Nara Petrovičs
 
Lekcijas
11.07.2018

Vai mēs esam atkarīgi no krēsliem?

Komentē
1

Nara Petrovičs (Nara Petrovic) ir pieredzējis slovēņu rakstnieks, lektors un koordinators. Viņš ir publicējis sešas grāmatas, vairāk nekā 300 rakstus un esejas un ir piedalījies neskaitāmos projektos – kā iniciators, padomdevējs un aktīvists. Pēdējos 10 gadus viņš ir dzīvojis basām kājām krāšņā vienkāršībā, brīvs no sabiedrībā uzspiestajām atkarībām. 2015. un 2016. gadā viņa dzīve un sasniegumi tika attēloti dokumentālajā filmā "Nara = Human". Šogad rakstnieks viesosies brīvdabas festivāla "Komēta" domu eksperimentu un diskusiju mājoklī "Komētas akadēmija", kur vadīs darbnīcu "Cilvēces atbrīvošana no atkarības važām" ("Reclaiming Humanity from the Shackles of ADiction"). Sadarbībā ar "Komētas akadēmiju" piedāvājam izlasīt transkriptu no Nara Petroviča lekcijas "NĒ! Atkarībai" Črnomeļā, Slovēnijā, 2016. gada 30. novembrī.

Lūdzu, paceliet roku, ja esat pilnīgi brīvs no jebkādas atkarības.

(Klusums. Smiekli. Pauze.)

Ļoti labi. Jūs mani sapratāt. Mūsu sabiedrībā ir tendence salikt cilvēkus kastēs: kādam tiek "atkarīgā" etiķete, kamēr mēs pārējie (šķietami) esam brīvi. Atšķirība starp atkarīgajiem un neatkarīgajiem ir sociāli pieņemamais un nepieņemamais. Bet kā gan lai novelk robežu starp abiem?

Es esmu dzirdējis par čaklu zemnieku, kas dienā izdzēra litru vīna. Viņš nodzīvoja līdz deviņdesmit gadu vecumam. Viņu pa taisno no lauka aizveda uz slimnīcu. Ārsti viņu pārbaudīja un atrada audzēju viņa aknās. Viņi vēlējās to izgriezt, bet zemnieks teica: "Man šis jau bija 1950. gadā, bet es neļāvu to izgriezt. Jums arī neļaušu!" Un viņš devās mājās, lai nomirtu dabīgā ceļā. Esmu arī dzirdējis par sievieti, kurai bija fantastisks dzīvesveids jau jaunībā: perfekta diēta, joga, fitness, izvairīšanās no jebkādiem sliktiem ieradumiem un atkarībām – bet, kad viņai bija 33 gadi, defekts viņas iekšējos orgānos noveda pie pēkšņas nāves.

Tātad mums ir vīrs, kas ir acīmredzami atkarīgs, taču nodzīvo veselīgu dzīvi līdz pat deviņdesmit gadu vecumam. Un mums ir sieviete, kam medicīniskajā izpratnē ir ideāls dzīvesveids. Taču nav garantijas, ka izvairīšanās no atkarību izraisošām vielām nozīmē labāku dzīvi nekā to lietošana.

Es zinu ārstu, kurš saviem pacientiem saka: "Cigaretes nav problēma. Tikai esiet droši, ka jūs smēķējat cigaretes, nevis otrādi." Vai jūs esat dzirdējuši par cilvēkiem, kas visu dzīvi ir smēķējuši un tāpat nodzīvo līdz deviņdesmit gadu vecumam? Tie ir cilvēki, kas patiesi smēķē cigaretes. Savukārt varētu teikt, ka tie, kas nomira jauni, atļāva cigaretēm smēķēt sevi. Atkarības problēmas būtība ir izteikta asprātīgā Duško Radoviča (Duško Radović) citātā: "Cilvēkam nav grūti justies tik skumjam, ka jāsāk dzert. Mums vajadzētu palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no skumjām, nevis alkohola. Skumjas ir lielāks posts."

