Māksla
17.01.2019

Naktī viņa izlien no ūdens

Komentē
0

Par Amandas Ziemeles personālizstādi "Zivs ar kājām" Rīgas cirka Ziloņu stallī, 15.12.2018. – 19.01.2019.

Vietējās mākslas dzīves dalībniekiem un procesu vērotājiem Rīgas cirka telpas jau ir apgūta teritorija. Tie vairs nav iekarojami lielpilsētas džungļi vai slepena vietiņa visiem degungalā, kurā ieeja ļauta tikai savējiem. 2018. gada rudenī laikmetīgā mākslas festivāla "Survival Kit" nepārbāztais un pārdomātais izstādes iekārtojums tiktāl nojauca jebkādas iepriekš paredzamas takas cirka telpās, ka es, piemēram, tur apmaldījos. Un tas bija interesanti. Tomēr cirka arēnā izstādītā/performētā "Orbītas" instalācija "Like thronging beasts", kas samērā plaši tika raksturota pēcizstādes aprakstos un sarunās, apmaldīšanās prieciņus izdzēsa. Mēs visi esam zvēri. Jā. Zvēru pūlis, dzīvniecisks bars, nekas vairāk. Protams, kā gan citādi. Cik reižu vēl to kāds teiks, stāvot tieši cirka arēnā? Apnicis jau. Līdz kaklam, līdz spalvainajai pazodei. Aste nolaižas, simto reizi to uzklausot.

"Orbītas" darbs konfrontēja ar būtisku jautājumu – kā un vai vispār iespējams pieņemt (vai ignorēt) izaicinājumu, ko māksliniekiem un skatītājiem met pati Rīgas cirka ēka? Jo sevišķi aizskatuves telpas, ar mūžīgo, zaļganpelēko eļļas krāsu noklātās sienas, slīpās betona uzejas un noejas, sienās iemūrētās izlietnes (vai siles), ēnas un smakas; telpu nosaukumi vien. "Zirgu stallis" – to vēl varētu kaut kā aptvert. Bet "Ziloņu stallis"? Fakts, ka ziloņiem vispār tāds ir bijis… Fakts, ka es par to nekad nebiju iedomājusies, tāpat kā par to, ka šī nezināšana, neiedomāšanās ir pareiza, iepriekšnoteikta, skatuves mākslā iekļauta. Es jūsmīgi sveicu dejojošu zilonīti un ļoti gribēju ar to nofotografēties, bet man nebija drosmes un es to tā arī nekad neizdarīju. Es biju laba skatītāja, ticēju uz vārda; biju gana bailīgs dzīvnieciņš. Cik daudz labprātāk es atcerētos sevi kā garlaikotu bērnu, kurš neskatās uz arēnu vispār, bet spēlējas ar savas izejamās jakas pogām un prāto, ko gan tādu starpbrīdī varētu nopirkt par mammas līdziedoto naudu. Nu labi, vēl varētu skatīties, kā spēlē cirka orķestris balkonā. Tāds tur patiešām bija. Tad es varētu tagad mierīgi stāstīt, ka cirku "atkodu" jau tolaik, bērnībā.

Nedomāju, ka cirka ēku, ar vai bez dzīvniekiem, vispār ir iespējams "atkost". Toties tagad tur ir iespējams brīvi pabūt – ieiet pa sētas durvīm no Alfrēda Kalniņa ielas puses. Nu jau kādu laiku Rīgas cirkā paralēli teātra trupas "Kvadrifrons" izrādēm ir vērojama arī "Kvadrifrona" piedāvātā vizuālās mākslas programma – piecu jaunu mākslinieču personālizstādes – un tieši Ziloņu stallī.

Amandas Ziemeles izstāde "Zivs ar kājām" ir aplūkojama divas reizes nedēļā – ceturtdienās un sestdienās no pulksten četriem līdz septiņiem vakarā. Skatītājam ir īpaši jāieplāno laiks, lai izstādi noķertu. Ārpus izstādes darba laika, garāmejot pa A. Kalniņa ielu, nekas par šo izstādi neliecina – aiz metāla žoga nekas neliecina arī par pašu cirku. Tikpat labi aiz žoga varētu būt neapbūvēts zemes gabals. Vai garāžas. Jebkas, kam iet garām katru dienu un vispār to nepamanīt.

