas dažādos laikos ir realizēts dažādos medijos – visplašākajā medija nozīmē. Acīmredzot tas nesaraujami saistīts ar identitātes formācijas procesu, kas ietver dažādās dziņās sakņotus impulsus un kā neviennozīmīgs izpētes lauks noteikti turpinās saistīt pētnieku uzmanību.

 

[1] Dionysiois S. Demetis, Allen S. Lee (2018). "When Humans Using the IT Artifact Becomes IT Using the Human Artifact". "Journal of the Association for Information Systems", 19/10, 929.–952. lpp.

[2] Turpat.

[3] Alise Tīfentāle, Lev Manovich. "Selfiecity: Exploring Photography and Self-Fashioning in Social Media".

[4] Pēc statistikas datiem, pašbilžu autori ir pārsvarā gados jauni sociālo tīklu lietotāji (robežās no 20 līdz 30).

[5] David Bate (2009). "Photography: The Key Concepts". Berg Publishers, 34. lpp.

[6] Postmodernisma franču pētnieks Žans Bodrijārs vēlāk attīsta un papildina simulacrum jēdzienu savā 1981. gada darbā "Simulacres et Simulation".

[7] Viens no pirmajiem fotogrāfiem, kas noslīpēja šo aroda prasmi, bija Džordžs Harels (George Hurrell). Vairāk skatīt: Liz Willis-Tropea (2011) "Glamour Photography and the Institutionalization of Celebrity". "Photography and Culture", 4/3, 261.–276. lpp.

[8] Helena Goscilo (2010). "The Mirror in Art: Vanitas, Veritas, and Vision". "Studies in the 20th and 21st Century Literature", 34/2, 291. lpp.

Tēmas

Laine Kristberga

Laine Kristberga ir mākslas zinātniece un pasniedzēja vairākās Latvijas universitātēs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!