Skumjas uzrodas viegli. Tāpēc mēs pievēršamies alkoholam vai meklējam kādu citu nomierinātāju. Eksperti pavisam pazūd mēģinājumos atrisināt alkohola problēmu, taču viņu laiks būtu daudz labāk pavadīts, ja viņi pievērstos skumju problēmai. Vai šeit ir kāds, kam nekad nav skumji?

(Klusums.)

Kas mūsu sabiedrībā tiek interpretēts kā atkarība?

(Cilvēki sauc: narkotikas, opiāti, heroīns, tabaka, marihuāna, nauda, internets, domāšana, darbs…)

Jā, darbs! Atkarība no darba tiešām ir liela problēma sabiedrībā. Ir tāda anekdote – acīmredzami piedzēries vīrietis atnāca uz darba interviju. Kompānijas vadītājs viņam teica: "Atvainojiet, jūs laikam kļūdījāties, lasot mūsu sludinājumu. Mēs meklējam darbaholiķus." (Smiekli.) Kas vēl?

(Cilvēki sauc: ēdiens, kafija, azartspēles, mīlestība, attiecības, sekss…)

Opā, sekss! Tā ir sarežģīta tēma, par to nerunāsim. Paliksim pie kafijas un zāles. Bez sabiedrībā pieņemtajām atkarībām ir arī tādas, kas ir tik apslēptas, ka paši tās nepamanām. Vai mēs esam atkarīgi no krēsliem?

(Bērni: Nezinu. Nē.)

Nu, tad paņemsim tos prom un skatīsimies, kas notiks.

(Bērni apsēžas uz grīdas.)

Vai, bērniem noteikti nav problēmas ar krēsliem! (Smiekli.) Bravo, jūs neesat atkarīgi no krēsliem! Mēs visi tā pierodam pie krēsliem, ka mums zūd spēja redzēt šo kā atkarību. Nav nekādu brīdinājumu par krēsliem un diezgan maz rakstu un pētījumu par to kaitīgumu.

Tātad kādu kaiti krēsli varētu nodarīt? Ieradums, paļāvība un pat atkarība no krēsliem rada kaut ko tādu, ko nemaz neatrodam citās atkarībās: vainas sajūtas trūkumu un sabiedrības spiediena neesamību. Parastās atkarības nāk ar psiholoģiskiem modeļiem, kurus mēs neņemam vērā un uzskatām par normāliem: nosodījums, vainas sajūta, dusmas, jau esošo skumju padziļināšana utt. Atkarībā no krēsliem nekas no šī neparādās. Tāpēc, kad tu pēkšņi apzinies, ka izmainīt savu ieradumu būtu saprātīgi, un uzzini par iespējamām alternatīvām, kļūst relatīvi viegli atbrīvot sevi no atkarības. Vajag tikai atrisināt krēslu problēmu, nevis tikt galā ar visām papildu lietām, kas nāk līdzi citām atkarībām.

Mēs mācāmies tādā veidā, ka mūsu smadzenes iestrādā visu autopilotā, cik vien drīz iespējams. Mācīties braukt ar velosipēdu, piemēram, no sākuma ir grūti, bet, kad prasme iegulstas, tā kļūst par mūsu daļu un par to vairs netiek domāts. Tā tas notiek ar jebkuru ieradumu: kad tu to iemācies, tas kļūst par tevis daļu. Tas pats notiek ar sabiedrības pašorganizēšanos. Tu pierodi pie tā, kā sabiedrība sevi organizē. Mēs pieņemam, ka ik dienu jāiet uz darbu, – un arī šis var būt atkarību izraisoši.