Īsais un koncentrētais izstādes aplūkošanas laiks man šķiet stratēģiski pareiza pieeja. Jo izstāde šajā laikā ir pieskatīta, aprūpēta – skatītāju sagaidīs un pavadīs laipns, jauns cilvēks, norādīs, uz kuru pusi jādodas, izstāstīs, kurās dienās var droši iegriezties vēl. Nav nekā skumjāka par nepieskatītām izstādēm civilizētās telpās ar gaismu un slēdzamām durvīm – un ne jau tāpēc, ka mākslu varētu sabojāt, nozagt, nesaprast vai nepamanīt. Cirka izstāžu laiki atklāj kādu būtisku iezīmi Rīgas izstāžu dzīvē: jaunas domubiedru grupas iespēja nodrošināt izstādes darba laiku bez galerijas, mākslas centra vai citas institūcijas atbalsta ir tieši šāda – divas dienas nedēļā un trīs stundas šajās divās darba dienās. Visticamāk, šādai grupai jāspēj piesaistīt brīvprātīgos un tās darbības pamats ir entuziasms apvienojumā ar nepietiekamu vai nestabilu finansējumu.

Rūdīts Rīgas izstāžu dzīves vērotājs pie aplupušām, raupjām sienām sen ir pieradis un redz tām cauri, bet, lūk, zaļš padomju radiators, kas Amandas izstādi patiešām apsilda, – tas gan ir pārsteigums. Tas nozīmē, ka gleznu audekli neizmetīsies un nenošļuks; uzreiz var redzēt, ka gleznas te jūtas labi. Kaut gan pirmais iespaids, ienākot Ziloņu stallī, ir tāds, ka gleznu nav vispār, – tik diskrēti un organiski tās iekārtojušās uz pelēkajām sienām. Tās necenšas apiet vai ignorēt monumentālās kolonnas, kas balsta staļļa griestus. Tās nesacenšas pat savā starpā. Ir pavisam viegli iztēloties, kā gleznas naktī samainās vietām, lienot pa sienām augšup, apejot aizrestotos logus un savā ceļā atvainojoties zirnekļu tīkliem, āķiem un ziloņu ēnām.

Uz faktu, ka gleznas ir lēni kustīgas (novērsiet tik acis), norāda ne tikai izstādes nosaukums vai amorfie, ar biezu krāsu uzgleznotie laukumi, bet pašu gleznu ķermeņi – daži no tiem ir burtiski izlauzušies no taisnstūra pašsaprotamības (vai nolemtības) – tie ir pārvērsti daudzstūros. Tāpat trīs keramikas objektus var viegli nolasīt kā laimīgi no gleznas laukuma norāpušās radības (ar sugas vārdu "triepiens"), kas uz grīdas beidzot ir atguvušas savu trešo dimensiju.

Nereti mākslas vidē nācies uzklausīt, ka glezniecība laikmetīgās mākslas kopainā jau nu gan ir novecojis, sevi izsmēlis medijs. Ik pa laikam kāds kaut kur pasludina glezniecības nāvi, atpalicību, muzejiskumu, bet glezniecība kā sīksta večiņa šos nekrologus nedz pamana, nedz izgriež no avīzes un krāj, tikai turpina darīt savas lietas.

Amandas izstāde, aplūkota iespējamās kopsakarībās, nepavisam nav vientuļa. Kaut kur kopainas zirnekļtīklā noteikti jāpiemin Jaunā Vienkāršība, ko, tieši glezniecības darbus analizējot, nu jau samērā sen un uz palikšanu definēja mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Pavisam tuvu Amandas glezniecībai ir Jaunais Formālisms – interese par eļļas krāsas specifiskajām iespējām "uzvesties" uz gruntēta audekla ir acīmredzama. Pie tam māksliniece šo interesi neslēpj, bet izvirza priekšplānā – un tas jauno autoru vidē nebūtu diez cik pašsaprotami, piemēram, pirms gadiem piecpadsmit. Pārliecināties, ka Ziemeles interese par sedzošu, blīvu krāsu nav tikai vienas izstādes "projekts", var kādā citā patlaban apskatāmā izstādē Rīgas Porcelāna muzejā. Fiziski mazā, tomēr visādi citādi ļoti ietilpīgā un vērienīgā grupas izstādē, kas būtu pelnījusi atsevišķu aprakstu, Amanda ir apgleznojusi porcelāna bloku – un vienīgā no visas mākslinieku grupas (kas savu bloku ir apgleznojuši, nevis kā citādi "apstrādājuši") apzināti ignorējusi porcelāna virsglazūras specifisko caurspīdīgumu.

