Recenzija
07.09.2015

"Nakts gājiens ar tīņiem"

Komentē
0
Saglabā

Radošās darbnīcas laikā tās dalībnieki apmeklē festivāla "Homo Novus" izrādes, tiekas ar māksliniekiem, piedalās rakstīšanas nodarbībās, diskusijās un saņem profesionālu padomdevēju ieteikumus savu pirmo recenziju tapšanā. Darbnīcas vadītājs ir rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis.

Madara Suipe ir 18 gadus veca, mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas 3. kursā

Mūsu, tas ir, kritiķu, komandas mērķis bija piedalīties mēģinājumā un tēlot skatītājus. Savukārt "Mammalian Diving Reflex" veidoja savu laikmetīgās mākslas priekšnesumu – "Nakts gājiens ar tīņiem". Mākslinieku apvienības sastāvā bija četri kanādieši no Toronto un viņu piesaistītie vietējie pusaudži no Zolitūdes. Šī kanādiešu grupa ir veidojusi tādus pašus pasākumus arī daudzās citās valstīs ar konkrēta rajona vietējiem jauniešiem. Šajās nakts pastaigās tīņi ļoti neformālā gaisotnē un ar skatītāju iesaistīšanu parāda publikai sava rajona interesantākās vietas. Viņu uzdevums ir parādīt pieaugušajiem pasauli caur pusaudža acīm.

Grupa sāka kustēties. Pa ceļam runājām un iepazināmies. Man visvairāk prātā palika viens no kanādiešiem – Sandžejs, indietis ar sarkastisku humora izjūtu, kurš pats tikko pabeidzis vidusskolu. Pēc brīža jau bijām nonākuši uz gājēju tilta, kur pēkšņi visi saķērās kongas ķēdītē, un kā milzīgs kāpurs pārsoļojām pāri visam tiltam. Tikmēr mašīnas, kas brauca zem tilta, redzot tādu zosu gājienu, prieka pēc mums uztaurēja. Atpakaļceļā uz tā paša tilta spēlējām limbo.

Pēc kāda laika caur mazdārziņu rajonu bijām aizčāpojuši uz vietējo mežiņu. Meitene vārdā Marija tur visiem izstāstīja rajona spoku stāstu. Mežā pat bija veltīts altāris mazā bērna spokam, tur jau sen stāvēja vairākas lietū izmirkušas mīkstās rotaļlietas. Stāsts bija vairāk skumjš nekā baiss. Ja mūsu pastaiga tiešām būtu notikusi naktī, nevis vakarā, kāds varbūt tiešām būtu redzējis slaveno spoku.

Vakara kulminācija un spilgtākais moments, vismaz manās acīs, bija pamestā skola. Rīgas Valsts tehnikuma Šampētera filiāle ir pamesta tikai desmit gadus, bet drīzāk atgādināja kadru no filmas par zombiju apokalipsi. Varēja dzirdēt, ka tur iekšā bija cilvēki, vairāki. Stāstīja, ka ne tik pārsteidzošā kārtā tur savu brīvo laiku pavada vietējie narkomāni, dzērāji un pat sātanisti, kas savos rituālos tur upurē kaķus. Veselais saprāts neļāva tuvoties mājai ar tik "draudzīgiem" iemītniekiem.

Bija jautri, es izbaudīju ekskursiju. Trīs stundu pastaiga bija galā, un gājām pārrunāt pieredzi uz Ziemeļvalstu ģimnāziju, kas, par laimi, nav pamesta. Tur nedaudz parunājām un izklīdām. Kopumā viss piedzīvotais deva sajūtu, ka esmu atgriezusies bērnībā, aptuveni sākumskolas vecumā. Par garlaicību nevarēju sūdzēties, tomēr varēja just, ka viss nemaz nav tik labi izplānots tīri organizatoriski. Pa ceļam jau runāju ar kanādieti vārdā Eimija, par to, ka "Mammalian Diving Reflex" gandrīz vai ir profesionāli cilvēku iepriecinātāji.