Mūsu sabiedrība pieļauj un pat atbalsta šādas atkarības. Veselas kultūras ir būvētas uz tām. Ja tu vēlies no tāda modeļa izkāpt, sabiedrība tevi ievelk atpakaļ. Tas ir jocīgi. Es ar šo bieži saskaros, jo vienmēr staigāju basām kājām. Manā izpratnē staigāšana ar basām kājām ir vienkārši apzināta, tīša izvēle. Es izstudēju kurpju vēsturi. Es sapratu, kādu iespaidu dažādi kurpju dizaini atstāj uz cilvēka pēdu un veidu, kādā mēs staigājam, es lasīju dučiem pētījumu, kas pierāda, ka kurpes ir pilnīgi nevajadzīgas, un nolēmu dzīvot ar basām kājām. Es veicu saprātīgu, informētu lēmumu, kas balstīts uz zinātniskiem pierādījumiem. Bet tāpat cilvēki uzstāj, ka staigāšana ar basām kājām ir nepieņemama.

Galvenā problēma ir sabiedrības spiediens. Es konstanti saskaros ar spiedienu no cilvēkiem, kas vēlas, lai es sekotu normām. Norma nozīmē, ka mēs to neapšaubām. Smadzeņu mehānisms, ko pirms brīža aprakstīju, kas pēc iespējas ātrāk rada autopilotu, nozīmē, ka mēs nejautājam, kas ir pareizi un kas nav.

Tas, ko es vēlos izdarīt, ir uzaicināt jūs padomāt par ieradumiem, kurus izveidojat, par to pat nedomājot. Ir dabiski radīt modeļus un sekot ritmiem, kas padara mūsu dzīvi vienkāršāku. Problēma rodas, kad mēs pie kaut kā pierodam un atkārtojam to tikai tāpēc, ka esam pieraduši. Kafija un cigarete no rīta, piemēram, var būt ieradums, kuru ir neiespējami izbeigt. Vienmēr ir grūti atkāpties no normas. Ir nedaudz vieglāk, ja tu esi klauns, tas palīdz. Tādā gadījumā tas ir jautri. Ja cilvēks sevi uztver pārāk nopietni, sākas problēmas.

Interesants paradokss – sabiedrības visturīgākais slānis ir visnelaimīgākais. Materiālā pārpilnība bieži noved pie atkarības un posta. Vien divu izvēļu esamība padara izvēli vienkāršu. Tūkstoš izvēļu esamība, savukārt noved līdz iekšējam konfliktam, un izbēgt no tās ar atkarības palīdzību šķiet vienīgā izeja. Mūsdienās jauniem cilvēkiem ir pieejamas tik daudz narkotikas, tik daudz garīgu izbēgšanas ceļu. Arī tā var būt atkarība.

(Vīrietis: Atkarība pati par sevi nav problēma. Tā ir paša cilvēka lieta. Par problēmu tā kļūst, kad sāk sarežģīt citu cilvēku dzīvi.)

Paldies! Aiziešana par tālu atkarībā notiek, kad citu cilvēku dzīve tiek padarīta sliktāka. Ja es izpostu tikai sevi, tas ir pirmais līmenis, bet, ja es ar savu atkarību izpostu savu sociālo vidi, tas ir daudz ļaunāk. Un tomēr es nedomāju, ka ir vajadzētu norakstīt jebko kā ļaunu, pat ne kokaīnu vai heroīnu. 20. gados baltais cukurs veikalos atradās tajos pašos plauktos, kur kokaīns un heroīns. Es domāju, tādas vielas būtu mazāka problēma, ja būtu viegli pieejamas. Aizbrauc vien uz Amsterdamu, kur zāle ir legāla, un paaicini vietējo uzpīpēt kāsi. Neesi pārsteigts, ja viņš saka, ka nekad nav pīpējis.

Tas jautājums ir: kur ir robeža? Kas ir veselīga sociālā vide? Tāda vide, kur mēs varam ļaut cilvēkiem izvēlēties, ko viņi vēlas, un ticēt, ka viņi nenodarīs sev pāri. Es nedomāju šo lekciju nobeigt ar perfektām atbildēm. Man nav receptes: "Dzīvojiet šādi, un jūs būsiet ar skaidru prātu un laimīgi!"