Blakus Jaunajam Formālismam kopsakarību zirnekļtīklā šūpojas arī mākslas valoda, kuru kopj galerija "Micēlijs" un tās autori – neņemot vērā to, ka Amanda nodarbojas ar glezniecību, nevis komiksu mākslu. Viņas glezniecība ir tāds kā hibrīds – izkopta, trenēta interese par glezniecības formālajām problēmām apvienojumā ar dzīvnieciņiem, izkritušiem no komiksu grāmatas. Pie kam dzīvnieciņi ir rūpīgi izpētīti un attīrīti no visa liekā, tādējādi pārstājot būt jebkādi "nieciņi".

Un te jāpievēršas izstādes aprakstam par Ventastegu – aizvēsturisko "zivi ar kājām", kura pirms 365 miljoniem gadu neskaidru (!) iemeslu dēļ pametusi dzīvi ūdenī un mēģinājusi to uzsākt uz zemes. Ventastegas fosilās atliekas ir atrastas arī Latvijā. Varētu teikt, ka izstādei par Ventastegu cirkā ir īstā vieta, jo viņa taču ir "dzīvnieciņš". Ja tiešā veidā "dzīvnieciņš cirkā" ir novecojis lasījums, tad mākslas valoda ir vienīgais iespējamais veids, kā dzīvnieku cirkā atlikt atpakaļ un padomāt. Jo, kamēr dzīvnieks patiešām bija cirkā, domāt par to nebija paredzēts. Tā nu Ventastega, izrādās, ir pārgalvīgākais dzīvnieks no visiem man zināmajiem. Visu dzīvnieku rāpojošā, vieglprātīgā vecmāmiņa – tiešus pēctečus viņa it kā neesot atstājusi, jo tiek uzskatīta par evolūcijas strupceļu. Var tikai iztēloties, kā viņa naktī izlien no ūdens, izberzē ar kājām (vai varbūt jau rokām) acis spožajā mēnesgaismā un, nepaspējot nodomāt: "Mīļo dieviņ, ko gan es te daru!", rāpjas tik uz priekšu, atstājot aiz sevis taciņu smiltīs. Pietuvinātais skatījums jeb šī taciņa smiltīs, kas iegleznota Amandas darbos, ir tieši tas, kā man pietrūka "Orbītas" instalācijā/perfomancē visās pasaules valodās. Mēs stāvam arēnā citu dzīvnieku vidū, un tur ir tik biezs, ka atelpas nebūs. Cilvēka-dzīvnieka koncepts ir sens, senāks par sīksto glezniecību un viņas nekrologiem; un goda lieta ir ap šo senuma svētumu apdauzīt mākslinieka ragus. Tomēr ļoti gribētos beidzot noskaidrot, tieši kāds dzīvnieks es esmu. Izmēra, formas, nagu, tesmeņu, šņukuru, vilnas, pavilnas vai bruņu. Nez kāpēc ir ļoti grūti sakoncentrēt skatienu tieši uz saviem nagiem, lai beidzot izlemtu, vai tie ir šķelti vai pagaidām vēl ne. Man, piemēram, regulāri pazūd asums.

Ziloņu stallī uz kolonnām ir nostiprinātas metāla cilpas. Lai cik draudzīgs būtu zaļais radiators, no šīm cilpām izvairīties nav iespējams. Tās nav ne lielas, ne uzkrītošas, bet tās tur ir. Izvēloties Ventastegu par galveno varoni savā izstādē, Amanda Ziemele izstāsta stāstu par kādu ne visai lielu dzīvnieku, kurš nu nekādi nevarētu būt pieķēdēts nevienā no iespējamajiem staļļiem – kaut vai tikai matemātisku likumsakarību dēļ. Izrādās, ir arī tādi dzīvnieki.

Tēmas

Rasa Jansone

Rasa Jansone ir māksliniece, kas raksta par mākslu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!