 

Luīze Nežberte ir 17 gadus veca, šogad turpinās mācības Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 2. kursā

Izrādes "Nakts gājiens ar tīņiem" noteikumi ir ļoti vienkārši: skatītāji nedrīkst teikt "nē", tikai minēt to, kā viņi jūtas, un, ja tevi izaicina, tad tev ir jāpieņem izaicinājums. Tādējādi "Mammalian Diving Reflex" rada pasakainu vidi ne tikai bērniem, bet arī izrādes apmeklētājiem, pieaugušajiem. Iestājoties tumsai, Zolitūde pārvēršas par utopisku spēļu laukumu, kurā vecumam un profesijai nav nozīmes. Pieaugušajiem skatītājiem uz divām stundām un trīsdesmit minūtēm tiek dota iespēja izkāpt ārā no savas "lielā cilvēka" ikdienas un ielūkoties tajā, ko patiesībā dara pusaudži. "Nakts gājienā ar tīņiem" nav skatītāju un aktieru, visi kļūst par izrādes veidotājiem.

Lai gan sākumā šīs divas puses, Zolitūdes iedzīvotājus un pastaigas apmeklētājus, kurus gluži par skatītājiem saukt nevar, nošķir barjera, vecuma, uzskatu un jocīgās sabiedrības hierarhijas barjera; tā tiek lēnām nojaukta caur izaicinājumiem, sākot ar tādiem jautājumiem kā "kāds dzīvnieks tu gribētu būt?" līdz pat "ja tev būtu iespēja sākt dzīvi no sākuma, vai tu to darītu?". Naivums mijas ar vecumam arī tik raksturīgo bērnišķīgo eksistenciālismu un jautājumu uzdošanu, barjeras tiek nojauktas, tiek iegūta uzticība, un pakāpeniski veidojas saikne starp gājiena dalībniekiem. Pēc tilta, kuram tika pārdejots pāri, sekoja pastaiga cauri mazdārziņiem, garāmejošie dārzu īpašnieki kļuva par izrādes daļu; nav iedomājamāka baisāka izrādes scenogrāfija par saliektajiem bērziem un jocīgo rotaļlācīšu altāri, kamēr tam visam fonā vēl tiek stāstīti vietējie nostāsti par sektantu ģimeni, kurai piedzimis bērns, un šīs sektas likumos ir minēts, ka jaundzimušais ir jāupurē, tāpēc paši vecāki, lai pēc tam nepārdzīvotu, pielaiduši uguni mājai, upurējot ne tikai jaundzimušo, bet arī sevi; nav skaidrs, kurā brīdī patiesība sapinas un kļūst par to jocīgo nostāstu.

"Let's just chill", un pēc šiem maģiskajiem trim vārdiem privātmāju rajona krustojumā tiek iznests pingponga galds, un ir jau skaidrs, ka tagad visi ir draugi. Apkārt spēlē plaukstiņpolku, runā par visām tām nesvarīgajām lietām, kuras ir jāizrunā, jo tā vienkārši ir pieņemts, un neveiklā barjera ir nojaukta, zūd arī robežas starp realitāti un izrādi. Pastaigai turpinoties, Rinalds, viens no vadītājiem, lepni uzkāpj uz pieturas ķeblīša ar ruporu rokās un varonīgi, triju puišu bītboksa pavadījumā sauc visas 3. autobusa pieturas no Daugavgrīvas līdz Pļavniekiem. Īstenībā Rinalds zina pilnīgi visas autobusa, tramvaja un trolejbusa pieturas, turklāt precīzā secībā. Runājam ar Rinaldu par viņa garlaicību piecu gadu vecumā, kas novedusi pie "Rīgas satiksmes" mājaslapas studēšanas un pieturu iemācīšanās no galvas. Ejot cauri jocīgam privātmāju rajonam, kurā katra māja izskatās pēc noklīduša citplanētiešu kuģa, mēs nonākam pie pamestās skolas. Šķiet, ka guļamrajoni ir iecienītas jocīgu kultu pulcēšanās vietas. Alkoholiķi, narkomāni, sektanti un visi citi dīkdieņi parasti pulcējas pamestajā skolā, kuru neviens nepieskata.

"Nakts gājiens ar tīņiem" nevis ļauj runāt tiem, kuros parasti neklausās, bet gan dod laiku šīm divām atšķirīgajām grupām beidzot satikties, runāt; ikdienas steigā abas šīs grupas aizmirst par to, cik otra ir interesanta. Nakts gājiena laikā pieaugušajiem ir iespēja ielūkoties tajā, ko patiesībā dara tīņi, un tīņiem tiek dota iespēja saprast to, ka īstenībā pieaugušie tikai izliekas, ka visu saprot.

Tēmas

"Homo Novus" jauniešu recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!