Kategoriska pozīcija mēdz pārvērsties par reliģiju. Reliģija pieņem pārāku morālo nostāju un statusu. Tā atļauj izmantot vardarbību pret citiem, tikai tādēļ, ka tie nedzīvo saskaņā ar noteiktu dogmu, kas, protams, ir neapšaubāma un nepārprotama. Nevainojiet mani, ja es atmaskoju kādus dumjus melus, pēc kuriem vadāties dzīvē, kādu jūsu ilūziju, ja es jūs apstrīdēju un tagad jūs jūtaties slikti. Problēma netiks atrisināta, likvidējot mani. Likvidējiet tos melus, to ilūziju.

Viena no manām dziļākajām atziņām saistībā ar atkarību pārvarēšanu ir šāda: daudzas atkarības rodas no garīgās atkarības un reliģioza stulbuma. Simptomi ir līdzīgi kā jebkurai atkarībai. Sākotnēji ir iniciācija, ekstāze, idealizācija, mistifikācija, akls liktenis. Tad nāk dziļi iesakņojušies ieradumi, rituāli, rutīna, jušanās kā mājās ar tiem. Šī kļūst par daļu no autopilota. Pēdējās nāk šaubas: kāda ir šī visa jēga?

(Vīrietis: Tas ir tieši tāpat kā laulības.)

Jums taisnība! Kad kaisle nomirst, sākas abpusēja pakļaušanās un atkarība, nozīmīguma sajūta izzūd, uzrodas neveselīgas vēlmes. Šīs ir sekas, ne jau iemesli. Man ir paziņa, kas ir profesore augstskolā, un viņa reiz jautāja saviem studentiem: "Kas ir jūsu aizraušanās? Kas ir tas, kā dēļ jūs dzīvojat? Kāpēc jūs mācāties?"

Viņi teica: "Lai dabūtu darbu."

Viņa jautāja: "Vai jums tiešām šķiet, ka ar to, ko jūs tagad mācāties, pēc pieciem gadiem jūs iegūsiet darbu?"

Viņi atbildēja: "Mēs nezinām, bet tā mums teica."

Un tā bija viņu atbilde uz jautājumu: "Kāda ir jūsu aizraušanās?"

Ņemot vērā sabiedrības spiedienu dzīvot standartizētu dzīvi, nav brīnums, ka mums ir tendence kļūt atkarīgiem. Mēs esam tik standartizēti un iesprūduši kastēs, ka vēlamies no tām izbēgt. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir atrast kaut ko atkarību izraisošu. Mēs nevaram izārstēt atkarību, kas ir radusies, lai atvieglotu trauksmi, mums ir jārokas dziļāk, līdz pašām saknēm.

Mums nevajadzētu izvairīties no iekšējām sāpēm un depresijas, kas rodas no apjausmas, ka dzīvojam neprātīgā pasaulē. Nejust sāpes un depresiju ir nenormāli! Mums vajadzētu just sāpes un depresiju dziļi un ļaut iekšējam spiedienam izlauzties ārā sabiedrībā. Mums nevajadzētu vienkārši samierināties ar savu nospiešanu, nevajadzētu sevi vainot par citādu izturēšanos.

Es domāju, šai pasaulei vajag vairāk personas, kas pieņem apziņu, neiereibst un veic skaistas pārmaiņas savā dzīvē. Tādas personas un grupas vienmēr eksistēs kā kontrasts visiem citiem. Viņi šķiet sasodīti jocīgi, bet tieši viņi ir ziņneši iekšējai un ārējai brīvībai, pēc kuras mēs visi tiecamies. 

No angļu valodas tulkojusi Ilze Elizabete Strazda

Nara Petrovičs

Nara Petrovičs (Nara Petrovic) ir pieredzējis slovēņu rakstnieks, lektors un koordinators. Viņš ir publicējis sešas grāmatas, vairāk nekā 300 rakstus un esejas un ir piedalījies neskaitāmos projektos ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!